Lēdija gleznā. Maeva Harana

nelikās aizvainota un pievērsa gurdeno acu skatienu karalim. – Padomājiet, cik lieliska rotaļa izdotos, ja es tēlotu nevainību un viņa būtu vaļīgā dāma!

      Karali šī doma acīmredzot aizrāva, tomēr viņš ļāvās, lai svītas galminieki aizved viņu tālāk.

      – Kā jūs uzdrošināties tā ar viņu runāt, kaut vai jokojot? – Frānsisa vaicāja, nespēdama noslēpt savu mulsumu.

      – Mēs abi esam seni draugi un izprotam viens otru labāk nekā jebkurš cits. – Barbaras lūpas savilkās kaķa cienīgā smaidā. – Daži uzskata, ka zina, kas notiek karaļa prātā, bet tā nav. Mēs esam pretrunu pārpilni. Mūs atšķir tas, ka es pasaku, ko vēlos, bet viņš tikai to nodomā. Labi, apciemojiet mani rīt, un mēs centīsimies viena otru iepazīt tuvāk.

      Frānsisa sameklēja savu plāno tafta šalli un izgāja caur ziņkārīgo galminieku pūli, mēģinādama saskatīt kādu citu galma dāmu, lai varētu kopā atgriezties savās istabās, bet nepaguva to izdarīt, jo viņai ceļā nostājās Molla.

      – Nu, nu, Stjuartes kundze! Redzu, ka esi atradusi draugus neticamās vietās. Vai tiešām pīlēns tik labprātīgi dodas ciemos pie lapsas?

      Kaut gan Frānsisai draudzene bija tuva, šāds mājiens tomēr viņu nokaitināja. – Varbūt es nemaz neesmu tāds pīlēns un viņa nav tāda lapsa, par kādām jūs mūs uzskatāt. Lēdija Kāslmeina izprot karali labāk nekā jebkurš cits.

      Molla pasmīnēja. – Protams. It īpaši viņa slēptākās vietas. Un tu apskaud šo izpratni un vēlies gūt tādu pašu viedumu. Pa kādiem ceļiem tas tevi aizvestu?

      – Man patīk karalis, tas arī viss. Viņš ir labsirdīgs, valdzinošs cilvēks.

      – Taisnība, un man tas ir zināms pat labāk nekā citiem, jo mēs bērnībā kopā rotaļājāmies. Bet attiecībā uz sievietēm viņa nodomi parasti nav draudzīgi.

      – Iespējams, es neesmu parasta sieviete.

      – Iespējams. Es nevēlos, lai tev nāktos ciest, Frānsisa. Karalis nav nežēlīgs tirāns un nekad neņems ar varu to, ko neesi ar mieru dot labprātīgi. Tomēr uzmanies no Kāslmeinas. Viņa mēdz aust tīklus, un tu varbūt attapsies kādās zīdainās lamatās.

      – Varbūt es pati grasos noaust kādu tīklu.

      Molla rāmi nopētīja meiteni, un viņas sejas izteiksme bija neierasti salta.

      – Tādā gadījumā es tev novēlēšu veiksmi un labprāt vērošu, kā tev izdodas.

***

      Aizrautība, ko Barbara mēdza ieguldīt savās mīlas dēkās, tagad tika pilnā mērā izmantota, lai iegūtu Frānsisas draudzību. Pietiekami gudra, lai nojaustu, kas grāfienei ar nelāgo slavu padomā, Frānsisa tomēr pārsteigta atklāja, ka dāma, ko galminieki dēvēja par “tautai uzliktu lāstu”, ir ārkārtīgi patīkama sarunu biedre.

      Barbara izcili prata rīkot viesības, vienmēr sagādāja labāko ēdienu un vīnu, sameklēja apdāvinātākos dziedātājus, ik pa brīdim atklāja kādu jaunu franču saldumu meistaru, kas gatavo brīnišķīgus gardumus, iekārdinot pat tos galminiekus, kuri jau sen pārsātinājušies. Lēdijas Kāslmeinas istabās vienmēr skanēja mūzika, sākot ar rīta pieņemšanu un beidzot ar brīdi, kad viņa apgūlās savā milzīgajā gultā, ko rotāja zelta auduma pārklājs un zeltīti pušķi. Barbarai bija lieliska gaume attiecībā uz iekārtojuma izvēli un mākslu. Šķita, ka viņai piemīt pārdabiska spēja noteikt, kur aizvesti bezvaldnieka laikā nozagtie brīnumskaistie mākslas darbi, un atpirkt tos par niecīgu daļu no īstās cenas.

      – Vai tā ir Rembranta glezna? – Frānsisa izbrīnīta jautāja, kad Barbaras pieņemšanas istabā piepeši parādījās milzīga glezna un kalpotāji ķērās pie darba, lai to piekārtu pie sienas.

