Lēdija gleznā. Maeva Harana

izlaidīga?

      – Baumo, ka tieši viņas izlaidība interesē karali. – Kerija iesmējās; dobjā, guldzošā skaņa atgādināja troksni, ar kādu netīrais ūdens pamet noteku. – Kad viņa gaida bērnu, karalis baidās par tā drošību, tāpēc viņa paņem sava mīļākā miesu mutē.

      Frānsisa iepleta acis.

      – Dažiem vīriešiem šādi gūta bauda ir patīkamāka. Flāmu palaistuves ir izslavētas ar šo māku, tāpēc ir ļoti pieprasītas. Varbūt lēdija mācījusies pie viņām. – Kerija pieklusināja balsi līdz čukstam un pameta skatienu apkārt, pārliecinādamās, ka neviens nenoklausās. – Runā arī, ka viņa pielaidusi bārddzini pie savas slēptākās vietas un tagad tā esot kaila kā Spānijas sūtņa galvvidus!

      Meitenes bija nonākušas pie karaliskajiem apartamentiem. – Kuš, karalienes klātbūtnē mēs nedrīkstam par to pat ieminēties!

      Karaliene Katrīna sēdēja savu dāmu ielenkumā un neizsmeļamā pacietībā izšuva altārsegu. Kaut gan viņa bija guvusi mācību, ka izdzīvot ir vieglāk, paciešot savu sāncensi, nevis stājoties tai pretī, abas sievietes atšķīrās kā svētā no netikles. Barbara izsmēja patiesi ticīgo cilvēku uzskatus, pozēdama meistaram Lelijam Madonnas apģērbā ar savu bastardu Kristusbērniņa lomā, bet Katrīna bija dievbijīga jauna sieviete, kurai lielāko prieku sagādāja svētu piemiņu un dažādu lūgšanu pievienošana savam plašajam krājumam.

      Tomēr šķita, ka valdniekam abas šīs dāmas ir vienlīdz tuvas un vajadzīgas. Viņam bija izmisīgi nepieciešams mantinieks, un to viņam dāvāt spēja tikai Katrīna. Barbaras bagātīgā miesa bija tik auglīga, ka atgādināja kādu senu romiešu ražas dievieti, bet neviena no viņas atvasēm nevarēja atrisināt karaliskās pēctecības sarežģījumus. Turklāt Frānsisa uzskatīja, ka valdnieks izjūt patiku un cieņu pret savu sievu… ja vien tā viņu necenšas piesiet pārāk īsā saitē.

      Pēc vakariņām daudzi galminieki pulcējās gan karalienes, gan lēdijas Kāslmeinas istabās, kā vienmēr, gaidīdami mūziku, spēles un tenkas. Abos salonos norisinājās viens un tas pats, bet Barbaras viesi bija jautrāki un spēlēja uz augstākām likmēm. Karalis bieži vien veltīja laiku abām sievietēm, smiedamies un dejodams, bet, kad pienāca laiks doties gulēt, parasti bija atrodams pie Barbaras, nevis Katrīnas sāniem.

      Lēdijas Kāslmeinas apartamentos valdīja drudžaini līksma gaisotne, līdz Barbara, slavenajām vijolīšu krāsas acīm nozibsnījot, visus padzina, lai paliktu divatā ar karali. Šoreiz svinības ieilga līdz agram rītam, un Frānsisa, tik tikko spēdama turēt acis vaļā, gatavojās doties prom. Tomēr karalis sagādāja pārsteigumu, paziņodams par savu aiziešanu.

      – Labāk ieplānosim kādu piedzīvojumu rītdienai, kad būšu nokārtojis visas darīšanas, – viņš noteica. – Tad es varēšu domās kavēties pie kaut kā patīkama, apspriežot holandiešu uzbrukumus mūsu tirdzniecībai un klausoties kanclera runās par tukšo mantnīcu! – Karaļa lūpas savilkās tajā vieglajā, valdzinošajā smaidā, kura dēļ viņš parasti iepatikās gan augstmaņiem, gan zemākas kārtas ļaudīm.

      – Viņš pamodīsies sešos un spēlēs tenisu, – Barbara pačukstēja meitenei. – Un galminieki būs spiesti viņu meklēt, lai piedabūtu ķerties pie kaut kā nopietna.

      Karalis atvadīdamies spieda roku viesiem un drīz nonāca pie abām sievietēm. – Arlabunakti, dāmas, un ardievu, līdz ausmas rožainie pirksti maigiem glāstiem jūs modinās. Barbara veltīja karalim daudznozīmīgu skatienu. – Tas notiks tikai dienas vidū, Majestāte. Arlabunakti. – Viņa satvēra Frānsisas elkoni. – Palieciet pie manis, – lēdija klusi aicināja meiteni. – Līdz karaļa minētajai rītausmai vairs nav ilgi jāgaida, un man nepatīk gulēt vienai.

