Karalienes zvērests. K. V. Gortners

matus. – Šīs ir mūsu mājas. Līdz šim mēs Enrikem bijām vienaldzīgi; nedomāju, ka tagad viņš mainīsies. – Brālis piecēlās. – Nu, vai iesim šaut pa mērķiem?

      Es atvēru muti, grasīdamās iebilst, bet Beatrisa iespēra man pa kāju un papurināja galvu. – Ejiet jūs viens, – es atbildēju Alfonso. – Mēs esam nogurušas. Palūkosimies, varbūt esam vajadzīgas mātei.

      – Labi, kā vēlaties. – Viņš paņēma loku un devās prom; es izgrūdu trīsuļojošu nopūtu un pievērsos Beatrisai. – Alfonso nesaprot, ko tas nozīmē. Kā lai aizsargāju viņu, ja viņš manī neieklausās?

      – Jūsu brālis vēl ir zēns, – draudzene noteica. – Ko gan jūs cerējāt no viņa sagaidīt? Ļaujiet viņam domāt, ka noticis kaut kas labs. Ļaujiet domāt, ka viņš tikai paviesosies galmā un pēc tam atgriezīsies. Jūs nezināt, kas notiks nākotnē. Varbūt viņam taisnība; varbūt viss drīz beigsies. Tas ir iespējams, vai ne? Enrike līdz šim negribēja paturēt jūs galmā.

      – Jā, laikam tas ir iespējams, – es klusi piekritu. – Beatrisa, es nožēloju savu uzvedību klosterī. Es negribēju izturēties nepieklājīgi. Tu esi mana vienīgā draudzene; man nebija tiesību aizsūtīt tevi prom.

      Viņa mani apskāva. – Nevajag atvainoties. Jūs esat mana infanta. Es dotos uz pasaules malu, lai jums pakalpotu.

      – Rodas sajūta, ka mēs tiešām grasāmies aizceļot līdz pasaules galam, – es noteicu un atkāpos. – Man jāaiziet pie mātes.

      – Labi. Es sākšu kravāt mantas. – Beatrisa pagaidīja, līdz es piegāju pie kāpnēm, un piebilda: – Jūs esat stiprāka, nekā jums šķiet. Neaizmirstiet to, Izabella.

      Es nejutos stipra, kad kāpu augšā uz mātes istabām. Durvis bija vaļā. Viņa sarunājās ar donju Elviru. Es gatavojos sliktākajam, dusmu lēkmei, kas satriektu visu Arevalo pīšļos, bet māte, ieraudzījusi mani durvīs, pievērsās gultai, uz kuras bija sasviesti dažādi audumi, un iesaucās: – Izabella, skaties! No šī zaļā brokāta tev uzšūsim lielisku galma tērpu. Tas izcels tavu skaisto, bālo ādu.

      Uztvērusi manu skatienu, Elvira skumīga izgāja no istabas. Māte ķērās pie auduma baķiem un atrada melnu damastu. – Un šis! – viņa sacīja, pielikusi to sev klāt, un strauji pagriezās pret vara spoguli. – Šis domāts man. Atraitnēm jāģērbjas melnā, bet neviens nav teicis, ka mums jālīdzinās vārnām, vai ne? – Tā kā es neatbildēju, viņa nometa audumu uz gultas. – Kāpēc tu esi tik nopietna? Vai zaļais brokāts tev nepatīk? Labi, mums ir arī kaut kas zilpelēks. Tas varētu noderēt…

      – Māt, – es ierunājos. – Nevajag.

      Viņa mitējās rakņāties kaudzē, taču neskatījās uz mani. – Klusē, – viņa nočukstēja. – Ne vārda. Es to nespēšu izturēt. Ne šobrīd.

      Es spēru soli mātei tuvāk. – Jūs zinājāt, ka viņš mūs gaidīs. Kāpēc mani nebrīdinājāt?

      Māte pacēla skatienu. – Ko man vajadzēja darīt? Ko es varētu izdarīt? Es visu sapratu, tiklīdz saņēmu vēstuli, un jau todien tev pateicu, kas notiks. Šis ir parāds, kas man jānomaksā. Bet es to vismaz darīšu atbilstoši saviem noteikumiem. Karriljo par to parūpējās.

      – Jūsu noteikumiem? – Es piesardzīgi vēroju māti. – Ko tas nozīmē?

      – Un kā tev šķiet? Tas nožēlojamais tārps Enrike neatņems manam dēlam vietu troņmantnieku sarakstā. Viņš neievirzīs bastardu augstāk par Alfonso. Lai notiek, kas notikdams, bet manam dēlam, kurā rit karaļu asinis, ir jāsēžas tronī.

