Lēdija gleznā. Maeva Harana

vakardienas baumām.

      Meitene nopūtās. – Žēl, ka es nevaru kaut kur paslēpties. Kādā vietā, kur nekam nebūtu nozīmes un es varētu aizmirst gan galmu, gan tā intrigas.

      – Mums abām tas nav lemts. – Molla iesmējās, bet viņas balsī ieskanējās sarūgtinājums. – Es galmā dzīvoju gandrīz visu mūžu. Pat piedzimu šeit.

      – Reiz taču jūs dzīvojāt Kobemholā, vai ne? Kopā ar savu vīru Džeimsu un bērniem?

      Mollas acis satumsa sāpēs, jo prātā atausa viss zaudētais, un viņa spēji novērsās. – Tā ir sena pagātne. Tomēr jā, tur es jutos apmierināta. Vecie, sarkanie ķieģeļu mūri spēj aizsargāt iemītniekus no nežēlīgās ārpasaules. – Viņa attapās un atmeta galvu. – Tas bija tikai gaistošs sapnis. Nekas nebija tik drošs, kā šķita. Un tagad tur dzīvo tavs Čārlzs Stjuarts, kļuvis par Ričmondas hercogu. Jā, šī pasaule ir dīvaina. Iesim, Frānsisa! Drīz tiks pasniegtas pusdienas, un sāksies runas, ja mēs neparādīsimies.

      Frānsisas domas, gluži kā mēle, kas nekļūdīgi uzmeklē sāpošu zobu, uzstājīgi pievērsās pasaulei aiz Kobemas sargājošajām sienām. Cik dīvaini, ka daudzi alkst nokļūt galmā un uzskata to par sava Visuma pulsējošo sirdi, bet viņa tikmēr ilgojas pēc rāmas, laimes pilnas dzīves laukos.

      Padzinusi skumjās domas, Frānsisa sekoja Mollai caur trokšņaino pūli uz zāli. Viņām parādoties, iestājās klusums līdz pat brīdim, kad viņas sasniedza galma dāmu galdu, kur Kerija Freizere un Elizabete Hemiltone steidzīgi parāvās sāņus, lai atbrīvotu viņām vietu.

      Pēc dažām minūtēm galms nedaudz pierima; atkal skanēja čuksti, baumas un runas par skandāliem, bet Frānsisa cerēja, ka ne visas ir saistītas ar viņu.

      Paēdušas dāmas gatavojās celties un atgriezties karalienes istabās, bet izslavētais Mollas brālis piegāja viņām klāt, kā parasti izceldamies pārējo vidū ar dižmanīgo gaitu un gaišo, krāšņo parūku. Viņš piepeši nometās uz ceļgala un noskūpstīja Frānsisas roku.

      – Ak, daiļā kundze, šajā izvirtību perēklī nekad vēl nav godināta tikumība. Varbūt jūsu krietnums kalpos par priekšzīmi mums visiem.

      Frānsisa pasmaidīja, izlikdamās nedzirdam dzēlienu, kas slēpās skaļo vārdu aizsegā. Hercogs bija viens no galvenajiem izslavētās galma netikumības piekopējiem. – Vai grasāties mainīt arī savu uzvedību, kungs? – viņa medaini saldā balsī painteresējās. – Jums ir daudz vairāk izpērkamu grēku nekā man, tāpēc jūsu labošanās noteikti sniegtu mums daudz iespaidīgāku priekšzīmi.

      Meitenei aiz muguras atskanēja dārdoši smiekli. – Viņai taisnība, Džordž. Ja jūs tiešām atgrieztos uz tikumības ceļa, visi pārējie jums sekotu.

      – Protams, Jūsu Majestāte! – Džordžs Bakingems papurināja galvu. – Tomēr šis tas nav cerētās balvas vērts.

      Čārlzs atkal iesmējās. – Atvainojiet, Stjuartes kundze, mani jūs varat pārveidot, bet Bakingemas hercogs ir cietāks rieksts.

      Redzot, cik draudzīgi izturas karalis, Frānsisa atvieglota uzelpoja. Pēc pazemojuma, kas valdniekam bija jāpārcieš galminieku klātbūtnē, viņš varētu meiteni padzīt no galma vai pat izdarīt kaut ko sliktāku. Tomēr šķita, ka viss turpināsies kā iepriekš.

      Laiks kļuva siltāks, it kā atspoguļojot Frānsisas izbēgšanu no karaliskajām dusmām, un beidzot parādījās arī jaukas dienas, ko bija grūti pavadīt drūmajās senās pils istabās.

      – Rīt mēs sēdīsimies laivā un brauksim uz mana tēvoča namu Ričmondā, – Barbara paziņoja. – Karalis mums aizdos savu baržu.

      – Man jāpārliecinās, ka nebūšu vajadzīga karalienei. – Frānsisa vilcinājās. Pēc iestudētajām kāzām viņa cerēja turēties no Barbaras tālāk, tomēr nebija iespējams izvairīties no šīs vētrainās sievietes. Par laimi, karaliene labprāt dāvāja Frānsisai brīvo laiku.

