Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

man ar viņu nekad un nemūžam nebūs tik nepiespiestas attiecības kā tev.”

      “Vai tev tiešām ir tik lieli iebildumi?”

      Viņa atcerējās, kā Nīlija bija pasmaidījusi. “Nē, man nepavisam nav iebildumi. Tu tam vecajam rūgumpodam esi vajadzīga tikpat ļoti kā viņš tev.”

      Lūsija vēl aizvien īsti nezināja, ko viņa ar to bija domājusi.

      Kad vectēvs beidzot beidza savu lekciju, viņa tam pavēstīja, ka mīl viņu, atgādināja, lai viņš ievēro ēšanas režīmu, un lūdza daudz nedusmoties uz Treisiju.

      Viņš tai ieteica pievērsties savām darīšanām.

      Pabeigusi sarunu, Lūsija izlēja kafijas atliekas nezālēs un piecēlās. Taču, tiklīdz viņa bija pagriezusies uz māju pusi, atskanēja dīvaina skaņa. Cilvēciska skaņa. Skaņa, kas rodas, ja kāds paklūp un cenšas saglabāt līdzsvaru. Tā nāca no koku audzes, kas iezīmēja mauriņa ziemeļu malu, aiz kuras sākās mežs. Pagriezusies, lai palūkotos, Lūsija pamanīja elektrodzeltenu sporta kreklu pazūdam priedēs.

      Tobijs viņu izspiegoja.

      Septītā nodaļa

      Tobijs traucās cauri koku audzei, apmezdams līkumu lielam celmam, pašaudamies garām milzu laukakmenim, pārlēkdams pakritušam stumbram, kuru pagājušajā vasarā bija nogāzusi vētra. Visbeidzot viņš nonāca pie taciņas, kas veda uz kotedžu. Lai arī viņš bija sīkāks par vairumu zēnu savā klasē, Tobijs skrēja ātrāk par viņiem visiem. Vecmāmiņa teica, ka viņa tēvs arī bijis liels skrējējs.

      Viņš palēnināja tempu, tuvodamies kotedžai. Viņa sēdēja uz pakāpiena, smēķēdama kārtējo cigareti un lūkodamās uz pagalmu tieši tāpat kā savas ierašanās dienā pirms divām nedēļām. Viņai gan nebija nekā liela, uz ko nolūkoties. Pagalms pārvērtās ieplakā, un, ja neskaita Vencela kunga iestādītos tomātus un piparus, vecmāmiņas dārzā auga vienas vienīgas nezāles. Aiz bišu stropa atradās pāris ābeles un bumbieres, taču augļi nebija tik gardi kā Vencela kunga dārzā.

      Sieviete izpūta kuplu dūmu, taču pat neievēroja, ka viņš ir atgriezies. Varbūt viņa domāja, ka tad, ja neskatīsies, viņš pazudīs, taču tā bija viņa, kam vajadzēja pazust. Tobijs nožēloja, ka te vairs nav Elijas un Ītena Beineru, jo tad viņš varētu doties uz viņu māju. Viņi bija Tobija labākie draugi – praktiski vienīgie draugi, taču bija devušies pavadīt vasaru Ohaio, jo viņu vecāki gatavojās šķirties.

      Viņa iebirdināja pelnus omītes rožu krūmos.

      – Būs lietus, – viņa noteica. – Bites lien iekšā stropā.

      Tobijs pameta skatienu uz stropiem. Piecpadsmit no tiem atradās viņu pagalma malā netālu no Vencela kunga augļu dārza. Omītei bija patikušas bites, taču Tobijam nepatika dzēlieni, tāpēc viņš turējās no tām tālāk. Sākumā, kad omīte bija saslimusi, Vencela kungs bija rūpējies par stropiem, taču tad bija saslimis arī viņš, un viņam vajadzēja pārcelties uz to aprūpes iestādi uz cietzemes. Tagad par augļu dārzu rūpējās viņa dēls, bet viņš nemaz nedzīvoja salā – viņš tikai nolīga cilvēkus, lai tie novāktu augļus. Neviens nebija pārbaudījis bišu stropus pēc Vencela kunga aizbraukšanas, un, ja tie kļūs pārāk pilni, tad bites sāks spietot – Tobijs pat nevēlējās domāt par tādu iespēju.

      Viņš nevēlējās domāt par daudz ko.

      Sieviete sakrustoja kājas un ievilka dziļu dūmu no cigaretes, paturēdama to plaušās, itin kā nezinātu, cik slikti tas viņu ietekmē. Viņai bija gari, rudi mati, un viņa bija gara un ļoti kalsna, ar asiem kauliem, kas izskatījās tā, it kā varētu iešņāpt. Viņa nejautāja Tobijam, kur tas bijis. Varbūt viņa pat nebija ievērojusi zēna prombūtni. Viņš bija tāds pats kā omīte. Viņam nepatika svešinieku klātbūtne. Un tagad te bija arī tā jaunā dāma no Remingtonu mājas. Viņa bija teikusi, ka tās vārds esot Odze. Tobijs nedomāja, ka tas patiešām varētu būt viņas vārds, taču skaidri to nevarēja zināt.

