Karalienes zvērests. K. V. Gortners

zem grezna pārsega, ko rotāja Kastīlijas un viņas dzimtās Portugāles apvienotie ģerboņi.

      – Māt? – Man ietrīsējās balss. Es savilku plaukstas dūrēs gar sāniem, iestāstīdama sev, ka nav jābaidās. Biju to jau darījusi iepriekš. Man vienai neskaitāmas reizes izdevās atraut māti no bezdibeņa malas. Tikai man šajā pilī piemita spēja viņu nomierināt un atkal iedvest veselo saprātu, kad viņu pārņēma lēkmes. Māte ne reizi nebija man kaut ko nodarījusi.

      Iečaukstējās audums. Es ielūkojos ēnā pie gultas un pamanīju viņas stāvu. Piepeši mani pārņēma baisas atmiņas par mana tēva nāves nakti, kad domāju, ka redzu konetabla rēgu.

      – Māt, es esmu šeit. Nāciet ārā. Pasakiet, kas jūs tā izbiedējis.

      Viņa piesardzīgi virzījās man tuvāk. Izspūrušie mati ieskāva bālo seju, un slaidie, gaišie pirksti burzīja tērpa audumu. – Mana meita, viņš ir šeit. Viņš atkal ieradies mani mocīt.

      – Nē, māt. Tas ir tikai vējš. – Es piegāju pie skapīša un ar kramu uzšķīlu dzirksteli, lai iedegtu sveci, bet māte iesaucās: – Nē, tikai ne gaismu! Viņš mani redzēs! Viņš…

      Kliedziens aprāvās, tiklīdz es pagriezos, abās plaukstās satvērusi degošo sveci. Gaismas aplis raustoties meta augstas ēnas uz sienām. – Vai redzat, māt? Te nav neviena, tikai mēs abas.

      Viņa iepleta zaļgani zilās acis, ar skatienu pārmeklējot istabu, it kā gatavodamās ieraudzīt savu mocītāju slapstāmies stūrī. Es jau grasījos piesardzīgi spert soli atpakaļ, bet māte piepeši saļima. Es atvieglota klusi nopūtos, ievietoju sveci tureklī un palīdzēju viņai apsēsties uz krēsla. Pievilkusi tuvāk soliņu, es satvēru mātes ledainās plaukstas.

      – Es zinu, ka tu man netici, – māte sacīja, un viņas balsī vēl bija saklausāma drudžainu baiļu atblāzma. – Bet viņš bija šeit. Es redzēju viņu pie loga, un viņš uz mani skatījās tāpat kā toreiz, kad bija dzīvs un vēlējās pierādīt savu varu pār tavu tēvu.

      – Māt, konetabls Luna ir miris. Apsolu, ka šeit neviens tev neko nenodarīs.

      Viņa izrāva plaukstu no mana tvēriena. – Kā tu vari kaut ko tādu apsolīt? Tu nezini; tu nesaproti. Neviens nesaprot. Bet viņš zina. Viņš zina, ka jāsamaksā asins parāds.

      Pār manu ādu pārskrēja skudriņas. – Māt, par ko jūs runājat? Kāds parāds?

      Šķita, ka viņa mani nemaz nedzird. – Man nebija citas izejas, – māte sacīja. – Viņš man atņēma tavu tēvu. Viņš bija nešķīsts briesmonis un pavedināja manu vīru, izraudams viņu no manām rokām. Tomēr visi vainoja mani. Grandi, tauta, pat tavs tēvs… visi teica, ka vainīga esmu es. Huans paziņoja, ka vēlējies nomirt tajā pašā dienā, lai būtu kopā ar savu mīļoto draugu. Un tas notika… viņš nomira. Pat necentās dzīvot ne manis, ne savu bērnu dēļ. Viņš deva priekšroku tam… tam pretdabiskajam cilvēkam.

      Es negribēju to dzirdēt. Šie vārdi nebija domāti manām ausīm; es nebiju savas mātes biktstēvs. Tomēr neviena cita nebija, un mans pienākums bija nomierināt māti pietiekami, lai viņa vismaz ļautos aprūpētāju rokām. Un bija arī vēstule, iemesls viņas ieslīgšanai neprātā. Man vajadzēja noskaidrot, kas tajā rakstīts.

      – Tēvs nomira slimības dēļ, – es stomīdamās sacīju. – Nevis pēc savas gribas. Viņš slimoja. Viņam bija drudzis un…

      – Nē! – Māte piecēlās kājās. – Viņš gribēja mirt! Viņš izvēlējās nāvi, lai aizbēgtu no manis. Svētā Jaunava, tāpēc es nevaru rast mieru, tāpēc es dienu pēc dienas dzīvoju drausmās mokās. Ja es to neizdarītu, varbūt Huans vēl dzīvotu. Es būtu karaliene. Mums vēl joprojām būtu viss, kas mums pienākas!