      – Enrikem tagad ir meita, kuru pasludinās par troņmantnieci. Jūs zināt, ka saliešu tiesības Kastīlijā nav spēkā. Šeit princese var mantot troni un valdīt pati savā vārdā. Princese Huana būs…

      Māte strauji, gluži kā liela kaķene, apgāja gultai apkārt. – Kā lai zinām, ka meitene ir Enrikes meita? Kā to vispār iespējams zināt? Enrike nekad nav bijis izslavēts ar savām spējām gultā; ilgi gadi laulībā bez bērniem… Grandi sačukstas, ka tā esot brīnumaina ieņemšana un acīmredzot pie karalienes viesojies eņģelis! – Māte nicīgi iesmējās. – Galmā neviens tam netic; nevienu neapmuļķo šī izrāde. Visi zina, ka Enrike ir vājš un pakļaujas saviem izpriecu zēniem. Viņš ir izvirtulis, kas uzturas neticīgu sargu ielenkumā. Enrikes centieni iekarot Granadu bija neveiksmīgi; viņš ir muļķis, kas labprātāk skandē dzeju un ietērpj savus zēnus turbānos, nevis rūpējas par valsti, un ragnesis, kas piever acis, kamēr viņa palaistuve sieva ievelk gultā pirmo iepatikušos pakalpiņu. Es soli atkāpos, šausminādamās par izskanējušajiem vārdiem un ļauno prieku mātes sejā.

      – Aiz šiem mūriem Kastīlijā valda izmisums, – viņa turpināja. – Mūsu mantnīca ir tukša, grandu rokās ir lielāka vara nekā kronim, un tauta sēj putekļus un mirst badā. Enrike cer nopirkt iedzīvotāju labvēlību, izmantojot šo bērnu, bet beigu beigās izraisīs tikai nesaskaņas. Grandi nepieļaus, lai karalis par viņiem ņirgājas. Tie viņu saplosīs kā vilki; un pēc tam mēs pieprasīsim visu, ko viņš mums liedzis. Enrike mūs aizmirsa, atstāja šeit sapūt, bet dienā, kad Alfonso uzliks galvā kroni, Trastamaru pēctecis Enrike sapratīs, ka pieļāvis kļūdu.

      Man prātā ieskanējās Karriljo vārdi: “Stārķiene ir laba māte. Viņa prot aizsargāt savus mazuļus.” Es tik tikko apvaldīju vēlmi aizspiest ausis. Šķita, ka mātes skatiens izdedzina manī caurumu, tajā gailēja sen apslāpētas dusmas, gadiem ilgi rūdzis naids un pazemojums. Tagad es vairs nespēju izvairīties no patiesības. Sava pieviltā lepnuma dēļ māte panāca, ka de Lunu soda ar nāvi par nodevību, tādējādi izraisot mana tēva nāvējošās skumjas. Godkāres dēļ viņa zaudēja visu – vīru, augsto stāvokli, pat mūsu drošību, – bet tagad uzskatīja, ka atradusi iespēju to visu atgūt, ar arhibīskapu Karriljo un neapmierinātajiem grandiem sazvērējoties pret jaundzimušo princesi un iegrūžot manu pusbrāli nelaimē. Māte nesaprata, cik briesmīgi ir paust šādus apmelojumus, ticot vissliktākajam par karali un viņa sievu. Kvēli alkdama aizstāvēt Alfonso tiesības, viņa bija gatava vīt intrigas, aizvainot citus, mesties cīņā un pat, lai Dievs viņai palīdz, nogalināt.

      – Mums tas jāpaveic, – viņa sacīja. – Tev tas jāpaveic manā vārdā.

      Es piespiedu sevi pamāt, kaut gan izbijusies jutu, ka acīs sariešas bezpalīdzības asaras. Tomēr es neļāvu tām ritēt pār vaigiem un samirkšķināju plakstus, sasprindzināju žokli. Māte to pamanīja un piepeši apklusa, pieri saraukusi, it kā tikai nupat saprastu, cik tālu gājusi.

      – Jums… jums vajadzētu kaunēties, – es nočukstēju.

      Viņa sarāvās, bet jau nākamajā mirklī atmeta galvu un skarbi noteica: – Es tev pašūšu zaļā samta tērpu ar zilpelēku apmali. Alfonso saņems jaunu kamzoli no zila satīna. – Viņa uzsvērti pagriezās un atkal sāka pētīt audumus, it kā manis vairs nebūtu.

      Es aizbēgu no istabas un neapstājos, līdz sasniedzu savu istabu un sparīgi atrāvu vaļā durvis.

      Beatrisa izbiedēta pagriezās; viņa lika mūsu drēbes ādas lādē ar misiņa kniedēm. – Kas noticis? – viņa jautāja, redzot, ka esmu ieķērusies durvju stenderē. – Kas jums kaiš?

      – Viņa ir zaudējusi prātu, – es sacīju. – Mana māte cer izmantot Alfonso cīņā pret karali, bet viņai tas neizdosies. Es to nepieļaušu. Es aizstāvēšu brāli līdz pēdējam elpas vilcienam.

      Livrejā ģērbti pavadoņi iekrāva mūsu mantas ratos, kas bija piebraukti pagalmā. Pils suņi rēja un lieliem lēcieniem skrēja pakaļ Alfonso, ar dzīvniekiem raksturīgajām maņām nojautuši neatgriezeniskas pārmaiņas. Alfonso vienmēr bija rūpējies par suņiem.