      Visu rītu viņš bija uzmanījis Remingtonu māju gadījumam, ja uzrastos arī Panda, tas puisis, kuram tā piederēja. Tobijs nekad nebija saticis Pandu, taču jutās pārliecināts, ka viņš pārstās sūtīt naudu, ja uzzinās, ka kopš omītes saslimšanas janvārī par māju rūpējas nevis viņa, bet gan Tobijs. Tobijam tā nauda bija vajadzīga, jo citādi viņa plāns dzīvot šeit vienam pašam izgāztos. Pēdējoreiz Panda te bija ieradies pirms diviem mēnešiem, un viņš nebija zvanījis omītei, lai par kaut pasūdzētos, tāpēc Tobijs sprieda, ka viņa uzkopšana bijusi pietiekama.

      Viņa nodzēsa cigareti uz pakāpieniem novietotā apakštasītē.

      – Vai gribi, lai es tev pagatavotu ko ēdamu?

      – Es nav izsalcis. – Omīte viņam neļāva teikt “es nav”, taču omītes vairs nebija, un Tobijam vajadzēja parādīt tai dāmītei, ka pats var parūpēties par sevi, lai viņa dotos projām un liktu viņu mierā.

      Viņa izstaipīja kājas un paberzēja ceļgalu. Viņas āda bija ļoti balta pat baltajai, un delmi bija nosēti ar sīkiem vasaras raibumiem. Tobijs neticēja, ka viņa patiešām māk gatavot, jo kopš ierašanās te bija tikai uzsildījusi omītes atstātos krājumus no lielā ledusskapja. It kā viņš to nevarētu izdarīt pats.

      Beidzot sieviete palūkojās uz viņu, taču izskatījās, ka viņa nemaz negrib zēnu redzēt.

      – Mana vēlme atrasties te ir tikpat maza, cik tava vēlme mani te redzēt. – Viņa runāja tā, it kā būtu ļoti nogurusi, taču Tobijs nesaprata, kā tas var būt, jo viņa nebija neko darījusi.

      – Tad kāpēc tu nebrauc projām? – viņš jautāja.

      – Tāpēc ka tava omīte atstāja man šo vietu un padarīja mani par tavu aizbildni, un es vēl neesmu izdomājusi, ko ar to iesākt.

      – Tev nekas nav jāiesāk. Tu vari braukt projām. Es pats varu par sevi parūpēties.

      Sieviete paņēma savu cigarešu paciņu un palūkojās uz bišu māju. Izskatījās, ka viņa ir zaudējusi interesi.

      Tobijs pagāja viņai garām un pa akmens plāksnēm izlikto taciņu devās apkārt mājai. Kāpēc viņa nebrauc projām? Viņš pats varēja tikt līdz skolai un gatavot maltītes, un mazgāt drēbes, un darīt visu pārējo. Vai tad viņš to nedarīja, kopš omīte bija saslimusi? Pat tajās pāris nedēļās pēc bērēm, kad viņš bija apmeties pie Vencela kunga, viņš bija visu darījis pats. Omītei patika turēties savrupi, tāpēc viņai nebija daudz draugu, ja neskaita Vencela kungu un Lielo Maiku, kurš veda viņu pie ārsta. Tobijs bija vienīgais, kurš rūpējās par visu citu.

      Zēns nonāca pie kotedžas galvenās ieejas. Viņi ar omīti bija to nokrāsojuši pirms trim vasarām – sarkankrūtīša olas zilumā ar gaiši pelēkām malām. Omīte bija gribējusi nokrāsot māju violetu, taču Tobijs bija viņu atrunājis. Tagad viņš nožēloja, ka nav ļāvis omītei izvēlēties krāsu pēc savas patikas. Tāpat kā nožēloja, ka runājis tai pretī un mēģinājis likt viņai justies vainīgai par to, ka nebija nopirkusi zēnam jaunu spēļu konsoli, un visu citu, ko bija izdarījis.

      Viņš ieķērās apakšējā zarā pagalma lielākajam kokam, kļavai, kas, kā omīte apgalvoja, te bija visvecākā. Rāpjoties augšā, Tobija saskrāpēja ceļgalu pret mizu, tomēr turpināja kāpt – jo augstāk viņš rāpās, jo tālāk atradās no viņas un no bitēm, un no domāšanas par meiteni Remingtonu mājā. Un jo tuvāk viņš nonāca omītei un savam tēvam debesīs. Arī mammai, taču viņa bija Tobiju atstājusi jau bērnībā, un viņš daudz par to nedomāja. Omīte teica, ka esot mīlējusi savu meitu, taču viņa esot bijusi nekam nederīga.

      Omīte un viņa mamma bija baltās, bet viņš bija melns, tāpat kā tēvs,