Karalienes zvērests. K. V. Gortners

tas droši vien šķitīs dīvaini, bet Viņa Majestāte karalis nesen paudis interesi par jums un jūsu brāli. Viņš man uzdeva pašam noskaidrot, kā jums klājas. Tāpēc esmu ieradies.

      Sirds strauji sitās man zem ņiebura. Es sekli ievilku elpu un centos savaldīties. – Kā redzat, man nekas nekaiš. Manam brālim arī.

      – Jā. Ļoti žēl, ka infants Alfonso nevarēja jums pievienoties, bet man teica, ka viņš pametis novārtā savas mācības un bija spiests palikt, lai tām pievērstos.

      – Viņš neko nav pametis novārtā, – es steigšus iebildu. – Alfonso tikai dažreiz ļaujas izklaidībai. Viņam patīk uzturēties ārā, jāt, medīt, aprūpēt dzīvniekus, bet man… man vairāk patīk mācības. Arī jāšana man ir tīkama, protams, bet es pie grāmatām pavadu vairāk laika nekā Alfonso.

      Es pati sapratu, ka runāju pārāk daudz, it kā mana vārdu straume varētu aizkavēt neizbēgamo. Arhibīskaps neko neteica, tikai uzmanīgi vēroja mani. Kaut kas šajā rāmajā skatienā mani satrauca, kaut gan es nesapratu iemeslu. Ārēji viņš bija tāds pats kā manās bērnības atmiņās – iespaidīgs, varens, bet vienlaikus labvēlīgs un uzticams cilvēks, kas grūtā brīdī palīdzējis manai mātei.

      Man tomēr gribējās, lai viņš izgaist. Nevēlējos dzirdēt, kas viņam sakāms.

      Es nevēlējos, lai mana dzīve mainās.

      – Jums abiem klājas labi, un mani tas priecē, ņemot vērā apstākļus, – Karriljo noteica. – Tomēr karalis uzskata, ka jūsu pašreizējo stāvokli nepieciešams uzlabot. Viņš aicina jūs ciemos uz galmu.

      Man izkalta mute. Runājot pavisam klusi, es izmocīju: – Protams, jūtos pagodināta. Bet man jālūdz, lai pasakāt Viņa Majestātei, ka mēs nevaram pamest māti. Viņai nepieciešama bērnu klātbūtne.

      Arhibīskaps mirkli klusēja un tad paskaidroja: – Diemžēl tas nebūs iespējams. Negribēju to pieminēt, bet man ir zināma jūsu mātes… slimība. Viņa Majestāte, protams, par to nenojauš, bet, ja tas nāktu gaismā, viņš droši vien nospriestu, ka jūsu māte ir pārāk trausla, lai turpmāk uzņemtos nastu, kādu sagādā pusaugu dēla un meitas audzināšana.

      Es sajutu visus kaulus savās plaukstās, spiezdama tās ciešāk kopā, lai pirksti nedrebētu. – Mēs… mēs neesam nasta viņas plecos, kungs.

      – Neviens to neapgalvo. Bet jūs esat daļa no karaliskās ģimenes un dzīvojat tālu prom no galma kopš dienas, kad jūsu pusbrālis kāpa tronī. Viņš vēlas labot šo stāvokli. – Karriljo saudzīgi pieskārās manām kopā saņemtajām rokām. – Bērns, es redzu, ka esat satraukta. Lūdzu, atklājiet man savas bažas! Es esmu Dieva kalps. Viss, ko teiksiet, paliks tikai starp mums.

      Man nepatika sajūta, ko radīja viņa smagā plauksta uz manējās. Nepaguvusi savaldīties, es nikni sacīju: – Gadiem ilgi mēs dzīvojām, nesaņemot ne vārda, ne mājiena no mana brāļa, bet tagad karalis piepeši aicina mūs uz galmu! Atvainojiet, bet mani māc šaubas par viņa patiesajiem nolūkiem.

      – Saprotu. Tomēr jums jāgaisina šīs bažas. Karalim nav nekādu ļaunu nodomu saistībā ar jums; viņš tikai vēlas redzēt jūs ar Alfonso sev blakus tik svarīgā mirklī. Jūs taču gribat aplūkot savu mazo brāļameitu, vai ne? Un karaliene dedzīgi alkst jūs pieņemt. Jums būs skolotāji, jaunas istabas un tērpi. Alfonso būs pašam savi kalpotāji. Jums abiem ir laiks ieņemt savu vietu pasaulē.

      Arhibīskaps teica tikai to, ko es pati jau biju apsvērusi kopš karaļa vēstules saņemšanas. Laikam es vienmēr zināju, ka šī diena reiz pienāks. Kaut gan traģēdija aizdzina mūs uz Arevalo, tālu prom no reiz apdzīvotās pasaules, karaļu bērniem nav lemts mitināties drēgnās pilīs nekurienes vidū.

      – Kas notiks ar mūsu māti? – es painteresējos.

