Lēdija gleznā. Maeva Harana

ar Volteru sēžam saltā karietē un jūtamies nepamanīti?

      Tēvs atvēra durvis un nolēca zemē.

      – Es ļoti priecājos, jūs visus redzot! – Frānsisa jūsmoja. – Pamazām cenšos pierast pie dzīves angļu galmā, bet jūsu man neizsakāmi pietrūka!

      Dzēlīgi nopētīdams karieti un Barbaru, tēvs sarauca uzacīs. – Šķiet, esi ieguvusi dažus ietekmīgus draugus. Karalis Luijs nelabprāt atteicās no Sofijas, kad jau bija zaudējis tevi, un arī manas niecīgās prasmes viņš vērtē augstu, bet karalis Čārlzs neatkāpās. Acīmredzot tu esi viņa galma spožākais briljants.

      Frānsisa pacēlās pirkstgalos un noskūpstīja tēvu. Viņš atšķirībā no neslēpti godkārās mātes izrādīja tikai mīlas pilnas rūpes par meitu.

      Pretrunīgu izjūtu plosīta, Frānsisa pameta skatienu atpakaļ. Karaļa sirsnīgās veltes dēļ viņa bija glaimota, turklāt priecājās, ka ģimene turpmāk būs Londonā, tomēr mulsums neatstājās. Karalis bija patīkams cilvēks, un Frānsisa augstu vērtēja viņa draudzību, tomēr Mollai bija taisnība – parasti valdnieks piedāvāja ko citu, nevis draudzību, vai ne?

      Tēvs, laikam izpratis meitas domas, pastiepa rokas. – Mēs esam ieradušies, bērns, un centīsimies iejusties. Nesatraucies! Vai gan varētu slikti beigties kaut kas tāds, kas mums sagādā daudz prieka? Karaliene Māte mūs mīl, un mēs beidzot varēsim tikties ar tevi. Patiesībā… – Viņš iesmējies uzlūkoja Sofiju, kas ar skaudības un apbrīna pilnām acīm vēroja smalkos ļaudis karietēs, – mums nāksies vairāk pieskatīt tavu māsu, nevis tevi. Diemžēl Londona varētu viņu apreibināt daudz straujāk nekā jebkura stiprā dzira. Vai Sofija tev jau pateica, ka mums pievienojās arī aukle? Viņa tev palīdzēs noturēties uz zemes neatkarīgi no karaļa. Vai jau dzirdi viņas vārdus? – Tēvs ierunājās vecišķā, drebelīgā balsī: – “Par velti ir tikai siers peļu slazdā!”

      Salto gaisu satricināja Frānsisas dzidrie, burzguļojošie smiekli. – Ak, tēvs, es tā priecājos, ka jūs visi esat šeit!

      Kad Barbara painteresējās, kas meiteni tā uzjautrinājis, Frānsisa tikai papurināja galvu un noteica, ka tas esot ģimenes joks.

      – Labi, ka esat tik apmierināta. – Barbara sniedza meitenei roku, palīdzēdama viņai iekāpt karietē. – Esmu nolēmusi, ka mums nepieciešama izklaide, kas atsvaidzinātu šīs aukstās, drūmās dienas, tāpēc izdomāju nelielu uzvedumu.

      – Protams! – Frānsisa dievināja baletus un izrādes. – Par ko tas vēsta?

      – Gan redzēsiet. Tā ir sena izrāde. Mēs sarīkosim kāzas, es tēlošu līgavaini, jūs būsiet līgava. Uzvedums būs ļoti jautrs.

      Galminieki bija pieraduši pie šādām izklaidēm un izbaudīja tās tāpat kā pieredzējušu aktieru spēli uz skatuves. Frānsisa bija pārsteigta, uzzinājusi, ka tādās reizēs ir pieņemts un iecienīts vīriešiem pārģērbties par sievietēm un otrādi. Bija tikai viens sīkums, kas viņu mulsināja.

      – Es esmu garāka par jums. Man vajadzētu tēlot līgavaiņa lomu, un jūs būtu līgava!

      Barbara atspieda muguru pret krāšņo, sarkano karietes sēdekli un noslēpumaini pasmaidīja. – Nē, nē. Jūs esat tā, kuras vaigos zied jaunības nevainība. Ja es tēlotu līgavu, visi svilpu un dēvētu manu līgavaini par nabaga ragnesi!

      Frānsisa bija spiesta atzīt, ka tā ir taisnība. – Labi, es būšu līgava. Kad notiks šis uzvedums? Tā kā mana māsa un tēvs tagad ir Londonā, es labprāt viņus uzaicinātu to apmeklēt. – Tā kā Barbara neatbildēja un piepeši šķita savādi izvairīga, Frānsisa pajautāja: – Izrāde notiks Vaitholas pilī, vai ne?

      – Jā. Bet tā būs paredzēta šaurai sabiedrībai, nevis visu acīm.