      Man ausīs ieskanējās sen dzirdētie, čukstus izteiktie sieviešu vārdi, it kā viņas būtu tepat, šajā istabā: “To izdarīja vilcene… Viņa nogalināja Lunu.”

      Māte iznīcināja mana tēva draugu. Tāpēc viņu vajāja šī cilvēka rēgs; tāpēc viņa ļāvās šīm baisajām lēkmēm. Viņa ticēja šim asins parādam, ko pati bija uzņēmusies.

      – Te ir auksts. – Es negribīgi piecēlos. – Es iekurināšu krāsniņu.

      – Jā! Protams! Iekur uguni. Nē, labāk ienes lāpas un aizdedzini visu pili. Tā es uzzināšu, kas mani gaida ellē. – Māte atkal soļiem mēroja istabu. – Dievs Tēvs debesīs, ko man darīt? Kā tevi aizsargāt? – Viņa apsviedās apkārt. Es sastingu, gatavodamās kaut kam nelāgam. Tomēr māte nesāka kliegt, bērt vārdus un plosīt savu miesu, kā bija darījusi iepriekš. Šoreiz viņa no tērpa ieloces izņēma saburzītu pergamenta lapu un pasvieda man. Es to pacēlu un pagriezos pret sveci. Piepeši es sapratu, ka esmu aizturējusi elpu. Kamēr lasīju, istabā valdīja klusums, ko pārtrauca vienīgi vēja gaudas ārpusē. Vēstuli sūtīja karalis Enrike. Viņa sieva Žuana laidusi pasaulē meitu. Bērnam dots Huanas vārds par godu karalienei.

      – Enrike paveicis neiespējamo, – ierunājās mana māte.

      – Viņam ir mantiniece.

      Es apjukusi pacēlu skatienu. – Par to vajadzētu līksmot, vai ne?

      Viņa iesmējās. – Protams! Visi līksmos par manu krišanu. Ir zudis viss, par ko cīnījos; man nav kroņa, nav galma; tavam brālim Alfonso būs atņemts mantojums. Un tad viņi aizvedīs prom tevi un Alfonso. Mani pametīs šeit vienu, lai es sapūstu, pasaules aizmirsta.

      – Māt, tā nav taisnība. Šajā vēstulē tikai paziņots par bērna dzimšanu. Nekas nav teikts par mūsu aizvešanu. Jūs esat pārāk satraukta. Meklēsim mierinājumu kopā.

      Vēstuli es noslēpu kabatā un piegāju pie lūgšanu soliņa. Tas bija mierinājums, ko māte man iedvesusi jau kopš bērnības, mūsu abu iecienīts rituāls. Katru vakaru mēs kopā lūdzāmies.

      Jau sniegdamās pēc perlamutra lādītes, kur māte glabāja rožukroni, es dzirdēju viņu sakām: – Nē, vairs nekādu lūgšanu. Dievs manī neklausās.

      Es sastingu. – Tā… tā ir zaimošana. Dievs vienmēr klausās. – Bet šajā mirklī manā balsī neskanēja pārliecība, un šī apziņa mani pārbiedēja. Kaut kas tāds, ko es pati īsti nesapratu, uzgūla maniem pleciem un radīja plaisu starp mums; es gandrīz skaļi iestenējos, kad pie durvīm kāds bikli pieklauvēja. Aiz tām stāvēja Elvira un turēja kausu; kad izņēmu to viņai no rokām, viņa jautājoši uzlūkoja mani. Es pagriezos un redzēju, ka māte atkal ir pie savas gultas un vēro mani. – Ir ieradusies mana aizmiršanās, – viņa noteica.

      – Uzlējums palīdzēs jums iemigt. Māt, ir jāatpūšas. – Es tuvojos mātei, un viņa nepretojās. Izdzērusi kausu tukšu, viņa apgūlās sagumzītajos palagos. Viņa izskatījās veca, un acis šķita pārāk lielas izdēdējušajā sejā. Ap muti, kas reiz bija tvirta, tagad iezīmējās dziļas grumbas. Mātei bija tikai trīsdesmit trīs gadi, viņa vēl bija jauna, bet likās, ka viņa šajā vientulīgajā cietoksnī pavadījusi tūkstoš gadus.

      – Atpūtieties, – es noteicu. – Esmu šeit un jūs nepametīšu. Paguliet, un viss būs labi.

      Viņas plakstiņi notrīsēja. Es sāku klusi dziedāt šūpuļdziesmu, ko māk visi bērni: Duerme, pequeсa mнa; duerme feliz. Los lobos aъllan fuera pero aquн me tienes a mн. “Guli, mazā, guli mierā. Ārpusē gaudo vilki, bet iekšā esmu es.”

      Māte aizvēra acis. Neprātam pagaistot, viņa nodrebēja un kaut ko nomurmināja. Es pieliecos tuvāk, lai dzirdētu vārdus.

      – Es to darīju jūsu dēļ, – viņa sacīja. – Tevis un Alfonso dēļ. Es nogalināju Lunu, lai glābtu jūs.

      Sastingusi kā statuja,