      – Viņa Majestāte neliegs jums mātes klātbūtni mūžīgi. Tiklīdz būsiet iekārtojušies galmā, karalis aicinās arī viņu. Tomēr vispirms jums ar infantu Alfonso jāierodas Segovijā uz princeses Huanas dzimšanas svinībām. Karalis vēlas, lai jūs piedalāties kristībās.

      Es lūkojos uz Karriljo. – Kad mums jādodas ceļā?

      – Pēc trim dienām. Jūsu māte visu zina un saprot. Par viņu rūpēsies donja Klara, pārējās dāmas un kalpotāji. Jūsu draudzene Beatrisa, protams, drīkstēs jums pievienoties, un varēsiet sūtīt mātei vēstules no galma, cik bieži vien vēlēsieties. – Viņš apklusa, un man šķita, ka uz brīdi pamanu viņa sejā pavīdam negribīgumu. Tad viņš piecēlās. – Es nožēloju, ka biju spiests jūs apbēdināt, bet apsolu, ka parūpēšos par jūsu ērtībām galmā. Vēlos, lai jūs uz mani paļaujaties, jo es esmu jūsu draugs. Es visu šo gadu gaitā aizstāvēju jūsu māti, lai viņa varētu paturēt jūs Arevalo pie sevis, bet pat manai ietekmei ir robežas. Beigu beigās es esmu tikai karaļa kalpotājs, un man jāpilda valdnieka pavēles.

      – Saprotu. – Es piecēlos un noskūpstīju viņa gredzenu.

      Arhibīskaps uzlika plaukstu man uz galvas. – Mīļais bērns, – viņš klusi noteica un aizgāja, apmetnim noplīvojot.

      “Pakalpojums apmaiņā pret pakalpojumu…”

      Atcerējusies mīklainos, pirms daudziem gadiem izteiktos vārdus, es ieķēros soliņa malā. Savu draudzeni Beatrisu es ieraudzīju tikai brīdī, kad pagriezos un viņa noslīga reveransā, jo viņai garām patraucās Karriljo. Tiklīdz viņš nozuda, Beatrisa parāva tērpa malu augstāk un metās pie manis. To redzot, es atliecu plecus, kaut gan jutos tik apjukusi, it kā nespētu pat nostāvēt kājās.

      – Dios mнo! – viņa aizelsusies iesaucās. – Tas bija arhibīskaps Karriljo, vai ne? Ko viņš gribēja? Ko jums teica? – Viņa sastinga, pamanījusi manu sejas izteiksmi. – Arhibīskaps ieradies, lai aizvestu prom jūs un Alfonso, vai ne? Viņš jūs vedīs uz galmu.

      Es stingi lūkojos viņai garām uz vietu, kur arhibīskaps bija iegājis klosterī, un lēni palocīju galvu. Beatrisa sniedzās pēc manām rokām, bet es atrāvos. – Nē. Es… man jāpaliek vienai. Lūdzu, ej prom. Apraugi manu māti. Es tūlīt tev pievienošos.

      Beatrisa sāpināta uzlūkoja mani, bet es uzsvērti aizgriezos. Šī bija pirmā reize, kad viņai kaut ko pavēlēju, un es sapratu, ka esmu viņu aizvainojusi. Tomēr man nebija citas izvēles. Viņai bija jāaiziet.

      Es negribēju, lai kāds redz mani raudam.

      4. nodaļa

      Mēs pavadījām nakti Svētās Annas klosterī istabās, kas parasti tiek piešķirtas godājamiem viesiem; mātei bija pašai savs neliels kambaris, bet mēs ar Beatrisu ieņēmām blakus istabu. Es nepieminēju savu sarunu ar arhibīskapu, un ne māte, ne Beatrisa neuzdeva jautājumus, kaut gan draudzene cieši vēroja mani visu vakaru.

      Nākamajā dienā mēs klusēdamas atgriezāmies Arevalo. Māte jāja priekšgalā un sarunājās ar donu Bovadilju, augstu izslējusi galvu. Viņa ne reizi nepaskatījās uz mani. Tiklīdz sasniedzām pili, viņa devās uz savām istabām, un donja Elvira steidzās mātei līdzi, apkrāvusies ar auduma baķiem, ko iegādājās Avilā kopā ar Beatrisu.

      Kad mēs ar Beatrisu iegājām zālē, Alfonso noskrēja lejā pa kāpnēm, pār plecu pārmetis šaujamloku un bultu maku. – Beidzot! – viņš iesaucās. Brāļa mati bija izspūruši, pirksti notraipīti ar tinti. – Es nogarlaikojos līks, jūs gaidīdams. Nāciet nu, iesim un pašaudīsim pa mērķiem pirms vakariņām! Pēdējo dienu laikā es tikai lasīju. Man sāp acis un vajag izstaipīt muskuļus.

      Es centos smaidīt. – Pagaidiet mirkli, Alfonso. Vēlos jums pavēstīt kaut ko svarīgu. – Beatrisa grasījās atkāpties, bet es satvēru viņas roku. – Paliec. Tas attiecas arī uz tevi. – Es pievedu abus pie galda. Alfonso nometa loku un apsēdās uz