Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

lūdzās divtik bieži, bet veltīgi. Četras no vecākajām māsām saslima un nomira, smakdamas savos vēmekļos un mocīdamās augoņu izraisītās sāpēs. Es zaudēju pēdējo pašcieņu un lūdzos, lai mani laiž vaļā, kaut vai izdzen uz ielas kā noklīdušu suni. Bet mūķenes uz mani skatījās kā uz dzīvnieku, ko gatavojas nokaut.

      Es iztēlojos savu nāvi. Šķita, ka paiet mūžība, tai gatavojoties. Es sev iestāstīju, ka nedrīkstu zaudēt drosmi, lai kāds gals mani gaidītu. Nedrīkstu izrādīt bailes, jo esmu Mediči pēctece.

      Pēc deviņiem ilgiem mēnešiem, kuru laikā pilsētas biezie nocietinājumi bija sagrauti drupās un ļaudis mira badā, sinjorijai neatlika nekas cits, kā vien padoties.

      Mana tēvoča apmaksātā armija iesoļoja pilsētā.

      Mūķenes krita panikā. Viņas aizveda mani uz lielāku istabu, atnesa man sieru un žāvētu gaļu no pagraba, kur bija noslēpušas labākos krājumus. Viņas apgalvoja, ka tikai pildījušas sinjorijas dotās pavēles un nav gribējušas man nodarīt pāri. Es truli vēroju viņas; pa manu galvas ādu rāpoja utis, smaganas asiņoja, bet augums bija izkaltis kā koka zars. Biju tā nogurusi pēc nāves gaidīšanas, ka man trūka spēka ienīst mūķenes.

      Pēc dažām dienām ieradās Aldobrindi. Biju ēdusi pietiekami, lai viņu sagaidītu neģībstot, un man mugurā bija tas pats tērps, kādā biju ieradusies no pils. Mani ieraugot, vīrietis satrūkās. Acīmredzot es izskatījos pēc skeleta, kas ieģērbts greznās damasta drānās, un viņš metās ceļos, lūgdams man piedošanu. Žēlabainie attaisnojumi nesasniedza manas ausis; kad Aldobrindi bija beidzis mani pārliecināt, ka es tikšu atbrīvota un nosūtīta uz Romu, es klusi painteresējos: – Kur ir mana krustmāte?

      Brīdi valdīja smagnējs klusums, līdz viņš atbildēja: – Stroci kundze bija spiesta pamest pilsētu, bet pat izsūtījumā viņa ne mirkli nepārtrauca cīņu par jums. Viņa saslima ar drudzi un… – Aldobrandi izvilka no kamzoļa aizzīmogotu aploksni. – Viņa jums atstāja šo.

      Uz vēstuli es neskatījos, tikai saliecu pirkstus ap to un caur papīru sataustīju neredzamo tās sievietes klātbūtni, kas veidoja milzīgu daļu manas pasaules; bija grūti iedomāties, ka viņas vairs nav. Es neraudāju, jo nespēju to darīt. Manas sāpes bija pārāk skaudras.

      Tajā pašā dienā es pametu Svētās Lūcijas klosteri un devos uz Romu. Man nebija ne jausmas, kas gaidāms turpmāk.

      Es zināju tikai to, ka esmu vienpadsmit gadus veca, mana krustmāte ir mirusi un dzīve neatgriezeniski mainījusies.

      4. nodaļa

      Pilsēta, ko pametu, bija sagrauta; pilsētu, kurā atgriezos, nebija iespējams pazīt. Pavadoņi mani brīdināja, ka imperatora rīkotā aplenkuma laikā Roma daudz cietusi, bet, kad pārjājām pāri pakalniem un sasniedzām Tibras ieleju, es nevarēju noticēt savām acīm. Man bija saglabājušās neskaidras atmiņas par laiku, kas pavadīts mūžīgās pilsētas mitrajā purva gaisā un brīnišķīgajās pilīs; ar to pietika, lai es vēlētos, kaut neko nevarētu atcerēties.

      Tuksnesīgās ainavas vidū slējās kūpoša drupu kaudze; kad iejājām pilsētā, es redzēju dažas nomocītas sievietes un vīriešus tukšām acīm sēžam pie izdegušām čaulām, kas reiz bija mājas, bet visapkārt mētājās laupītāju samīdītas mantas. Es pamanīju vairākus skrandainus bērnus; tie stāvēja nekustīgi un klusi, it kā nezinādami, kur viņiem jāiet. Man sažņaudzās sirds, jo es sapratu, ka tie ir bāreņi, tādi paši kā es, un viņiem nav māju. Nekur nebija manāmi dzīvnieki, pat mūžam visur esošie kaķi; es redzēju tikai mūļus, kas tika izmantoti, lai aizvāktu drupas. Ielās gluži kā malkas pagales bija sakrauti uzpūsti līķi, zemē melnēja sakaltušu asiņu lāmas, kas uzsūca sarkano debesu atspīdumu; es novērsos un lūkojos tikai uz priekšu, tuvodamās Laterāna pilij, kur man bija sagatavotas istabas ar skatu uz izbradāto dārzu.

