Lēdija gleznā. Maeva Harana

kas trokšņaini skrēja pa istabu, un pārējie viesi sita kājas pie zemes un skaļi ūjināja. – Ceru, ka jūs nedodat priekšroku kurantes vai branla tempam! – Čārlzs uzkliedza. – Mans brālēns Luijs aizrāvies ar majestātiskām un lēnām dejām, viņam patīk izrādīt savus glītos lielus. Es pievēršos kaut kam dzīvīgākam. – Viņš zibenīgi vilka Frānsisu uz priekšu. – Manās acīs šīs dejas iemieso labāko Anglijas pusi! Vai zināt šo meldiņu? To sauc “Visi ragneši barā”.

      Jau grasīdamās piebilst, cik piemērots ir šis nosaukums, Frānsisa pamanīja, ka viņai pievērsts kāds dusmās gailošs skatiens no sveču apgaismotās istabas stūra. Tur stāvēja grāfiene Kāslmeina.

      Meitene atmeta galvu. – Vai lēdijai Kāslmeinai nepatīk dejot?

      Karalis iesmējās. – Ne jau šādas melodijas pavadībā. Viņai nav iebildumu uzlikt vīram ragus, bet viņa nemūžam nenolaistos tik zemu, lai mestos dejā, kad skan dziesmas par tiem.

      Frānsisa uzlūkoja valdnieku. Viņa balsī bija dzirdamas savādas, pretrunīgas jūtas pret mīļāko. Negribot pausta atzinība, dusmas par varu, kāda Barbarai ir pār viņu; varbūt lepnums par lēdijas izrādīto nicinājumu pret visu, kas par viņu tiek runāts.

      – Turklāt, – karalis turpināja, ironiski pasmiedamies, – lēdija atkal ir grūta.

      To izdzirdējusi, Frānsisa vēlējās, kaut varētu izrauties no karaļa tvēriena un aizbēgt. Barbara nupat bija laidusi pasaulē bērnu! Cik nežēlīgi, ka viņa nabaga sieva nevar ieņemt mantinieku, bet mīļākā ir auglīga kā vaislas govs. – Atvainojiet, Jūsu Majestāte, – viņa paklanījusies ierunājās, kad drudžainā deja beidzot pierima. – Mūzikas dēļ man sāka sāpēt galva, un es labprāt atgrieztos savā istabā.

      Čārlzs zemu paklanījās, bet viņa tumšajās acīs iemirdzējās uzjautrinājums, kurš apliecināja, ka viņš uzminējis meitenes patiesās domas. – Man šķita, ka Stjuarti tēsti no izturīgāka koka. Pateicos par deju, tā man sagādāja prieku.

      Vispārējo gaviļu un klaigu apņemta, Frānsisa virzījās uz durvju pusi. Tomēr cerības pamest istabu, nepiesaistot lieku uzmanību, nepiepildījās. Vairāki galminieki ziņkāri viņu vēroja, izvērtējot laiku, ko viņa pavadījusi karaļa skavās, un prātojot, kā iespējams to izmantot savā labā.

***

      – Stjuartes kundze, ko jūs domājat par manām confidantes? – Kerija, kas par tērpiem un visu jauno interesējās vairāk nekā pārējās karalienes dāmas, savirpināja nelielās cirtas pie ausīm. – Mans meistars tās veidoja veselu stundu!

      Frānsisa nopētīja Kerijas sarežģīto matu sakārtojumu; divas plānas šķipsnas stiepās no celiņa uz abām pusēm, un viena pavisam sīka sprodziņa rotājās pieres vidū. Dāmas tobrīd sēdēja karalienes pieņemšanas istabā un gaidīja, kad Viņas Majestātei būs nepieciešams pakalpot. – Man tās ļoti patīk. Dāmas Francijā nēsā matus tiešā tā, ar mīlas cirtu vidū.

      – Un mani auskari, Stjuartes kundze? – Ketrīna Bointone lūkojās spogulī, kas bija novietots uz tualetes galdiņa. – Kas labāk piestāvētu pie mana ziloņkaula krāsas tērpa, pērles vai zelts?

      Frānsisa slepus pasmaidīja. Kopš dejas ar karali šķita, ka visi dedzīgi vēlas uzklausīt viņas domas par niecīgākajiem sīkumiem. Viņas ģērbšanās veids, ko pirms nedēļas vēl uzskatīja par pārāk francisku, tika apskausts un pat atdarināts. Frānsisa jau sen deva priekšroku mīkstajam apakškreklam, kas tiek valkāts zem tērpa un pavilkts augšup, veidojot plūstošas mežģīnes virs kakla izgriezuma. Tik tikko nojaušamā krekla mala mudināja domāt par pieticību – to gan vēlējās atdarināt tikai dažas dāmas –, bet vienlaikus tai piemita arī neuzkrītošs valdzinājums, kas dāmu atšķīra no citām un radīja iespaidu par Parīzes eleganci.

