Lēdija gleznā. Maeva Harana

sarakstu kādai no savām dāmām, bet Katrīna nekavējoties to izlasīja.

      – Spalvu, lūdzu! – viņa iesaucās, ar visu savu sīko augumiņu izsliedamās taisna. Stāvot šajā svešiniekiem pilnajā zālē, kur visi saprata, cik nozīmīgs ir viņas saņemtais saraksts, karalienei kaut kā izdevās izstarot rāmu pašcieņu.

      Lielās zāles sulainis, piepūlē elsdams, skriešus atnesa kundzei spalvu.

      – Pateicos! – Katrīna pasmaidīja un nopētīja lapu, līdz atrada Kāslmeinas grāfienes vārdu un pārliecībā par karaliskas princeses tiesībām sparīgi to izsvītroja.

      Frānsisa spēji ievilka elpu, slepus priecādamās, ka šī sīciņā karaliene nolēmusi stāties pretī savai viltīgajai sāncensei. Klīda baumas, ka māte ieteikusi Katrīnai nekad nespert kāju istabā, kurā uzturas Barbara, un nepieņemt viņu nekādā ietekmīgā lomā savā galmā.

      – Nabaga meitene! – Molla izdvesa. – Viņa domā, ka uzvarējusi kaujā, bet nepazīst savu ienaidnieci. Jērs pamests par barību lauvenei!

      Turpmākās dienas Frānsisai šķita neizturamas. Viņa bija pārliecināta, ka taisnība ir karalienes pusē, un tomēr, vērodama kluso cīņu, saprata, ka Barbara ir gluži kā jūrnieks, kas prot atrast ceļu ar zvaigžņu palīdzību, bez kartēm un kompasiem, un pazīst ikvienu karaļa domu un vājību.

      Barbara sāka pastaigāties pa pili kopā ar abiem bērniem, – un tas patiesi bija reti redzams skats, jo viņi parasti pavadīja laiku pie aukles.

      – Vai redzat, kā viņa tēlo aizvainotas sievietes lomu? – Frānsisa čukstus jautāja Džeinai, vienlaikus juzdama apbrīnu un sašutumu. – Kopš vīrs viņu pametis, turklāt tas bija pelnīts jau sen, jo tas nabaga cilvēks ir ilgi cietis, grāfiene pieprasījusi, lai karalis ir viņai uzticīgs. Viņa Majestāte uzskata, ka sabojājis dāmas labo slavu, tāpēc ir spiests viņu aizstāvēt! Neviens nedomā par karalieni, kurai nodarīts pāri.

      Tāpat kā pārējie galminieki, arī Frānsisa uzskatīja, ka ir grūti izprast karaļa rīcību. Viņš šķita ļoti iecietīgs un labsirdīgs, līdz tika iespiests stūrī un viņam nācās pieņemt kādu lēmumu. Pat karaļa mīļotā māsa Minete vēstulē rakstīja, ka viņš izturas nicināmi.

      Tomēr karalis uzstāja, ka rīkojas godājami, aizstāvēdams Barbaru no savas sievas.

      – Tikai tāpēc, ka viņš vēlas to darīt, – Ketrīna noņurdēja, un Frānsisa bija spiesta piekrist.

      Karalis turpināja vairīties no karalienes un pret saviem galminiekiem bija ass. Klīda runas, ka viņš aizsūtījis ļoti skarbu vēstuli savam kancleram, kuram nupat piešķirts Klerendonas grāfa tituls, un uzstājis, lai kanclers ierodas Hemptonkortā un piespiež karalieni padoties.

      Kanclers centās paskaidrot Katrīnai, ka valdniekiem vienmēr ir mīļākās un sievām ar to jāsamierinās. – Spānijas karalim galu galā bija četras mīļākās vienlaikus, – kanclers sacīja, vienlaikus juzdams karalienei līdzi un vērsdamies pie viņas veselā saprāta, – un viņš ar tām visām dižojās savas sievas priekšā!

      Katrīnu pārliecināt neizdevās.

      Galma dāmas staigāja uz pirkstgaliem un čukstus apsprieda, kas notiks, ja karaliene nepadosies. Vai viņa tiešām atgriezīsies mājās, kā piedraudēja? Un kas tādā gadījumā notiks ar dāmām?

      Nedēļas aizritēja gausi, un drūmais noskaņojums, kas valdīja Hemptonkortā, bija krasā pretstatā ar brīnišķīgo laiku ārpus tās sienām. Plauka rozes, debesīs lidinājās cīruļi. Arvien vairāk galminieku pameta Katrīnu, jo saprata, ka viņas rokās ir pavisam niecīga vara. Sīciņā karaliene lūkojās ārā pa logu un redzēja, ka dāmas spēlē paslēpes starp rindās augošajām liepām parkā. Bet Frānsisa viņām nepievienojās un pat asi norāja pārējās, kas bija atstājušas savu kundzi.

