Lēdija gleznā. Maeva Harana

un zvanu”, salonu netālu no trāpīgi nosauktās Karaļa ielas. Apsēdušies blakus ducim ļoti pārsteigtu audēju, viņi pasūtīja brieža gaļas pīrāgu rauga mīklā, vārītu auna gaļu un Eseksas austeres, bet karaliskā svīta apmetās netālu no durvīm un nemanāmi turējās piedienīgā atstatumā.

      Kad viņi devās atpakaļ uz Vaitholas pili, Frānsisa nesaprata, ko domāt. “Vai karalis gluži vienkārši vēlas jautru draudzību? Varbūt, sastapis meiteni savas māsas Minetes sabiedrībā, viņš mani uztver līdzīgi, kā daudz jaunāku māsu, ar kuru aprunāties un reizēm aizbēgt no valdīšanas rūpēm?” Par spīti karaļa sliktajai slavai, viņa uzvedībā itin nekas neliecināja par sieviešu pavedinātāja nosliecēm.

      Karalis atvadījās un aizjāja kopā ar svītu, gribēdams uzspēlēt tenisu, iekams nāksies ķerties pie valsts vadīšanas. Frānsisa pasmaidīja, juzdama līdzi kancleram Klerendonam, kura uzdevums bija piesaistīt karali darbam.

      Atgriezusies staļļos, Frānsisa iedomājās, ka vajadzētu aprunāties ar Mollu, kas pazīst karali un aplidošanas noteikumus. Bet viņa nepaguva uzmeklēt draudzeni, jo no Samerseta nama viesos ieradās māte. Tas notika reti, jo Frānsisas māte nebija radusi izrādīt pieķeršanos meitai. Šoreiz viņu pavadīja kāds vīrietis.

      Tiklīdz Frānsisa bija nokāpusi no zirga, abi devās viņai pretī. Meitene pazina majestātisko rudmataino Ludoviku Stjuartu.

      – Vai atceries senjoru d’Obiņī? – māte jautāja. – Viņš ieradies no Parīzes kopā ar Karalieni Māti un pildīs viņas dāvanu izsniedzēja pienākumus.

      – Cik glīta ķēve, Stjuartes kundze! – Vīrieša skatienā pavīdēja pastiprināta interese. – Manai brāļameitai Ketrīnai ir tieši tāda.

      Frānsisa prātoja, vai vajadzētu atklāt patiesību, bet nolēma to nedarīt. Londonā noteikti bija daudz melnu ķēvju.

      Māte pārmaiņus nopētīja zirgu un Frānsisas jāšanas tērpu. – Vai biji izjādē?

      – Haidparkā, – Frānsisa piesardzīgi atbildēja.

      – Aplī? Ir pārāk agrs, lai dotos turp. Vai karaliene vēlējās paelpot svaigu gaisu?

      – Es nebiju kopā ar karalieni. – Frānsisa brīdi vilcinājās.

      – Mani pavadīja karalis.

      – Vai tiešām? – Sofija Stjuarte, pavadījusi daudzus gadus Čārlza Pirmā un Luija Četrpadsmitā galmos, mirkli apsvēra šo interesanto jaunumu.

      Ludoviks Stjuarts nedaudz samiedza savas bāli zilās caururbjošās acis.

      – Esmu spiests jūs pamest, dāmas. Man jākārto darīšanas Karalienes Mātes vārdā.

      – Vai es rīkojos nepareizi? – Frānsisa jautāja, kad abas bija palikušas divatā. – Es centos atteikties, bet karalis manus iebildumus noraidīja. – Viņas skatiens pievērsās mātei; meitene alka uzklausīt kādu viedu padomu.

      Sofijas Stjuartes seja bija savādi neizteiksmīga.

      Frānsisa satriekta iedomājās, ka varbūt arī pašas māte ir tāda pati kā visi pārējie un cenšas saprast, kā izmantot karaļa interesi savā labā.

      – Vai viņš neko… – māte nepabeidza jautājumu.

      – Es nepieļautu nekādas vaļības. – Frānsisa saniknota novērsās. – Jums tas jāsaprot. Turklāt viņš pret mani izturējās kā pret māsu. Man pat ienāca prātā, ka viņš ilgojas pēc māsas un es viņam atsaucu atmiņā Mineti.

      Sofija Stjuarte pamāja. – Labi. Tomēr nezaudē piesardzību. Mums jāapsver, ko tas nozīmē. Es iesaku no viņa izvairīties, kad vien iespējams, un viņa sabiedrībā tēlot kautru, pieticīgu meiteni.

      – Man nav nepieciešami padomi par uzvedību! – Frānsisa atcirta. – Cik zināms, vairāk jāsatraucas par karaļa rīcību, nevis manējo. Es nemūžam nepakļaušos lūgumiem, kas varētu apkaunot mani un ģimeni.