      – Jūs man esat bijusi krietns draugs, Stjuartes kundze, – viņa klusi noteica, un Frānsisa koši pietvīka. – Es to neaizmirsīšu. Man netrūkst dāmu, kas mani apkalpos. Izbaudiet šo jauko laiku, jo nav zināms, cik ilgi tas mūs priecēs.

      Karaliene droši vien nebūtu tik labsirdīga, ja zinātu, kas Frānsisai pievienosies un ka ceļojums notiks ar karalisko baržu, ko šim notikumam atvēlējis karalis.

      Saule apspīdēja upi, kas smirdēja kā pūstoša čūska Londonas vidū, bet gaiss kļuva arvien tīrāks, tiklīdz barža nonāca uz rietumiem prom no pilsētas. Omulīgais karaliskās baržas kapteinis priecājās par iespēju attālināties no sodrēju pilnās pilsētas un neskaitāmajām cilvēku pilnajām laivām, kas šaudījās starp zvejas kuģiem, lihteriem un augstajiem kuģiem, kas izlādēja kravu aiz Londonas tilta.

      Braucējiem labajā pusē pletās Nīthausas dārzi – ziemeļu krastā netālu no Pimliko, kur tika audzēta liela daļa no Londonas dārzeņiem. Tur netrūka ziedkāpostu, galviņkāpostu, artišoku un burkānu. – Drīz vien parādīsies dievu ēdiens, sparģeļi no Nīthausas dārza, kurus vārīs un mērks karstā sviestā. – Barbara aizvēra acis un aplaizīja lūpas, par to domādama. – Ak, mani piepeši pārņēmusi kāre pēc sparģeļiem!

      – Tikai nomazgājiet tos pirms ēšanas, kundze, it īpaši savā stāvoklī, – baržas kapteinis brīdināja sievieti. – Sparģeļus audzē, izmantojot mēslus no Londonas atkritumu izgāztuvēm. Kā saka: “Bez mēsliem nav dārza.”

      – Pateicos, kapteini! – Barbara plati pasmaidīja, saskatījusies ar Frānsisu. – Es paturēšu prātā jūsu padomu.

      Kreisajā pusē slējās Fokshola; samaksājuši sešus pensus par braucienu laivā pār Temzu, Londonas iedzīvotāji varēja ieturēt pusdienas kādā no nesen izveidotajām lapenēm vai pastaigāties pa takām un pacensties nozagt kādu skūpstu.

      – Tas ir, ja viņi vēlas skūpstīt vecas palaistuves, kas aizslēpušās aiz maskām, – Barbara noteica. – Un saņemt vairāk nekā cerējuši. – Viņa pasmējās par savu joku. – Runā, ka Jorkas hercoga pēdējās mīļākās vīrs tīšām aplipinājies ar bakām un nodevis tās sievai, lai viņa savukārt varētu pasniegt dāvanu hercogam līdz ar vīra sveicieniem. – Un Barbara skaļi smējās.

      Pametušas Foksholu, viņas tuvojās Bārnelmsas senajai muižai, kur karalis mēdza peldēties kopā ar brāli un kur bieži notika divkaujas.

      – Viņa Majestāte nīst divkaujas, – Barbara atklāja Frānsisai. – Tomēr viņam neizdodas panākt, lai galminieki nenogalina cits citu. Karalis atzinās, ka nespējot viņus vainot, jo daži esot nelabojami neģēļi, bet karalis uzskata, ka ir muļķīgi turpināt bezjēdzīgos slaktiņus, ko esam pacietuši tik ilgus gadus.

      Frānsisa pasmaidīja, Barbaras vārdos gandrīz sadzirdēdama karaļa asprātīgo, bet gurduma un samierināšanās pilno balsi. Lai arī tika sacīts, ka valdnieku interesē tikai izpriecas, nevis valsts pārvalde, Čārlzs bija cilvēcisks monarhs.

      Beigu beigās sievietes sasniedza Ričmondu, kur dzīvoja Barbaras tēvocis. Viņam piederēja eleganta muiža upes malā; tās dārzi pletās līdz pat koka pakāpieniem, pie kuriem piestāja barža.

      – Iesim! Tēvocis jau uzklājis mums galdu Banketu namā. Frānsisa sekoja Barbarai pa akmens plāksnēm bruģētu taku, kam abās pusēs auga saldi smaržojošas lavandas. Ziedos zumēja bites, priecādamās par iespēju skatīt sauli pēc tik ilga un vēsa pavasara. Pirmās sārtās rozes vijās ap koka režģiem, ieskaudamas viešņas smaržīgā dailē. Puķu dobes koši ziedēja. Un itin visur skanēja putnu dziesmas.

      – Šī vieta ir nevainojama, kundze. Jūsu tēvocim ir ļoti paveicies, to iegūstot.

      – Ha!