      Meitene nosprieda, ka Čārlzs noteikti ir cietsirdīgs cilvēks, ja izturas šādi, bet jau nākamajā dienā karalis pierādīja, ka viņu izprast ir grūti, jo viņš bija spējīgs arī uz pārsteidzošu labestību.

      Slepenajā dārzā krūmos tika atrasta nesen dzimusi meitenīte. Viņai bija tumsnēja āda, tāpēc apsūdzības vērsās pret karalienes dāmām no Portugāles, kuras nepiepūloties varētu noslēpt grūtniecību zem saviem platajiem tērpiem. Tomēr neviena neatzinās.

      – Šoreiz bērns nav mans, – karalis līksmi pajokoja. – Neesmu pazīstams ar viņa māti.

      – Ja vien lēdija Kāslmeina nav to dzemdējusi, pati nemanot, – Molla klusi nočukstēja.

      – Pat viņa nevarētu laist pasaulē divus bērnus nedēļas laikā. Bērns jāsūta prom, – paziņoja Safolkas grāfiene. – Meitenei jānokļūst pie kādas nabadzīgas lauku sievietes, kas izaudzinās krietnu strādnieci.

      Karalis šķita satraukts. – Nav šaubu, ka meitene ir kāda mana galminieka bandubērns. Nē, viņai nepieciešams sagādāt labāku dzīvi. – Valdnieks izvilka no kabatas sauju monētu. – Sakiet audžuvecākiem, lai audzina viņu kā dāmu un dod viņai Lisabonas vārdu. Viņa kļūs par laimīgas nākotnes vēstnesi.

      Kaut gan no šīs laimīgās nākotnes vēl nebija ne miņas, karalis nolēma, ka pienācis laiks iepazīstināt savu jauno sievu ar Londonu.

      Abi laulātie gandrīz nemaz nesarunājās. Galvaspilsētas iedzīvotājiem nebija ne jausmas, kādā spriedzē dzīvo karalis un viņa sieva, un ikviens vēlējās pirmo reizi redzēt jauno karalieni, tāpēc sapulcējās uz visiem iespējamiem pārvietošanās līdzekļiem, kas satilpa upē. Vairāk nekā desmit tūkstoši lielu un mazu laivu peldēja ūdenī, līdz upes virsma vairs nebija redzama un Temza līdzinājās koka pilsētai, ko veido laivas.

      Čārlzs un Katrīna, vēl joprojām nenoslēguši mieru, parādījās tautai senā kuģītī. Viņi sēdēja zem zeltīta kupola starp ziedu vītnēm rotātiem korintiešu pīlāriem, un puķes līksmi plīvoja vējā. Kad karaļpāris pietuvojās Vaitholas kāpnēm, atskanēja lielgabalu zalve un tauru solo, sveicot valdnieku.

      Barbara Kāslmeina, vēl tērpusies jātnieces drēbēs pēc straujā ceļojuma atpakaļ uz Londonu, ļaunā priekā mirdzošām acīm vēroja procesiju no Banketu nama jumta. Cepures koši zilās un dzeltenās spalvas šķelmīgi šūpojās vējā, un viņas skaistā seja atplauka uzvaras smaidā.

      Kamēr Frānsisa to vēroja un gaidīja, atgadījās kaut kas dīvains.

      Ilgodamās pēc sava vīra siltajām jūtām un apzinādamās, ka šis atsalums nepalīdzēs iegūt mantinieku, kas būtu labākais ierocis cīņā pret Barbaru, karaliene Katrīna piepeši nolēma sabiedrības priekšā atzīt savu sāncensi. Vakariņu laikā viņa nevis novērsās kā parasti, bet gan uzrunāja Barbaru, apvaicādamās, kā viņai klājas.

      Slēpdama pārsteigumu, Barbara atbildēja, ka viņai klājas ļoti labi.

      Pēc īsa klusuma brīža karaliene turpināja runāt: – Noprotu, ka jūs būsiet mana guļamistabas dāma. Apsveicu! Sievietei, kas palikusi viena, jāmeklē aizsardzība visur, kur vien iespējams.

      Ieraudzījis abas dāmas sarunājamies, karalis iepriecināts piegāja viņām klāt. – Lūk, cik viegli jums ir saprasties! Šīs nesaskaņas bija tikai sieviešu ietiepības sekas.

      – Patiesi, Jūsu Majestāte, – Katrīna brīdi lūkojās vīram acīs un tad pievērsās Barbarai. – Un domāju, ka ar sieviešu ietiepību jūs esat ļoti labi pazīstams.

      – Apbrīnojami! – Molla pačukstēja Frānsisai. – Viņai piemīt vairāk spara, nekā man šķita.

      Turpmāk dzīve galmā bija daudz patīkamāka, tomēr Frānsisa nedaudz skuma pēc karalienes neilgā dumpja.

      Drīz