      – Ko jūs domājat par uzlīmēm, Stjuartes kundze?

      Frānsisu ārkārtīgi pārsteidza atklāsme, ka viņai tik spēji atvēlēta labas gaumes pazinējas loma, tomēr, ja jau visi tik dedzīgi vēlas uzklausīt viņas domas, meitene bija gatava to izbaudīt. – Tās man nekad nav patikušas. Manuprāt, ir dīvaini bojāt savu seju ar sauli un mēnesi, laimes nesējiem pakaviem un visu tamlīdzīgo. – Viņa šķelmīgi uzsmaidīja dāmām. – Tomēr, kad būšu vecāka, es noteikti uz viena vaiga uzlīmēšu karieti ar sešiem zirgiem, bet uz otra likšu Oriona karti, lai slēptu savas krunkas!

      Džeina Lagarde līdz šim bija klausījusies un klusējusi, bet tagad ieminējās: – Lēdijai Kāslmeinai patīk uzlīmes.

      – Protams! – atcirta lēdija Skrūpa. – Tomēr viņai trūkst Stjuartes kundzes ādas svaiguma, kaut gan Tā Dāma tiek slavēta par savu skaistumu… – Lēdija Skrūpa aprāvās.

      Kāslmeinas grāfiene bija ienākusi istabā klusi kā liels kaķis un stāvēja durvīs, klausīdamās sarunā. Viņai mugurā bija vaļīgs satīna tērps, kas atklāja visai daudz no viņas krēmkrāsas pleciem un abās pusēs bija sasiets ar pušķiem un Briseles mežģīņu ielocēm.

      – To, kā man trūkst svaiguma ziņā, es lieliski atsveru ar savu pieredzi. – Barbaras balsī, kaut gan tā līdzinājās kaķa murrāšanai, ieskanējās apslāpētas dusmas. Viņa savilka seju grimasē, kas attāli atgādināja smaidu. – Tomēr jums taisnība, lēdija Skrūpa, šai kundzei patiesi piemīt neparasts svaigums. Viņa ir kā ābols rasas klātā dārzā un karājas pārāk augstu, lai to varētu noplūkt.

      Frānsisa apjukusi novērsās.

      – Šādiem sulīgiem augļiem, protams, ir arī sliktās puses, – Barbara turpināja.

      Pārējās dāmas veltīja Barbarai skatienus, kuros dažādās pakāpēs atspoguļojās dusmas, tomēr neviena neierunājās.

      – Dažreiz tie sapūst zarā, – Barbara noskaldīja un majestātiskā solī pameta istabu.

      Pirmā attapās Kerija Freizere. – Viņa laikam sevi uzskata par grieķu dievieti, kas nolaidusies no sava Olimpa pie mums, parastajām mirstīgajām! Un tas tērps tik tikko apklāja viņas kailumu! Priecājos, ka to neredzēja karaliene.

      Frānsisa pasmaidīja, kaut ko atcerējusies. – Kā teica Molla, lēdija Kāslmeina tā ģērbjas ne jau tāpēc, ka ir grieķu dieviete, bet gan tāpēc, lai slēptu augumu, kas pēc bērnu laišanas pasaulē vairs nav tik slaids!

      Sievietes iesmējās, it kā atguvušas nelielu daļu savas varas pēc Barbaras žilbinošās uzstāšanās.

      Dažu turpmāko dienu laikā Frānsisa labāk izprata sarežģījumus, kas karalim šķita grūtāk risināmi nekā viņas apsaldējumi. Anrieta Marija grasījās rīkot lielas svinības Samerseta namā, kur visām dāmām vajadzētu kalpot karalienei Katrīnai. Viņu bija tik daudz, ka visām pat nepietika vietas karaliskajā baržā. Frānsisa bija viena no jaunākajām un nenozīmīgākajām dāmām, tāpēc piekrita kāpt laivā kopā ar Džeinu Lagardi. Tiklīdz viņas bija savākušas tērpa svārkus, ko turēja pārmestus pār roku, lai samts un tafts nesamirktu, sarkansejainais laivinieks sāka runāt ar blakus sēdošo airētāju. – Vai dzirdēji runas dzertuvē par to jauno nodokli, ko uzdomājis karalis? – viņš jautāja.

      – Laiviniekiem patīk paust savus uzskatus, – Džeina pačukstēja Frānsisai, – nejautājot, vai mēs vēlamies tos dzirdēt.

      – Karaļa medusmēnesis ir beidzies, tas nu ir skaidrs, – airētājs atbildēja. – Londonieši uzslēja Maija kokus viņam par godu, bet drīz gribēs tos nogāzt. Viņš domā tikai par savām piegulētājām, un varu derēt, ka tām jau nu gan nav jāmaksā pavarda nodoklis.

      – Patiesi vārdi, Džon, patiesi vārdi.

      – Un tagad, kad vecā karaliene atgriezusies, ir skaidrs, ka tūlīt pa sētas