      Frānsisa piesardzīgi uzlūkoja Barbaru, bet vienlaikus arī apzinājās, ka ir ārkārtīgi nogurusi. Galma dāmām vajadzēja palikt nomodā līdz pat brīdim, kad karaliene dodas pie miera, un pēdējā laikā valdnieka sieva nelikās gultā līdz pat rītausmai.

      Meitene nožāvājās.

      – Netiepieties, mēs gulēsim kopā kā māsas. Lūk, uzvelciet šo naktstērpu. – Barbara pasniedza Frānsisai baltu kreklu, kas darināts no smalkākā lina auduma.

      Lielā gulta jau bija saklāta, un Frānsisa ieraudzīja uz tās noliktu zīda rītatērpu. Kājgalī uz samta soliņa sēdēja samiegojies melnādains puisēns, ne vairāk kā piecus vai sešus gadus vecs, un gaidīja savas kundzes pavēli.

      – Ej, bērns, man neko vairs šovakar nevajadzēs. – Barbara pārsteidzoši maigi papliķēja zēnam pa galvu. Tomēr Frānsisa ievēroja, ka sieviete nav bijusi pietiekami mīkstsirdīga, lai ļautu puisēnam doties pie miera agrāk.

      – Es izģērbšos šeit. – Frānsisa norādīja uz spraugu, kas izveidojusies starp sienu un gobelēnu.

      – Cik kautrīga jūs esat! – Barbara iesmējās. – Kā vēlaties.

      Kad meitene atgriezās, ģērbusies naktstērpā, Barbara stāvēja pie spoguļa un turēja rokā stikla flakonu, ko nupat bija atkorķējusi. – Ieelpojiet! – viņa pavēlēja.

      Frānsisa dziļi ievilka elpu un aizvēra acis. Jasmīna smarža bija tik spēcīga, ka viņa jutās kā pašā vasaras vidū atgriezusies Palērojālas dārzā, kur slējās neliels, sīkajiem baltajiem ziediem noaudzis namiņš.

      – Es ieberzīšu eļļu jums deniņos; nekad vēl nebūsiet gulējusi tik saldi.

      Barbara apsēdināja meiteni uz soliņa un ar šauru lenti apsēja viņas matus, atglauzdama tos no sejas, tad maigām kustībām iezieda Frānsisas pieri ar smaržīgo eļļu. Sajūta bija ļoti patīkama.

      – Kā jūs ieguvāt tik neinteresantu vārdu? – Barbara iejautājās, turpinādama lēni, jutekliski glāstīt Frānsisas ādu. – Tas piestāvētu kārtīgai, tuklai skotu birģera sievai, kas staigā gāzelēdamās un daudz laika pavada uz ceļgaliem.

      Pārguruma un labsajūtas ieaijāta, Frānsisa jau gandrīz bija iemigusi, tomēr vēl spēja iesmieties. – Taisnība! Mani nosauca vecā hercoga Ludovika Stjuarta sievas vārdā.

      – Tā kā jūs dēvē par Daiļo Stjuarti jeb La Belle, es jūs saukšu par Bellu. – Barbara aizkorķēja flakonu. – Nāciet gultā, kamēr vēl neesat nokritusi uz grīdas.

      Barbaras balss skanēja tik labestīgi, ka Frānsisa apjuka vēl vairāk. Viņa iekāpa lielajā gultā un iegrima svaigajos, patīkamajos palagos, kas viegli smaržoja pēc lavandas.

      – Es mainu gultasveļu katru dienu, – Barbara iesmējusies paskaidroja. – Tā ir drausmīga izšķērdība, un Slepenais dārzs vienmēr ir pilns ar maniem izžautajiem palagiem, bet sajūta ir brīnišķīga, vai ne?

      – Patiesi, – Frānsisa miegaina piekrita; viņas gaišie mati sedza spilvenu kā kviešu krāsas zīds.

      – Gulēšana vienā gultā atsauc prātā atmiņas. – Barbaras pārgalvīgā līksme šoreiz šķita pieklususi. – Es bieži mēdzu dalīt gultu ar Mollu Viljersu.

      Frānsisa uz brīdi pamodās un izbrīnījusies uzlūkoja sarunu biedri. Molla nekad nebija ieminējusies par šādu tuvību.

      – Mēs esam attālas māsīcas un jaunībā bieži tikāmies. Pēc tam sākās karš, tad viss mainījās. Vecais karalis Mollu trīspadsmit gadu vecumā izprecināja savam radiniekam. Zēns nomira, un nabaga Molla kļuva par atraitni, pat nepaguvusi būt īsta sieva. Un pēc tam viņa apprecējās ar manu brālēnu Džeimsu, bet nedarīja to mīlestības dēļ, kaut gan vēlāk pieķērās vīram. Mani vecāki nomira, un es paliku viena, bez pūra; tikai asais prāts ļāva man izdzīvot. Un briesmonis Kromvels nogalināja karali. Tie bija baisi laiki. – Barbara aizvēra