Karalienes zvērests. K. V. Gortners

kurš veda manu brāli pretējā virzienā.

      Dons Čakons nesa Alfonso mantu kasti un paklausīgi sekoja arhibīskapam.

      Uzvirmoja bailes. – Kurp dodas mans brālis? – es jautāju.

      Kaut gan centos izklausīties rāma, mana balss iedrebējās.

      Kavrera brīdi vilcinājās. – Viņa Augstībai ir pašam savas istabas. – Viņš mierinoši pasmaidīja. – Nesatraucieties, Augstība. Jūs viņu satiksiet svinībās.

      – Labi. – Es piespiesti iesmējos. – Jā, protams, man vajadzēja to apjaust.

      Alfonso patiesi bija pienācis laiks dzīvot atbilstoši savam stāvoklim, ja jau bijām nokļuvuši galmā. Viņš vairs nebūs dažu istabu attālumā; mēs nevarēsim tikties, kad vien gribēsim. Bet spējās šķiršanās radītās mieles mani nepameta. Mēs attālinājāmies no pils un iegājām labirintam līdzīgajā casa real. Beatrisa neatkāpās no manis. Aiz šaurajām arkām pavērās dzeltenīgi iekšpagalmi, un mūsu papēži klaudzēja uz pulētās grīdas ar jašmas un smaragdu krāsas flīzēm izklātajās zālēs, kur itin visur bija redzamas krāsotas alabastra mežģīnes. Pēc pilsētas trokšņiem šis klusums šķita brīnišķīgs, un to izcēla tīrā, skaidrā ūdens šalkoņa neredzamās strūklakās, kā arī mūsu tērpu klusā čaukstoņa.

      Man jau šķita, ka es nemūžam nespēšu pati atrast ceļu šajā pilī. Beidzot mēs iegājām plašā istabā ar šauriem logiem un kokgrebumiem rotātām žalūzijām. No tiem pavērās skats uz dārzu. Kaut kur tuvumā atskanēja slāpēts zvēra rēciens, un es satrūkos. – Kas tas?

      Kavrera atkal pasmaidīja. – Viņa Majestātes leopardi laikam ir izsalkuši. Drīz vajadzēs tos barot.

      – Leopardi? – Beatrisa pārsteigta atkārtoja. – Karalis šeit tur savvaļas zvērus?

      – Tikai divus, – Kavrera paskaidroja. – Un varu apliecināt, ka tie ir droši ieslodzīti un labi baroti. Elbalasinas meža namā kalna pakājē valdniekam ir vēl daudzi lauvas un lāči, kā arī lieli, svešādi putni no Āfrikas un dažādas citas radības. Viņa Majestātei ļoti patīk dzīvnieki; šeit viņš pats parasti rūpējas par leopardiem, bet šovakar pienākums uzticēts man.

      – Vai viņš izmanto šos zvērus medībām? – es jautāju, prātodama, cik tuvu manām istabām mīt leopardi. – Dzirdēju, ka medības ir viņa iemīļotais laika pavadīšanas veids.

      Kavrera sarauca pieri. – Nepavisam. Viņa Majestāte medībās dodas reti un nekad neņem līdzi savus zvērus. Asins izliešana viņam ir pretīga; viņš pat aizliedzis korridu Segovijā.

      – Te vairs nenotiek vēršu cīņas? – Beatrisa palūkojās uz mani; arī viņa bija dzirdējusi Viljena vārdus, ka Enrike vēlas parādīt pusbrālim Alfonso medību priekus. Acīmredzot marķīzs bija mūs apmānījis. Man ienāca prātā, ka viņš kopā ar savu neaudzināto brāli mums droši vien vēl kaut ko samelojis, tomēr es klusībā priecājos, ka Enrikem nepatīk vēršu cīņas. Arī man tās iedvesa riebumu; nekad nebiju sapratusi, kā var jūsmot par asinīm un ellišķīgo troksni arēnā. Kaut gan es uzaugu laukos, kur dzīvniekus bieži kāva, lai tos lietotu uzturā, man šķita nedabiski pārvērst dzīvas radības ciešanas par izklaidi cilvēkiem.

      – Vai Alfonso istabas ir tālu no mūsējām? – es jautāju, atsprādzēdama apmetņa aizdari.

      – Nē, ne gluži, – Kavrera atbildēja. – Viņa Augstība dzīvos alkazarā, kas šobrīd ir pārpildīts. Arhibīskapam šķita, ka jums patiktu nedaudz klusākas istabas. Tomēr, ja šīs jums nepatīk, es mēģināšu atrast kaut ko tuvāk infanta apartamentiem. Tādā gadījumā jūsu istabas gan būs šaurākas. Visās plašajās telpās šobrīd iemājojuši grandi, kas ieradušies aplūkot jaundzimušo princesi.

      – Nē, nepūlieties, – es noteicu. – Ar šiem apartamentiem man pietiks.

