Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

sarauca uzacis. – Gaišredzības spēju nevar apspiest. Jums nav ne jausmas, cik daudzi būtu gatavi pārdot dvēseli, lai iegūtu kaut ko tādu, no kā jūs gribat atteikties.

      – Vai jums arī tā piemīt? – es jautāju. Mani sajūsmināja doma, ka man pieder tik kārota velte.

      Viņš nopūtās un pārlaida skatienu istabai. – Vai tādā gadījumā man būtu nepieciešams viss šis? Nē, hercogiene. Es protu tikai zīmēt zvaigžņu kartes un tajās saskatīt cilvēku likteņus. Bet debesis ne vienmēr runā atklāti. Quod de futuris non est determinata omnino veritas. Nekas nav pilnīgi nemaldīgs, ja runa ir par nākotni.

      Ilgi gremdējusies pārdomās, es ieminējos: – Varat izmantot manu dāvanu, ja vēlaties.

      Viņš iesmējās un papliķēja man pa roku. – Pat tad, ja jūs spētu man to atdot, bērns, es nevarētu pienācīgi apgūt šīs veltes izmantošanu tajā neilgajā laikā, kas man vēl atlicis. – Brīdi klusējis, viņš piebilda: – Toties jūs to varat. – Pieklusinājis balsi, Rudžjēri turpināja: – Esmu dzīvojis ilgu mūžu un daudz cietis. Jūsu horoskopā rakstīts, ka dzīvosiet vēl ilgāk. Tātad arī jūs cietīsiet. Bet jums nekad nenāksies pārdzīvot to, kas bija lemts man. Jums nevajadzēs daudzus gadus pavadīt, meklējot kaut ko nesasniedzamu. Jūs īstenosiet savu likteni. Varbūt tas nebūs tāds, kādu vēlaties, Katrīna Mediči, bet jūs to īstenosiet. – Viņš noglāstīja manu seju, un es apskāvu viņa kalsno augumu. Brīdi šķita, ka viņš ir tikpat sīciņš kā es. – Jūs mani pagodināt ar savu mīlestību, hercogiene. Un es savukārt vēlos jums pasniegt šo. – Rudžjēri atlieca manus pirkstus un ielika tajos nelielu flakonu; no aizbāžņa nokarājās smalka sudraba ķēdīte. Pudele bija pilna ar dzintarkrāsas šķidrumu un glīti iegūla man plaukstā. – Šī ir ļoti iedarbīga dzira. Izmantojiet to tikai tad, ja citas iespējas nav. Nepareizajā brīdī un veidā lietots, šis šķidrums var būt nāvējošs jums… un citiem.

      – Kas tas ir? – Man nešķita iespējams, ka tik mazā priekšmetā slēpjas milzu vara.

      – Daži to nosauktu par atbrīvošanu, citi par indi.

      Es satrūkos. – Kāpēc man vajadzētu indi?

      – Cerēsim, ka šāds mirklis nekad nepienāks. Lai nu kā, es jums to dāvinu. – Viņš brīdi klusēja, piešķiebis galvu. – Paslēpiet flakonu un nevienam to nerādiet. Jūsu krustmāte pamazām zaudē pacietību. Ejiet!

      Man bija mācīts, ka no dāvanas atteikties nav pieklājīgi, tāpēc es apliku flakona ķēdīti ap kaklu un paslēpu pudelīti zem krekla. – Ceru, ka varēsim drīz jūs apciemot vēlreiz, maestro, – es noteicu un, atcerējusies krustmātes doto maisiņu, izņēmu to no apmetņa kabatas. – Lūk, tas ir jums.

      Viņš paņēma naudu, it kā tai nebūtu nekādas vērtības. – Lai Dievs jūs svētī, hercogiene. – Kad es jau virzījos uz durvju pusi, Rudžjēri ieminējās: – Ir vēl kaut kas. – Es apstājos un pametu skatienu pār plecu. Vecais vīrs atradās ēnā. – Pasakiet Stroci kundzei, lai gatavojas aizvest jūs drošībā, – viņš noteica. – Pasakiet, ka Roma kritīs.

      Es satraukta pamāju un izgāju ārā, kur mani gaidīja Karlo. Vēl pēdējo reizi palūkojusies atpakaļ, es ieraudzīju, ka gaisma pārvietojusies. Maestro sēdēja tumsā, bet man radās nojausma, ka viņš smaida.

      Karlo izveda mani ārā, un es viņam pateicos, gribēdama atvadīties. Kozimo piepeši izplūda asarās. – Nepametiet mūs!

      Zēns metās man klāt, un vecākais brālis bija spiests viņu aizturēt.

      Es uzsmaidīju Kozimo. – Man jāiet mājās. Bet apsolu drīz atgriezties.

      – Tas nenotiks, – viņš iebilda, asarām ritot pār netīrajiem vaigiem. – Visi būs miruši.

