Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

pilsētu nav nemaz tik sarežģīts, kā likās pēc pirmā vakara klaiņošanas, viņa izmantoja divriteni kā pārvietošanās līdzekli, nopirktos produktus salikdama mugursomā. Čaritijas salā apgrozījās visādi tipi, un Lūsijas oranžie dredi, riņķis degunā un kareivja zābaki nepievērsa īpaši lielu uzmanību.

      Pēc dažām dienām viņa ar prāmi aizbrauca uz cietzemi, lai atbrīvotos no īrētās mašīnas. Pie reizes Lūsija iegādājās dažus papildinājumus savai jaunajai garderobei, kā arī dažus neiedomājamus pagaidu tetovējumus.

      Pavadījusi mājā jau veselu nedēļu, Lūsija bija iztīrījusi virtuvi no augšas līdz apakšai. Ar katru reizi viņa aizvien vairāk ienīda to lielo galdu. Tas bija ne tikai ārkārtīgi neglīts un daudz par lielu nišai, bet arī nokrāsots neciešamā piparmētru zaļā tonī, kuram vajadzēja saskanēt ar sienām, taču tas nesaskanēja. Lūsija pat bija izcepusi vairākus kukuļus maizes.

      Ja neskaita reto divpadsmitgadīgā spiega nozibēšanu krūmos, te nebija nekā cita, kas novērstu uzmanību, un tas nozīmēja, ka šis bija ideāls brīdis, lai sāktu rakstīt projektu tēva grāmatai. Tā kā Lūsija nebija plānojusi atsākt lobistes darbu ātrāk par septembri, viņa sākotnēji bija iecerējusi sākt pie tā strādāt uzreiz pēc atgriešanās no medusmēneša. Mets teica, ka viņam apnicis, ka sveši cilvēki spriež par Nīlijas atstāto mantojumu, un ka, viņaprāt, nākamās paaudzes esot pelnījušas personiskāku stāstu par valsts pirmo prezidenti sievieti.

      Viņas tēvs bija pieredzējis žurnālists un sākotnēji bija iecerējis rakstīt grāmatu pats, taču pēc dažu mēnešu darba bija nospriedis, ka viņa viedoklis ir pārāk ierobežojošs. Viņš vēlējās vairākus skatpunktus, no kuriem katrs iezīmētu citu Nīlijas dzīves aspektu, tāpēc bija palūdzis Nīlijas tēvam uzrakstīt vienu nodaļu un otru – Terijai Akermanei, Nīlijas ilggadīgajai palīdzei. Taču visvairāk viņu interesēja Lūsijas viedoklis. Viņa bija prezidentūras lieciniece jau kopš brīža, kad Nīlija bija pirmoreiz kandidējusi Senāta vēlēšanās, un varēja uzrakstīt par Nīliju kā par māti. Lūsija bija pieķērusies šai izdevībai, taču pagaidām nebija uzrakstījusi ne vārda. Lai arī nodošanas termiņš bija tikai septembrī, tagad būtu vispiemērotākais laiks, lai sāktu ko darīt.

      Lūsija kabinetā sameklēja klēpja datoru, kas bija attīrīts no jebkādas personiskas dabas informācijas, un pēc brokastīm iznesa to ārā uz verandas. Iekārtojusies vienā no krēsliem, kuru bija pārklājusi ar pludmales dvieli, viņa nopētīja tetovējumu ar dzelkšņiem un asins lāsēm, kas aptvēra viņas augšdelmu. Tetovējums bija ideāli bezgaumīgs, un Lūsijai tas patika, vai varbūt viņai patika doma par kaut kā tāda esamību, lai arī tikai uz laiku. Uz paciņas bija rakstīts, ka tas var noturēties līdz divām nedēļām, taču Lūsija bija iegādājusies aizstājējus, kā arī dažus citus tetovējumus, kurus varēja izmantot vai neizmantot.

      Lūsija novērsa skatienu no asiņainajiem dzelkšņiem un iedomājās par to, ko viņai gribētos uzrakstīt. Visbeidzot viņa pieskārās taustiņiem.

      Kad mana māte bija prezidente…

      Vāveres parādīšanās turpat netālu novērsa Lūsijas uzmanību. Viņa atkal pievērsās klaviatūrai.

      Kad mana māte bija prezidente, viņas darbs sākās katru rītu pirms sešiem ar rīta skrējienu uz slodzes trenažiera…

      Lūsija necieta skriešanai domātos trenažierus. Viņa labāk bija ar mieru iziet ārā lietū un sniegā, nekā vingrināties uz mašīnas.

      Mana māte ticēja vingrošanas nozīmei.

      Lūsija tāpat, lai arī tas nenozīmēja, ka viņai vingrošana patika. Galvenais bija atrast ko tādu, kas tev neriebtos.

      Treneris bija sastādījis viņai programmu, taču viņi ar manu tēvu parasti sporta zālē bija vieni paši.

      Lūsijai nepatika arī sporta zāles.