      – Jā gan. – Barbara izgrūda savus dobjos smieklus, kas atsauca atmiņā rubīnsarkanu portvīnu un mīkstu sieru. – Norfolkas virskonstebls to atrada kāda zemnieka šķūnī un nosprieda, ka glezna labāk izskatīsies manās istabās, ja vien viņš pats to drīkstēs man nogādāt. Vakar tas tika izdarīts, un šorīt viņš aizgāja, ļoti apmierināts ar noslēgto darījumu. – Lēdija Kāslmeina pievērsa uzjautrinājumā dzirkstošo acu skatienu Frānsisai. – Kāpēc esat tik satriekta, Stjuartes kundze? Esmu dāvājusi savu gultu arī ne tik vērtīgu iemeslu dēļ!

      – Vai karalis jūs neapciemo?

      – Es atkal gaidu bērnu, un karalis baidās to izkustināt ar savu mietu. – Barbara aizrautīgi smējās, bet Frānsisa iekoda lūpā, dzirdot tik atklātu atsaukšanos uz karalisko locekli. – Vīrieši, pat karaļi, ir īsti tumsoņas! Jebkura vecmāte varētu paskaidrot, ka tās ir muļķības, bet es neizklīdinu šos maldus. Turklāt… – vņa uzlūkoja Frānsisu, piešķiebusi galvu, – …man šķiet, ka Majestāte sācis interesēties par kādu citu.

      Frānsisa nešaubīdamās saprata, par ko ir runa, un atmeta galvu. – Ja tā ir taisnība, es šo dāmu lieliski pazīstu un domāju, ka Majestātei nav nekādu cerību iedragāt viņas tikumību.

      – Varbūt dāma vēl nenojauš, cik pārliecinošs spēj būt karalis.

      Valdnieka centieni savaldzināt Frānsisu Stjuarti patiesi bija smalki un patīkami. Katru dienu notika jauna izklaide, kas radīta īpaši viņas priekam. Izrādes, kāršu spēles, dejas, gājieni aplūkot mehānisko strūklaku Pavasara dārzā pretī Vaitholas pilij un uz teātri. Frānsisa saņēma nelielas dāvanas; tās bija nevis vērtīgas dārglietas un zīds, ko savai piegulētājai sūtītu mīļākais, bet gan labi pārdomātas veltes. Koka lakta papagailim, rotāta ar grezniem rokturiem, kas putnam uzreiz iepatikās; teļādā iesieta dzejas grāmata; jaunas kārtis, lai Frānsisa varētu būvēt pilis; no Krievijas caristes atsūtīts vanags, ko viņai apmācīt; skaista stikla lādīte, kas spēlēja meldiņu.

      Nedēļas ritēja. Laiks vēl joprojām bija vēss, bet Barbara un Frānsisa sēdēja ar samtu iztapsētajā karietē, kur bija silts, un apmierinātas brauca pa Haidparka Apli.

      – Lūk, vēl viena ekipāža apstājusies, lai mūs sveicinātu! – Barbara norādīja uz karieti, saraukusi pieri. – Varbūt jums vajadzētu aiziet un paskatīties, ko viņi vēlas.

      Frānsisa sapīkusi uzlūkoja biedreni, jo ārā bija auksts un karietē patīkami, bet Barbara neatkāpās. Meitenei uz brīdi ienāca prātā doma, ka tā varētu būt viltība – otrā ekipāžā sēž karalis, un viņa tiks aizvesta nezināmā virzienā. Bailes pieņēmās spēkā, kad Frānsisa tuvojās karietei, jo visi ādas aizkari bija ciet, slēpjot skatienam tajā sēdošos. Viņa jau grasījās doties atpakaļ, bet viens no aizkariem pacēlās. Pa logu izliecās Frānsisas māsa.

      – Sofija! – Frānsisa iesaucās, un visas šaubas pazuda kā nebijušas. Pacēlās arī pārējie aizkari, un aiz tiem slēpās viņas tēvs un jaunākais brālis Volters. – Kā tas iespējams? Man nebija ne jausmas, ka jūs braucat uz Londonu!

      – Mēs paliksim šeit, Frānsis! – Sofija līksmoja. – Dzīvosim Samerseta namā, un es kalpošu Karalienei Mātei! Tēvs būs viņas ārsts. Karalis visu nokārtoja.

      To dzirdot, Frānsisa palūkojās uz lēdiju Kāslmeinu, kura pasmaidīja un kā iecietīga krustmāte pielieca galvu, kad Sofija izlēca no karietes. Acīmredzot Barbara bija zinājusi par šo gaidāmo pārsteigumu.

      – Sofij, tu esi ļoti mainījusies! – Frānsisa turēja māsu izstieptas rokas attālumā un viņu nopētīja. – Kad aizbraucu no Parīzes, tu vēl biji bērns, bet tagad esi dāma! Kā sauc šo matu sakārtojumu?

      Māsas mati iemiesoja Parīzes eleganci; tie bija sasukāti daudz vaļīgākās cirtās, nekā pierasts nēsāt angļu galmā.

      – Tas ir hurluberlu!