      – Taisnība. – Sofija noglāstīja Frānsisas matus; šādi pieķeršanās apliecinājumi bija tik reti, ka meitene satrūkās.

      – Tomēr atteikties ir grūtāk, ja lūgumu izsaka valdnieks. – Viņa brīdi klusēja. – Žēl, ka tu to atzini senjora klātbūtnē. Ludovikā Stjuartā mājo kaut kas no puritāņa. Viņš ir pārāk kalsns. Un viņam ir ērgļa acis. Uzmanies no viņa un arī karaļa.

***

      Tomēr turpmāko dienu laikā Čārlzs pret Frānsisu izturējās tikai pieklājīgi. Viņš meiteni bieži uzmeklēja, bet darīja to, lai piedalītos bērnišķās rotaļās kopā ar pārējām galma dāmām. Sapratis, ka Frānsisai, kas zaudējusi iespēju pavadīt normālu bērnību trimdas gados Francijā, lielāko prieku sagādā iespēja celt kāršu pilis, spēlēt paslēpes un klausīties jokos un pasakās, karalis apbēra meiteni ar dažādiem stāstiem.

      – Garlaicīgi, garlaicīgi, garlaicīgi! – uz baumām kārais grāfs de Gramons paziņoja lēdijai Kāslmeinai viņas greznajos apartamentos. Visi klausījās karaļa stāstu, ko bija dzirdējuši tik bieži, ka jau zināja no galvas; Čārlzs vēstīja par savu bēgšanu pēc Vusteras kaujas. – Vai mūsu jaunā izklaide būs bērnu pasakas? Atdodiet man senos izlaidīgos laikus!

      Barbara iesmējās. – Ak, grāf, jūs tikai dusmojaties, jo mēs vairs nepaspēlējam jums savu naudu pie kāršu galda.

      Grāfs de Gramons pārtika no bagātnieku aptīrīšanas visās iespējamās kāršu spēlēs, un neviena no tām nebija saistīta ar piļu celšanu.

      Viņš pieliecās, lai varētu čukstēt Barbarai ausī. – Kādi ir Viņa Majestātes patiesie nolūki, kas slēpjas aiz šīm bērnišķajām izklaidēm? Jums, kundze, šis jautājums droši vien šķiet pat svarīgāks nekā pārējiem.

      – Grāf, grāf, nedomāju, ka man jābaidās no šāda bērna, – Barbara nevērīgi pasmaidīja. – Kautras jaunavas nav karaļa gaumē. Ja viņš piedurtu meičai pirkstu, viņa sāktu kliegt par izvarošanu un brēkdama mestos pie karalienes vai, vēl sliktāk, pie Karalienes Mātes. Esmu pārliecināta, ka man nekas nedraud.

      Gramons savilka plānās lūpas murskulī un piešķieba galvu, līdzinādamies ziņkāram kakadu. – Vai arī jūs reiz nebijāt kautra jaunava?

      – Ne jau tad, kad satiku Viņa Majestāti. Viņam patīk nobriedušāki augļi nekā šī meitene.

      – Tomēr jauns, stingrs ābols sniedz brīnišķīgu baudu, kad var tajā iekosties pirmo reizi, vai ne?

      – Ko jūs mēģināt pateikt, grāf? – Barbara samiedza vijolīšu krāsas acis.

      – Iesaku jums sadraudzēties ar šo jauno, bērnišķo dāmu. Ja karalis patiesi vēlas būt pirmais, kas iekožas šajā ābolā, jums vajadzētu būt tai, kas viņam piedāvā gardo augli. Pateicības jūtas mēdz būt tikpat spēcīgas kā mīlestība. Un ilgstošākas. Arlabunakti, kundze. – Grāfs zemu paklanījās.

      Barbara vēroja, kā viņš pirms aiziešanas apmainās baumām ar citiem galminiekiem, un prātoja par saņemto padomu.

      4. NODAĻA

      Visu vēso pavasari Frānsisa pavadīja Londonā, iepazīdama katru Vaitholas pils nostūri un nišu, kā arī apgūdama visus pienākumus, kas jāpilda karalienes galma dāmai.

      Lēdija Safolka, dusmodamās uz Keriju, kuras domas reti šķita pievērstas darbam, sapulcēja dāmas, lai atgādinātu viņām par pienākumiem. – Jūs palīdzēsiet karalienei apģērbties, rūpēsieties, lai viņas drēbes būtu gatavas nākamajai dienai; jūs sakārtosiet viņai matus, pārliecināsieties, ka viņas rīcībā ir viss nepieciešamais, piemēram,