      Tur jau gaidīja vairākas augstdzimušas sievietes, kurām bija uzdots mani apkalpot. To vidū bija arī Lukrēcija Kalvakanti, gaišmataina meitene ar mirdzošām, zilām acīm un vijīgu augumu. Lukrēcija man pavēstīja, ka Viņa Svētība vēl nav atgriezies no Orvjeto, bet atstājis ziņu, ka esmu pelnījusi visas ērtības.

      Meitene pasmaidīja. – Mums gan nav nekā daudz, ko piedāvāt. Pāvesta apartamentus izpostīja kareivji, un viss vērtīgais ir nozagts. Bet ēdiena pietiek, tāpēc varam uzskatīt, ka mums paveicies. Mēs centīsimies jūsu labā darīt visu iespējamo, hercogiene, bet diemžēl zīda palagus šobrīd nevaram sagādāt.

      Viņa bija piecpadsmit gadus veca un uzrunāja mani kā pieaugušu sievieti, kuru nevajag aizsargāt no pasaules šausmām. Man tas patika. Es nevēlējos, lai mani kāds lutina vai baro ar meliem.

      Iegājusi guļamistabā, es apsēdos uz gultas un vēroju, kā saule aizslīd aiz priedēm apaugušajiem Romas pakalniem. Pēc tam es sameklēju krustmātes vēstuli. Tajā bija tikai dažas rindas, uzšvīkātas ar mirstošas sievietes drebošo roku.

      Bērns, šajā dzīvē mēs diemžēl vairs netiksimies. Bet es nekad nepārtraukšu Tevi mīlēt, un es zinu, ka visžēlīgais Dievs par Tevi parūpēsies. Nekad neaizmirsti, ka esi Mediči un Tev lemts kaut kas dižens. Tu esi mana cerība, Katrīna. Nekad to neaizmirsti.

      Es piespiedu vēstuli pie krūtīm, saritinājos kamoliņā un gulēju vienpadsmit stundas. Pamodusies es atklāju, ka man blakus uz soliņa sēž Lukrēcija. – Jūs esat daudz cietusi, – viņa noteica. – Bet tagad jums jābūt kā zvēram, kas dzīvo tikai vienu dienu.

      – Kā? – es klusi jautāju. – Man atšķirībā no zvēra ir zināms, ko var nest nākamā diena.

      – Tādā gadījumā jums nāksies šo mākslu apgūt. Nav svarīgi, vai mums tas patīk vai nē, bet šodiena ir viss, kas mums ir. – Lukrēcija izņēma saburzīto vēstuli man no rokas. – Es to paglabāšu, – viņa solīja un ieveda istabā pārējās sievietes, kas gādīgi ielenca mani. Tikai dažu soļu attālumā Roma mirka asinīs, bet šajās četrās sienās es pirmo reizi kopš ilga laika jutos drošībā.

      Un tāpēc es atveseļojos pirms pāvesta Klementa ierašanās.

      Apbružātajā kroņlukturī ielikto sveču nespodrās gaismas apspīdēta, es tuvojos pāvesta tronim un noslīgu ceļos. Tēvocis Klements ar rokas mājienu lika man piecelties. Viņu vērodama, es centos atcerēties, kā viņš izskatījās iepriekš, un gribēju saskatīt pārmaiņas. Pāvests bija spiests pamest Romu un no tālienes vērot, kā imperatora armija izposta viņa pilsētu, bet šķita, ka viņš nupat atgriezies no atpūtas laukos. Kalsnie vaigi bija sārti, ap pilnīgajām lūpām auga bārda, kurā vizēja sudraboti pavedieni. Uz greznā ziloņkaula krāsas talāra nebija neviena traipa; palūkojusies uz viņa kājām, es ieraudzīju ar zelta diegiem izšūtas samta kurpes. Trimdas pēdas bija manāmas tikai pāvesta samiegtajās, mirdzošajās zili zaļajās, asajās un vērtējošajās acīs. Es apjautu, ka nemaz nepazīstu šo cilvēku. Viņš droši vien jutās tāpat, jo vēroja mani kā svešinieci un apskāva tikai uz mirkli, it kā nedarītu to pēc savas gribas.

      – Viņi samaksās, – pāvests nočukstēja. – Visi. Svētās Lūcijas klostera mūķenes, Florences dumpinieki, tas nodevējs Kārlis. Viņi samaksās par nodarīto.

      Bija skaidrs, ka tēvocis nerunā ar mani. Vēlreiz nolaidusies reveransā, es kāpos atpakaļ, jo redzēju, ka stūros sapulcējušies kardināli mani vēro ar ērgļa skatienu.

      Man pār muguru pārskrēja trīsas. Es nezināju, kas viņiem padomā, bet nojautu, ka tas nav nekas labs.

      Turpmāko mēnešu laikā pāvests mani neaicināja pie sevis un ļāva par mani rūpēties sievietēm. Pagāja vairākas nedēļas, līdz es spēju gulēt visu nakti, neredzot murgos baiso klostera ieslodzījumā pavadīto laiku. Mani priecēja vēsts, ka Savonarolas māsām uzlikts milzīgs