      Kavrera atkāpās, ļaudams diviem vīriem ienest iekšā mūsu apģērbu lādes un nolikt tās uz flīzētās grīdas. – Uz galdiņa pie loga ir trauks ar tīru ūdeni un daži audekla gabali, jaunkundze. Diemžēl karstu vannu šobrīd nevaram piedāvāt, bet jau rīt es par to parūpēšos.

      – Būtu ļoti patīkami. – Es pieliecu galvu. – Pateicos. Jūs esat ārkārtīgi izpalīdzīgs.

      – Nav nepieciešams man pateikties, jaunkundze. Es jūtos pagodināts, jo varu jums kalpot. Lūdzu, nevilcinieties mani pieaicināt, ja jums kaut ko vajadzēs. Esmu jūsu rīcībā. – Viņš paklanījās. – Tas attiecas arī uz jums, de Bovadiljas jaunkundze; protams, esmu gatavs pakalpot arī jums.

      Viņš aizgāja, un es uzjautrināta pamanīju, ka Beatrisa ir nosarkusi. – Ļoti jauks cilvēks, – viņa noteica, – bet es viņam neatklāju savu vārdu, vai ne? Kā viņš to zināja?

      Es neatbildēju. Manas domas bija pievērstas nevis Kavreram, kurš likās uzticams, bet gan Viljenam. – Beatrisa, kā tev šķiet, kāpēc marķīzs mums meloja? Vispirms viņš teica, ka valdnieks ir prasmīgs mednieks, ko dons Kavrera noliedza, un pēc tam sacīja, ka alkazarā mums nav vietas. Cik sīkumaini meli! Es nesaprotu, kāda tiem jēga.

      – Varbūt tie tikai šķiet sīkumaini. – Beatrisa atraisīja mana virstērpa saites, un es paliku stāvam kreklā un šosēs. – Ar šiem pirmajiem meliem viņš ieinteresēja Alfonso, toties nākamie nošķīra mūs no jūsu brāļa. Un Kavrera teica, ka iemitinājis jūs šeit pēc Karriljo pavēles, lai jūs varētu atpūsties. Varbūt īstais iemesls ir cits, un arī arhibīskaps nevēlas pieļaut, lai jūs atrodaties pārāk tuvu Alfonso?

      Man nepatika viņas trāpīgie secinājumi. Es ar lavandas ūdeni nomazgāju ceļa putekļus no sejas un kakla. Beatrisa tikmēr lādē sāka meklēt manu tērpu, un es prātā pārcilāju visu, ko zināju. Ja Karriljo un Viljens vēlas šķirt mūs ar brāli, kaut gan esam kopā uzauguši, viņi tā rīkojas vai nu nežēlības, vai arī kāda vēl drausmīgāka iemesla dēļ. Mēs tikai nupat bijām ieradušies; vai viņi jau cenšas iepīt Alfonso savu intrigu valgos? Vai abi darbojas kopā?

      Es paņēmu dvieli un jau grasījos atklāt savus spriedumus Beatrisai, bet ārpusē atskanēja kņada. Pirms paguvu kaut ko izdarīt, durvis atsprāga vaļā, un istabā ietraucās vairākas sievietes.

      Kopš savas dzīves desmitā gada es biju izģērbusies tikai Beatrisas klātbūtnē. Pat donja Klara neuzdrošinājās mani traucēt nepieklauvējot, un es satriekta stāvēju, kamēr sievietes iespurdza kambarī kā eksotiski putni un runāja kaut ko tādu, kas man šajā mirklī pārsteiguma dēļ nebija saprotams.

      Viņas izrāva Beatrisai no rokām manu jauno galma tērpu no Avilā iegādātā zaļā samta, un pasniedza to cita citai. Viena no sievietēm neapmierināta noklakšķināja mēli. Vēl cita iesmējās. Skaudrā skaņa caururba manu dzirdi, un Beatrisa atņēma tērpu sievietēm.

      – Tas ir jauns, – viņa paziņoja, – un tam, protams, ir pieskaņotas piedurknes. Es tās meklēju, kad jūs tik nepieklājīgi ielauzāties istabā.

      Viņa saniknota vēroja iebrucējas, un arī es pievērsu skatienu tām. Man aizrāvās elpa.

      Visas bija jaunas un ģērbušās tādos tērpos, kādus es nekad vēl nebiju redzējusi. Ņieburiem bija zemi izgriezumi, kas gandrīz pilnīgi atklāja krūtis, bet kuplā svārku daļa mirdzēja. Iežņaugtos vidukļus izcēla neskaitāmas zīda somiņas un rotājumi. Mati bija savīti sarežģītos kārtojumos ar gaisīgiem plīvuriem, ķemmēm un pērļu vai monētu virtenēm; lūpas bija nosārtinātas, bet ap acīm apvilkta tumša līnija. Dažas bija manāmi tumsnējas, tātad mauru pēcteces; Beatrisa lūkojās uz tumšacainām skaistulēm ar pienbaltu ādu un smalkiem, baltiem pirkstiem.

      Zaļacainā dāma, kurai Beatrisa bija atņēmusi