      To dzirdot, Frānsisa sajutās neomulīgi. – Cik šaura tā sabiedrība būs?

      Barbara strauji atguvās no sastinguma, kļuva mundra un apņēmīga. – Pagaidiet un tad jau redzēsiet. Spēle būs lieliska, ticiet man. Rīt sameklēsim tērpus.

      Pēc vakariņām Frānsisa atgriezās savā istabā un nostājās pie loga, vērodama tumšo, mutuļojošo upi. Nakts izvērtās vētraina, un ap Vestminsteru gaudoja vējš.

      Papagailis noskumis tupēja blakus logam, bužinādams spalvas. Nospriedusi, ka putnu nemierīgu padara auka, Frānsisa izstiepa roku un gribēja mīluli noglāstīt, bet papagailis ieknāba viņai pirkstā.

      – Au! – Frānsisa iekliedzās un nolaizīja asiņu tērcīti, kas sūcās no ādas.

      – Gudrs putns, – papagailis sadrūmis noteica. – Atceries Čārliju Stjuartu!

      – Jā! – Frānsisa tik tikko savaldījās, lai nepiecirstu kāju. – Kur ir tavs dievinātais Čārlijs Stjuarts? Precējies ar Elizabeti Rodžersu un laimīgs dzīvo Kobemholā, kamēr man jācīnās ar nezināmām briesmām galmā!

      Papagailis dzeltenām acīm viltīgi uzlūkoja Frānsisu. – Tikumība ir zelta vērta, – viņš klīrīgi paziņoja.

      – Tikai ne šajā galmā, dumjais putns. Šeit tikumībai nav nekādas vērtības.

***

      – Frānsisa, jums jāizvēlas prīmulu krāsas satīns ar šķīsti baltu apakškreklu; tas ir lielisks savienojums jūsu gaišajai sejas un matu krāsai.

      Meitene stāvēja pie augstā spoguļa Barbaras ģērbistabā, kamēr kalpone kārtoja viņas skaistā tērpa ieloces.

      – Ko vilksiet jūs, mans mīļotais vīrs?

      Barbara iesmējās. – Es būšu galma džentlmenis, tikpat iedomīgs kā jebkurš spalvām rotājies švīts. – Viņa zemu paklanījās un nocēla iedomātu cepuri.

      No blakusistabas atplūda mūzika; violas un lautas spēlēja vecmodīgu, jautru melodiju, kas parasti skanēja kāzās, un skaista, eņģeļa cienīga balss sāka dziedāt madrigālu.

      – Aizved Stjuartes kundzi uz otru kambari, kamēr es pārģērbšos, – Barbara pavēlēja kalponei, – un pasniedz viņai medalus kausu. Medalus ir kāzu dzēriens. Tas palīdzēs jums nomierināties. Ejiet!

      Palikusi viena, Frānsisa malkoja medalu un apsvēra notiekošo. Viņa nojauta, ka paredzēts kaut kas īpašs, un apņēmās nezaudēt veselo saprātu, paturot atmiņā Mollas vārdus, ka valdnieks nemūžam nepaņemtu iekāroto ar varu.

      Lai gūtu papildu drosmi, viņa izdzēra visu medalu; citronu un medus garša stiprināja apņēmību. Viņa nebija glīta auša, par kādu viņu uzskatīja citi. Frānsisai patika dziedāt un dejot, un viņa bija gatava izbaudīt šo izklaidi, vienlaikus turot acis vaļā.

      Tiklīdz Frānsisa izgāja pieņemšanas istabā, viņai aizrāvās elpa. Telpa atgādināja Drūrija ielas teātri; Barbara bija darījusi visu iespējamo, lai izveidotu elegantu skatuvi, ar ko varētu lepoties ikviens teātris. Istabu rotāja sveces un ziedi. Galerijā pulcējās muzikanti, kas spēlēja un dziedāja. Vecs, cienījams vīrs, ģērbies mācītāja tērpā, turēja rokā Bībeli. Viņam blakus gaidīja trīs galminieki, un viens grozīja pirkstos zelta stīpu. Otrs bija uz ceļiem nometies pāžs ar zelta paplāti, uz kuras bija divi kausi, un trešais bija maza auguma melnādains puisis ar apzeltītu galvassegu; viņš šķita satraucies un žņaudzīja rokā zeķi.

      Pašā istabas vidū stāvēja Barbara Kāslmeina, apbrīnojami krāšņa savā bagātīgi izšūtajā kamzolī un biksēs, zīda zeķēs un sarkani baltām rozēm greznotās kurpēs; kastaņbrūnos matus slēpa melnas parūkas garās cirtas.

      Frānsisa strauji ievilka elpu. Šaurās, smalkās ūsiņas, ko Barbara bija uzzīmējusi uz augšlūpas, padarīja viņu ļoti līdzīgu karalim.

      – Mācītāj! – Barbara