Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

mācību gadā koledžā, bija amorāla sieviete.

      – Es esmu Tobijs. – Zēns gandrīz izspļāva savu vārdu.

      – Un kas esi tu?

      Lūsijai tomēr vajadzēja pajautāt.

      – Vai tu esi Pandas dēls?

      – Jā, kā tad. Tu viņu nemaz nepazīsti, vai ne? Tu esi kāda narkomāne no cietzemes un ielauzies te, tāpēc ka tev bija bail gulēt pludmalē.

      Zēna sašutums Lūsiju iepriecināja.

      – Es neesmu nekāda narkomāne, – viņa sacīja.

      – Mani sauc… Mani sauc Odze. – Vārds pārvēlās viņai pār lūpām, atbalsodamies galvā. Viņai gribējās izrunāt to vēlreiz.

      Tā vietā Lūsija pārcēla kājas pāri gultas malai un paraudzījās uz durvīm. – Kāpēc tu ielauzies manā guļamistabā?

      – Tai nevajadzēja būt aizslēgtai. – Zēns pakasīja kāju ar otras kājas kurpi. – Mana omīte uzkopj šo māju. Viņa ieraudzīja tavu mašīnu un atsūtīja mani palūkoties, kas te notiek. Lūsija noturējās, nenorādot, ka “omīte” ir pasaules nevīžīgākā apkopēja. Cik nu Lūsija bija redzējusi, grīdas bija izslaucītas tikai telpas vidū, un putekļi bija notraukti tikai no dažām virsmām.

      – Gaidi mani virtuvē, Tobij. Mēs aprunāsimies tur. – Lūsija sakārtoja savus saburzītos pidžamas šortus un izkāpa no gultas.

      – Es zvanīšu policijai.

      – Uz priekšu, – viņa cirta pretī. – Tad es piezvanīšu Pandam un pateikšu, ka viens desmitgadīgs sīkais ielauzies viņa guļamistabā.

      Zēna zeltainbrūnās acis sašutumā iegailējās. – Man nav desmit gadu! Man ir divpadsmit.

      – Labi, es kļūdījos.

      Zēns uzmeta Lūsijai naidīgu skatienu un izgāja ārā no istabas, pirms vēl viņa bija izdomājusi apjautāties pēc Pandas īstā vārda. Kad Lūsija nonāca virtuvē, zēns bija nozudis.

      Augšstāva guļamistabās bija ieslīpi griesti, nederīgas mēbeles un veci aizkari. Liela guļamzāle stiepās cauri mājai visā tās platumā – gaisma ieplūda iekšā pa tās putekļainajiem logiem, atklājot četras divstāvu gultas ar plāniem, svītrotiem matračiem, kas bija saritināti kājgalī. Aizgājušo vasaru smiltis vēl aizvien slēpās dažās dēļu šķirbās, un Lūsija iztēlojās slapjus peldkostīmus, kas nomesti kur kurais. Izskatījās, ka māja gaida Remingtonus atgriežamies no Čikāgas vai kādas citas vietas, kur nu viņi bija apmetušies. Kas gan Pandam bija uznācis, lai pirktu tādu māju? Un kāpēc viņai gribējās tajā palikt?

      Lūsija paņēma kafiju, kuru bija pagatavojusi Pandas šikajā kafijas automātā, un izgāja ārā pa sētas durvīm pagalmā. Rīts bija saulains, un debesis tīras. Tīrais gaiss atsauca prātā atmiņas par agrākajiem rītiem Kempdeividā, par to, kā viņas māsas bija ķērušas cita citu ap peldbaseinu Aspenā, kamēr vecāki aizgāja pastaigāties divi vien. Šeit vecs ozols apēnoja ieplaisājušu piknika galdu un metāla mieti gaidīja zirgus. Lūsija ciešāk satvēra kafijas krūzi un ieelpoja svaigo rīta gaisu.

      Māja atradās uz kraujas ar ļodzīgu koka pakāpienu laidienu, kas veda lejā uz vecu pirti un piestātni, un tie abi no vecuma bija ieguvuši jūras pelēku nokrāsu. Lūsija nespēja saskatīt citas piestātnes pie klinšainā, ar kokiem apaugušā krasta, vai kaimiņmāju jumtus, kas rēgotos cauri to lapotnēm. Izskatījās, ka Remingtonu māja Pīļu līcī ir vienīgā.

      Ūdens līcītī bija visās paletes krāsās: tumši zils centrā, pelēcīgs uz malām, ar brūnām svītrām, kas iezīmēja krasta līniju un smilšu sēkļa virsotni. Tur, kur līcītis savienojās ar Mičigana ezeru, rīta saule padarīja ūdens ņirbošo virsmu sudrabainu.

