Lēdija gleznā. Maeva Harana

apziņa, ka mēs visi esam atkarīgi no naudas! – meitene dedzīgi iesaucās. – Mums nav nekādas iespējas pašiem kaut ko izvēlēties!

      – Tāda ir šī pasaule. Tagad man ir karalis.

      Lai arī gribēdama piebilst, ka valdnieks tomēr nepieder Barbarai, Frānsisa nolēma paklusēt.

      – Guliet, citādi mūs drīz pārsteigs Viņa Majestātes pieminētā rītausma. – Barbara nopūta sveci.

      Frānsisa pagriezās pret logiem, pa kuriem bija redzams Slepenais dārzs. Kaut kur tālu lejā atskanēja naktssarga sauciens; viņš bija devies apgaitā un ziņoja, ka pulkstenis ir divi un nakts ir skaista, bet mēness spožs. Meitenei blakus klusi krāca Restaurācijas laikmeta galma diženākā kurtizāne.

      Rāmi smaidīdama, Frānsisa ieslīga miegā un redzēja savādu, košu sapni. Viņa vairs nebija Frānsisa Terēze Stjuarte, necila skotu lorda meita, kas attāli saistīta ar karalisko ģimeni; neizskaidrojamu iemeslu dēļ viņai galvā bija kronis, viņa sēdēja tronī. Frānsisa Terēze Stjuarte bija Anglijas karaliene!

      Viņa pietrūkās sēdus, izbailēs trīcēdama, un atklāja, ka īstenība ir vēl dīvaināka.

      Pārklājs bija noņemts un krekla zīda saites atraisītas, atklājot skatienam viņas krūtis. Gultai blakus stāvēja karalis, un tas nebija sapnis; viņš bija ģērbies naktskreklā un smalkā brokāta virsģērbā. Karalis vēroja meiteni, savādi sastindzis, vairāk līdzinādamies akmens tēlam nekā cilvēkam ar miesu un asinīm. Viņam pie sāniem stāvēja Barbara Kāslmeina, un viņas sejā rotājās lepnuma pilna, īpašnieciska izteiksme, it kā Barbara teiktu: “Lūk, viņa ir šeit, gatava jums, bet manā gultā, nevis jūsējā.”

      Redzot, ka meitene pamodusies, karalis pastiepa roku, lai pieskartos viņas siltajai krūtij.

      Kaut gan notiekošais bija tik dīvains un Frānsisu mocīja svelošas dusmas par šādu nekaunību, viņas krūtsgals saspringa. Neviens vēl nebija viņai tā pieskāries, un brīdī, kad karaļa pirksti piedūrās viņas miesai, meiteni pārņēma saldas, brīnišķīgas izjūtas.

      Atceroties Ričmondas hercoga alkaino skatienu un satraukumu, ko tas toreiz uzjundīja, Frānsisa satriekta novērsās un kaunā piesarka. “Vai tiešām es esmu tik neķītra būtne, kuru bez piepūles iespējams vest kārdināšanā?”

      Redzot, kādu iespaidu uz meiteni atstājis viņa glāsts, karalis ielīksmots satvēra viņas zodu un ielūkojās Frānsisai acīs; viņa skarbos vaibstus izgaismoja maiguma pilns smaids.

      Šis brīdis bija tik spraigs, ka Barbaras lepnums un pārākuma izjūta pagaisa, atbrīvojot vietu kaut kam citam. Viņa bija domājusi, ka valdnieku drīz nogurdinās Frānsisas meitenīgā nevainība, un sākusi prātot, vai aiz tās neslēpjas auksta vai klīrīga daba. Tomēr meitenes straujā atsaucība apliecināja, ka tā nav. Frānsisa bija spējīga uz kaislību. Un karalis uzskatīja, ka ir pirmais vīrietis, kurš to pamodinājis. Tā bija galvu reibinoša, iespaidīga sajūta – varbūt pat iespaidīgāka nekā jebkas, ko varētu izraisīt Barbara.

      Kaut gan Frānsisu pašas auguma atbilde bija pārsteigusi, viņas prāts darbojās ātri. Vienīgā iespēja izkļūt no šīm lamatām bija labsirdīgi pajokot, nevis tēlot sašutušu jaunavu. Viņa savilka ciešāk naktstērpa saites un piecēlās sēdus. – Jūsu Majestāte! – viņa rāmi sveicināja karali, it kā ne reizi vien būtu pamodusies, redzot Anglijas valdnieku stāvam dažu centimetru attālumā no savas kailās krūts. – Vai jums šajās drēbēs nav auksti? Es varētu pasaukt Čifinča kungu, lai viņš atnes kaut ko siltāku no jūsu istabām. Vai arī jūs esat devies kādā no savām izslavētajām pusnakts pastaigām? Esmu daudz dzirdējusi par Jūsu Majestātes neapvaldāmo sparu.