      – Miruši? – Es uzlūkoju Karlo. – Ko tas nozīmē?

      Karlo pacēla acis pret griestiem. – Viņš vienmēr runā visādas muļķības. Izbeidz, Kozimo, tu biedē hercogieni.

      Zēns izmisis uzlūkoja mani, un es pieliecos, lai noskūpstītu viņu uz vaiga, bet sajutu sevī savādu tukšumu. – Drīz mēs tiksimies, – es apsolīju un ar pūlēm pasmaidīju. – Esi rātns un klausi savam brālim.

      Krustmāte mani gaidīja turpat, kur biju viņu pametusi. Arī kalpotājs, kurš sargāja namu, pienāca pie mums, un krustmāte painteresējās: – Vai viņš atbildēja uz taviem jautājumiem?

      – Laikam gan, – es noteicu, atcerējusies maestro brīdinājumu par to, ka ne visi ir gatavi pieņemt manas spējas. – Viņš sacīja, ka es pārāk daudz mācos un zaudēju samaņu.

      Man nebija ne jausmas, no kurienes nāk šie vārdi, bet tie acīmredzami bija īstie, jo krustmāte atplauka, nepārprotami atvieglota. – Lieliski! – viņa iesaucās un satvēra manu roku, bet piepeši apstājās. – Vai neko citu viņš tev neteica?

      Es atkārtoju Rudžjēri pēdējos, mulsinošos vārdus. – Vai jūs zināt, ko tas nozīmē?

      Klarisa paraustīja plecus. – Dažreiz man šķiet, ka viņš pats nesaprot, ko runā. – Un mēs devāmies atpakaļ uz pili.

      Kamēr gājām, es nemanāmi pacēlu otru roku pie ņiebura, kur slēpās flakons.

      3. nodaļa

      – Katrīna, bērns, mostieties!

      Es atvēru acis un atklāju, ka pār mani ir noliekusies istabene. Viņa turēja rokā sveci, un tās nevienmērīgā liesma meta milzīgas ēnas uz sienām. – Stroci kundze gaida jūs gaitenī, – viņa paziņoja. – Ģērbieties, tikai ātri!

      Pamājusi es izkāpu no gultas un ļāvos, lai istabene novelk man naktskreklu un sasien tērpa lentes. Kamēr viņa steidzīgi pina man matus, es prātoju, kas krustmātei vajadzīgs. Pēdējā laikā pilī valdīja manāma spriedze, it īpaši pēc tam, kad es atkārtoju krustmātei maestro vārdus par Romas krišanu. Arī es biju mainījusies. Kopš atklāju savas noslēpumainās spējas, es klusībā visu apšaubīju. Kaut gan toreiz vēl to nesapratu, tagad man ir skaidrs, ka vairs nebiju lētticīgs bērns. Es cerēju ieraudzīt nākotni, bet neko neredzēju. Man nebija ne jausmas, cik būtiski mainīsies mana dzīve.

      Istabene skraidīja pa manu istabu un meta auduma maisā manas sudraba sukas, šalles un kurpes. – Vai mēs kaut kur dosimies? – es jautāju.

      Viņa papurināja galvu. – Kundze man pavēlēja savākt jūsu mantas. Neko citu es nezinu. Viņas kalpotājs jau gaida jūs ārpusē.

      – Neaizmirsti manu šķirstiņu, – es atgādināju, norādīdama uz savu lādi. Nelielā sudraba un ziloņkaula kastīte bija vienīgais, kas saglabājies par piemiņu no manas mātes. Viņa atveda to no Francijas kā daļu sava pūra, un sarkanais samta izklājums vēl joprojām glabāja lavandas aromātu. Rudžjēri doto flakonu es biju ievietojusi tās slepenajā nodalījumā.

      Pilī valdīja tumsa un klusums, vien manas mīkstās kurpītes švīkstēja pa marmora grīdu, un klaudzēja kalpotāja zābaki. Krustmāte mani jau gaidīja, un viņai apkārt nekārtīgā kaudzē bija saliktas lādes un somas. No sienām bija noņemti gobelēni un gleznas, bet stūros sabīdītas apzeltītas mēbeles.

      Mana sirds sāka spēji sisties. Krustmāte mani satvēra un apskāva tik cieši, ka ņieburs iespiedās man ribās. – Nezaudē drosmi, – viņa pačukstēja. – Tev jābūt tik drosmīgai kā vēl nekad iepriekš. Pienācis laiks pierādīt pasaulei, ka tu esi īsta Mediči.

      Es sastingu. Kas noticis? Kāpēc viņa tā runā?

      – Tu vēl neko nesaproti, – krustmāte drebošā balsī turpināja. Viņa cīnījās ar asarām. – Bet man nav citas izejas. Ir saņemta pavēle. Florences sinjorija mūs padzinusi.

      Es