      Pāris zvejas laivas uzdzina neomulīgas domas par Lūsijas vectēvu, kuram patika burāt. Lūsija apzinājās, ka nevar vairs ilgāk vilkt garumā. Viņa nolika malā kafijas krūzi, paņēma savu mobilo telefonu un beidzot piezvanīja viņam.

      Vēl pirms viņa bija izdzirdējusi Džeimsa Ličfīlda patricieša balsi, Lūsija skaidri zināja, ko bijušais Savienoto Valstu viceprezidents viņai teiks.

      – Lisila, es neatbalstu to, ko tu dari. Nepavisam neatbalstu.

      – Tas nu gan ir pārsteigums.

      – Tu zini, ka es neciešu sarkasmu.

      Lūsija paraustīja oranžo matu sprogu, kas nokarājās pie auss.

      – Vai tas bija briesmīgi?

      – Nebija patīkami, taču izskatās, ka Mets kontrolē presi. – Vectēva tonis kļuva vēl vēsāks. – Jādomā, ka tu zvani tāpēc, ka gribi saņemt no manis kādu palīdzību un atbalstu.

      – Varu derēt, ka tu to sniegtu, ja vien es tev lūgtu. – Viņas acīs sariesās asaras.

      – Tu esi tik līdzīga savai mātei.

      Viņa mutē tas neizklausījās pēc komplimenta, taču Lūsija tik un tā pateicās par to. Un tad, pirms viņš bija paguvis par to ierunāties, Lūsija norādīja uz to, ko viņi abi zināja.

      – Aizbēgšana padarīja Nīliju par labāku cilvēku. Esmu pārliecināta, ka ar mani būs tāpat.

      – Par tādām lietām cilvēks nevar būt drošs, – vectēvs atcirta. – Tu vienkārši nezini, ko tālāk darīt, un tu negribi saskarties ar savas rīcības sekām.

      – Tas arī. – Viņa pateica vectēvam to, ko nebija spējusi pateikt vecākiem. – Es pametu ideālo vīrieti, un es pati īsti nezinu, kāpēc.

      – Esmu pārliecināts, ka tev bija savi iemesli, taču man būtu gribējies, lai tu to izdarītu, pirms es biju spiests lidot uz Teksasu… Tu zini, kā es neciešu to pavalsti.

      – Tikai tāpēc, ka tā tev nepadevās. Vēlēšanas notika gandrīz pirms trīsdesmit gadiem. Varbūt tev vajadzētu tikt tam pāri?

      Viņš nosprauslojās un tad sacīja: – Cik ilgu laiku tu esi ieplānojusi pavadīt šajā atvaļinājumā?

      – Es nezinu. Kādu nedēļu? Varbūt vairāk.

      – Un es esmu pārliecināts, ka tu man nepateiksi, kur atrodies.

      – Ja es tev pateiktu, tu būtu spiests par to melot. Negribu teikt, ka tev tas nepadodas, taču kāpēc gan nostādīt vecu vīru tādā situācijā?

      – Tu esi ļoti nepaklausīgs bērns.

      Lūsija pasmaidīja.

      – Es zinu. Es arī tevi mīlu, opīt. – Viņš necieta uzrunu “opītis”, taču tā bija atmaksa par “Lisilu”. – Es esmu apmetusies draugu mājā kādā salā pie Lielajiem ezeriem, – viņa sacīja. – Taču tu jau droši vien to zini arī tāpat. – Ja arī nezināja, tad drīz uzzinās, jo Lūsija bija samaksājusi par īrēto mašīnu ar savu kredītkarti, un viņas mīlošie vecāki gandrīz noteikti uzmanīja pēdas.

      – Un kāds tieši ir šī zvana nolūks?

      – Pateikt tev, ka es esmu… man ļoti žēl, ka liku tev vilties. Un palūgt, lai tu esi mīļš pret mammu. Viņai nav viegli.

      – Manai mazmeitai nu gan nevajadzētu man atgādināt, kā izturēties pret savu meitu.

      – Tā īsti nav.

      Tas bija ievads skarbai lekcijai par cieņu, godīgumu un to cilvēku atbildību, kuriem ir daudz dots. Tā vietā, lai klausītos, Lūsija domās atkārtoja pirms dažiem mēnešiem notikušu sarunu ar māti.

      “Tu zini, ka es apskaužu tavas attiecības ar viņu,” Nīlija bija sacījusi.

      Lūsija