      Viņi sāka ar viegliem stiepšanās vingrinājumiem un tad…

      Viņa sarauca pieri. Ikviens būtu varējis uzrakstīt šos garlaicīgos teikumus. Mets vēlējās kaut ko personisku, bet šis nebija nekas tāds.

      Lūsija izdzēsa failu un izslēdza datoru. Rīts šā vai tā bija pārāk skaists, lai rakstītu. Viņa paķēra savu beisbola cepurīti un kāpa lejā pa ļodzīgajiem pakāpieniem uz laivu piestātni. Glābšanas veste kajakā viņai bija par lielu, taču Lūsija tik un tā to uzvilka un iestūma laivu ūdenī.

      Peroties uz priekšu gar akmeņaino pludmali, kas iezīmēja Pīļu līča perimetru, Lūsijai nācās grūti noticēt, ka viņa ir aizķērusies kādā salā Lielo ezeru rajonā. Viņa bija te ieradusies, lai atklātu tā vīrieša noslēpumus, kuru vecāki bija nolīguši viņas sargāšanai, taču mājā nebija atrodamas nekādas norādes – tad kāpēc viņa vēl aizvien atradās tepat?

      Tāpēc, ka viņa negribēja braukt projām.

      Vējš pieņēmās spēkā, kad Lūsija iebrauca ezera atklātajos ūdeņos, un viņa pagrieza priekšgalu pretī viļņiem. Lūsija uz brīdi atslābināja rokas un paberzēja savu tetovējumu ar asiņainajiem dzelkšņiem. Viņa vairs nezināja, kas īsti ir. Haotiskas bērnības produkts? Bārene, kura bija uzņēmusies atbildību par mazo māsu? Slavenību bērns, kas bija kļuvis par simboliskās amerikāņu ģimenes sastāvdaļu? Lūsija bija paraugstudente, aizrautīga sociālā darbiniece, un viņa bija veiksmīga lobiste. Viņa bija piesaistījusi naudu vairākiem ļoti vērtīgiem mērķiem un panākusi daudziem cilvēkiem nozīmīgas izmaiņas likumdošanā. Nebija svarīgi, ka šis darbs viņā bija sācis izraisīt milzu nepatiku. Visbeidzot, viņa bija nervoza līgava, kura uzgriezusi muguru vīrietim, kam vajadzēja kļūt par viņas mūža mīlestību.

      Lūsija bijusi pārāk aizņemta ar darbu, ģimeni un kāzu plānošanu, lai aizdomātos par sevi. Tagad, kad viņai bija laiks, Lūsijai nepatika sajūta, ko uzdzina tādas domas, tāpēc viņa devās atpakaļ uz māju. Viņa airēja pret straumi un bija spiesta cilāt airus spēcīgāk, taču tas bija patīkami. Lūsija sasniedza līcīti un uz mirkli apstājās, lai atpūstos. Šajā brīdī viņa ieraudzīja vientuļo stāvu piestātnes galā.

      Viņa vaibstus nevarēja saskatīt, taču Lūsija būtu pazinusi šo siluetu jebkur. Plati pleci un šauri gurni. Garas kājas, kā sastingušas pirms lēciena, un vēja sabužināti mati.

      Viņas sirds sāka pukstēt straujāk. Lūsija ieguva laiku, izbraucot nevajadzīgu līkumu, lai aplūkotu bebru midzeni, un tad vēl vienu, lai apskatītu ūdenī iekritušu koku. Viņa darbojās lēnām, cenšoties saņemt sevi rokās.

      Viņam nevajadzēja skūpstīt meiteni Memfisas lidostā. Nevajadzēja tā uz viņu skatīties. Ja viņš nebūtu Lūsiju noskūpstījis – nebūtu viņu uzlūkojis ar skatienu, kas slēpa sabangotas emocijas, Lūsija būtu atgriezusies Vašingtonā, atgriezusies pie sava darba, un viņš nebūtu nekas vairāk par meitenes vienīgo gadījuma partneri.

      Jo tuvāk Lūsija piebrauca, jo niknāka kļuva, ne tikai uz Pandu, bet arī uz sevi. Ko tad, ja viņš domās, ka Lūsija skrien viņam pakaļ? Tā tas nebija, taču tā varēja izskatīties.

      Lūsija piebrauca pie steķiem. Akmeņainā krasta līnija apgrūtināja laivas izstumšanu krastā, tāpēc labā laikā viņa to parasti turēja piesietu pie kāpnītēm. Taču tagad Lūsija tā nedarīja. Tagad viņa vaļīgi – pārāk vaļīgi – piesēja kajaku pie staba piestātnes galā. Visbeidzot viņa paraudzījās uz puisi.

      Viņš slējās tai pāri savā ierastajā formastērpā, kas sastāvēja no džinsiem un sporta krekla, uz kura bija uzdrukātas izbalējušas Detroitas policijas pārvaldes pazīšanās zīmes. Lūsija nopētīja viņa augstos vaigu kaulus, spēcīgo degunu, plānās, sadistiskās lūpas un lāzera asās zilās acis. Viņš blenza lejup uz meiteni.

      – Pie