Lēdija gleznā. Maeva Harana

Safolka nopētīja Kerijas ķiršsarkano zīda tērpu, kas bija apšūts ar sīciņām pērlēm. – Kaut gan izskatās, ka tas jums sarežģījumus nesagādā. Karalienes drānas ir tikai nedaudz labākas par jūsējām.

      Kerija nosarka un aizvēra muti, baidīdamās, ka viņu apsūdzēs greznības likuma pārkāpšanā. Viņa bija vienkārša galma dāma, un patiesībā tik krāšņas drānas vilkt drīkstēja tikai augstākas kārtas parstāvji.

      Frānsisa drīz uzzināja, ka Vaithola vairāk līdzinās ciematam, nevis pilij, un tajā mājo ne tikai karalis un ministri, bet arī neskaitāmi galminieki, kapelāni, dāmas un kungi, un vairāki tūkstoši kalpotāju, kas strādāja šo augstmaņu labā.

      Britānijas liktenis tika izlemts Padomes kambarī un Akmens galerijā, no kuras Kromvela valdīšanas laikā tika izvāktas visas skaistās gleznas. Dažas no tām karalis bija atradis un piekāris atpakaļ pie sienas. Šeit mūžam uzturējās cerību pilnu lūdzēju pūlis, un visi alka iespēju runāt ar karali. Katru reizi, kad tika pavērti Padomes kambara samta aizkari, visi metās ceļos un vēroja karali, kurš mundrā gaitā devās garām. Tikai daži saņēma atbildi uz savu lūgumu, it īpaši, ja tas bija saistīts ar naudu, jo karaļa mantnīca bija tikpat tukša kā ubaga tarba. Bet daudziem tika veltīti no sirds teikti vārdi: – Lai Dievs jūs svētī! Lai Dievs jūs svētī!

      Atšķirībā no sava brālēna Luija, Saules karaļa, kurš ikvienu savu nomoda mirkli pavadīja sarežģītos rituālos, Čārlzs valdīja pār galmu, kas dažiem šķita satriecoši brīvs. Monarham svarīgs bija arī laiks, ko veltīt sev, lai arī tādēļ nācās mosties rītausmā un veikt savus “rīta vingrojumus” jeb tenisa spēli, vai arī nozagt dažas stundas, lai ar koka veseri izdzītu nelielu bumbu caur dzelzs loku; dažreiz, kad darbs (vai vismaz pieņemama daļa no tā) bija pabeigts, karalis kopā ar savu brāli devās uz Batersiju, Patniju vai Bārnelmsu, lai saulrietā peldētos Temzā.

      Un pēc tam viņš ēda kopā ar savu sievu vai arī – tikpat bieži – ar Barbaru Kāslmeinu lēdijai piešķirtajos apartamentos blakus Ķegļu laukumam. Tie bija krāšņi pasākumi, kad pievilcīgākie galminieki vairāku simtu sveču gaismā ieturējās pie grāfienes izcilā galda, bet vēlāk viesus izklaidēja spēles, mūzika un dejas.

      Pēc vienām šādām dzīrēm, kuru laikā Čārlzs atkal bija smējies un jokojis kopā ar Frānsisu, Barbara apsēdās meitenei blakus. Sastingusi Frānsisa gaidīja kādu saltu brīdinājumu, ko jau reiz bija saņēmusi, bet Barbara nezin kāpēc gluži vienkārši pasmaidīja.

      – Es vēroju jūs, kad esat kopā ar Majestāti, – Barbara klusi iesāka, pieliekdamās meitenei tuvāk. – Tikai jūs protat atraisīt viņā maigumu. Tas nāk par labu gan viņam, gan mums visiem. Karaļa plecus nospiež daudzas nastas, un viņš vēlas iepriecināt visus, kaut gan zina, ka tas neizdosies. Neviens valdnieks nevar izpildīt visu to prasības, kas ņēma rokā ieročus, lai viņu aizstāvētu, vienlaikus nesadusmojot tos prasmīgos cilvēkus, kas viņam pretojās. Un karalis vēlas panākt kaut nelielu reliģisko iecietību! Protams, viņš neuzklausa nevienu, kas atgādina, ka ļaudis to uztvers kā pakļaušanos katoļiem. Ar mani karalis nerunā par savām sāpēm, bet rievas abpus viņa mutei kļūst arvien dziļākas. Tikai kopā ar jums viņš smejas un varbūt piemirst visas rūpes.

      Frānsisa izbrīnīta lūkojās uz sievieti. Jau kopš ierašanās Londonā neviens nebija runājis ar viņu tik atklāti un izturējies kā pret saprātīgu būtni. Māte viņā saskatīja tikai bandinieku, ko izmantot savas godkāres apmierināšanai. Mollai piemita tik nesagraujama pārliecība par savām zināšanām visās jomās, ka viņa mēdza domāt arī Frānsisas vietā. Toties karaļa mīļākā likās patiesi interesējamies par meiteni. Tomēr Frānsisa bija pietiekami gudra, lai Barbaras tuvošanās mēģinājumu uztvertu ar veselīgu piesardzību.

      – Priecājos, ka tā domājat, kundze. Manuprāt, karalim tiešām ir daudz rūpju.

      – Visi karaļa galminieki, kas uzskata sevi par nepārspētiem viltniekiem, novērtē jūs pārāk zemu, – Barbara noteica. – Pat mans radinieks, Bakingemas hercogs, kurš parasti ir pietiekami vērīgs. – Viņa palūkojās uz krāšņo pūli, uz zīdā un taftā tērptajām sievietēm, uz vīriešu samta drānām un mežģīņu kaklautiem. – Šie cilvēki apgalvo, ka Daiļajai Stjuartei patīk tikai viss bērnišķīgais. Kāršu pilis un paslēpes. Ka šai dāmai Dievs devis daudz skaistuma, bet maz prāta.

      Šīs dzēlības aizkaitināta, Frānsisa spēji ievilka elpu un sadusmojās uz Barbaru par tās pārdrošību.

      Barbara tikai iesmējās, bet viņas smiekli bija plūstoši, samtaini, pilni sazvērnieciskuma un patiesas jautrības. – Neapvainojieties! Tā runā pārsvarā dumji vīrieši un greizsirdīgas sievietes. Jums vēl ir paveicies; par mani stāsta krietni vien sliktākas pasakas. – Barbara pieliecās meitenei tuvāk un pieklusināja balsi. – Es esmu alkatīga, izšķērdīga stūrgalve. Es iebiedēju karali ar savu uzmācību un dusmu lēkmēm. Lai pakļautu viņu savai gribai, es izmantoju zemiskas palaistuvju viltības. Man pat izdevies panākt vienprātību kanclera un Īvlina kunga attiecībās; abi uzskata mani par lāstu, kas uzlikts tautai!

      – Vai jūs nesadusmo šīs apsūdzības?

      – Ak, Stjuartes kundze, daudzas no tām ir patiesas! – Atkal atskanēja Barbaras smiekli, kas piesaistīja vairākus ieinteresētus skatienus. – Tomēr… kurš pieminēs visu labo, ko es sniedzu un par ko nesaņemu nekādu atzinību? Karaļa apetīti nespēj remdēt tikai viena sieviete, it īpaši tāda, kas audzināta klosterī un jau kopš bērnības dzīvojusi noslēgtībā, proti, tāda kā viņa sieva. Karalis līdzinās saviem spanieliem. – Slavenās vijolīšu krāsas acis uzjautrinājumā iedzirkstījās. – Patiesībā man tas līdz šim nebija ienācis prātā. Es esmu nevis samaitājoša palaistuve, bet gan nesavtīgi strādāju valsts labā!

      Frānsisa nopētīja izslavēto karaļa mīļāko. Viņa bija domājusi, ka Barbara ir vēsa aprēķinātāja, tomēr sieviete šķita asprātīga un gudra. Pat viņas ietērps bija sevišķs, atšķirīgs no visiem pārējiem. Galmā iecienīti bija bagātīgu krāsu tērpi, valkāti virs lina apakškrekla, kas viegli izvilkts caur piedurknēm un kakla izgriezumu. Barbara Kāslmeina bija izvēlējusies kanēļa krāsas satīnu, ko rotāja savīta, drapēta, zeltīti brūna šalle, un to saturēja bronzas krāsas pērļu cilpas. Un Barbara pievienoja šādu šalli ikvienam savam tērpam dažādās krāsās – tas bija sīkums, kas piederēja tikai viņai.

      Tomēr izskats nebija galvenais, kas raksturoja šo sievieti. Ne jau drēbes lika vīriešiem aplidot viņu tā, kā odi lidinās ap sveces gaismu. To nenodrošināja pat viņas slavenais skaistums – ieslīpās, šķietami miegainās acis un jutekliskās, pilnīgās lūpas, kaut gan arī tam bija nozīme. Vīriešus pievilināja Barbaras uzdrīkstēšanās, sajūta, ka viņai itin nemaz nerūp citu viedoklis un viņa vienmēr rīkosies tieši tā, kā pati vēlas.

      Barbara Kāslmeina dzīvoja tāpat kā vīrieši – ņēma iekāroto un neinteresējās par sekām.

      Frānsisa Stjuarte, apveltīta ar daudz asāku prātu, nekā uzskatīja galminieki, zināja, ka viņai jāuzmanās no karaļa mīļākās, un grasījās tā arī rīkoties. Tomēr Frānsisa pārsteidza pati sevi, jo izrādījās, ka Barbara viņai ļoti patīk. Meitene beidzot saprata vismaz vienu iemeslu, kāpēc karali šī sieviete tā saista. Barbaras sabiedrībā bija patīkami uzturēties.

      – Pie visiem velniem! – Karalis bija pamanījis abas sēžam blakus un iepriecināts viņām tuvojās. – Mana galma skaistākās sievietes pavada laiku kopā? Vai jums nevajadzētu apšaudīties ar indes bultām vai vismaz saltiem skatieniem, kas otru dāmu sastindzinātu? Cik veikli kulstīsies mēles, aprunājot šo nešķīsto savienību!

      – Lai jau, Majestāte; mēles vienmēr atradīs kādu ieganstu,