Karalienes zvērests. K. V. Gortners

visu uztver kā sacensību?

      Viņa iespieda plaukstas gurnos. – Ja runa ir par to, ka jāpierāda jūsu vērtība, tad jā. Kurš cits to darīs, ja darbu neuzņemsimies mēs?

      – Tātad tu vēlies pierādīt mūsu spēku, – es noteicu. – Hmm. Izskaidro man savus apsvērumus. – Beatrisa spēji apsēdās man blakus un lūkojās uz rietošo sauli. Kastīlijā šajā gadalaikā tā apvārsnim tuvojās lēni, tāpēc mums pavērās elpu aizraujošs skats – mākoņi ar apzeltītām malām un debesis visos violetajos un purpura toņos. Viegla vēja brāzma sapurināja Beatrisas melnos, izspūrušos matus; viņas izteiksmīgajās acīs, kas vienmēr atklāja katru domu, uzplaiksnīja ilgas. – Es vēlos pierādīt, ka mēs esam tikpat spējīgas kā jebkurš vīrietis, tāpēc mums vajadzētu baudīt tādas pašas priekšrocības.

      Es saraucu pieri. – Kāpēc mums gribēt kaut ko tādu?

      – Lai mēs varētu dzīvot, kā vēlamies, un neatvainoties par to. Gluži tāpat kā to dara Viņa Augstība.

      – Alfonso nedzīvo saskaņā ar savām vēlmēm. – Es sakārtoju galvassegu, saliekot lentes aiz ņiebura. – Patiesībā viņam ir daudz mazāk brīvības, nekā tev šķiet. Ja neņemam vērā šodienu, es reti viņu redzu, jo viņš ir aizņemts ar zobenu kaujām, loka šaušanu, cīņām zirga mugurā un mācībām. Alfonso ir princis. Viņš ir spiests ziedot savu laiku daudzām nodarbēm.

      Beatrisa saviebās. – Jā, svarīgām nodarbēm, ne tikai šūšanai, sviesta kulšanai un aitu dzīšanai aplokā. Ja mēs varētu dzīvot kā vīrieši, mums būtu ļauts klejot pa pasauli un darīt kaut ko nozīmīgu, kā bruņiniekiem vai Orleānas jaunavai.

      Es noslēpu negaidīto līksmi, ko manī raisīja Beatrisas vārdi. Biju iemācījusies neizrādīt jūtas jau kopš tās baismīgās nakts pirms desmit gadiem, kad mēs ar māti un Alfonso bēgām no Valjadolidas, jo tagad daudz labāk sapratu, kas toreiz notika. Arevalo mēs dzīvojām nošķirti, tomēr es šad tad padzirdēju ziņas, ko atnesa ceļotāji no Madrides, Segovijas un Valjadolidas. Mūsu kalpotāji mēdza tās apspriest, un nebija grūti noklausīties viņu runās, izliekoties, ka neko nemanu. Es zināju, ka pēc Enrikes kāpšanas tronī galms kļuvis mums bīstams, jo tajā valda jaunā karaļa favorīti un mantkārīgā karaliene. Nebiju aizmirsusi gandrīz taustāmās bailes, kas mani pārņēma tēva nāves naktī; ilgo jājienu pa tumšiem laukiem un mežiem, vairoties no lielajiem ceļiem, jo Enrike varbūt sūtījis sargus mums pakaļ. Šīs atmiņas bija kā iededzinātas manī un pārvērtušās par neizdzēšamu mācību, ka dzīvē pārmaiņas notiks neatkarīgi no tā, vai esam tām gatavi, un mums tikai jācenšas tām pielāgoties pēc iespējas mierīgi.

      – Orleānas jaunavu sadedzināja sārtā, – es beigu beigās noteicu. – Vai šādu diženu galu tu mums novēli, draudzene?

      Beatrisa nopūtās. – Protams, nē. Tā ir drausmīga nāve. Bet man patīk domāt, ka mēs spētu vest armiju cīņā par savu zemi, kā to darīja viņa, ja vien mums būtu dota tāda iespēja. Šobrīd mēs esam nolemtas garlaicībai, kaut gan neesam pat sākušas dzīvot. – Viņa plati iepleta rokas. – Viens un tas pats katru dienu, katru nedēļu un katru nomācošu mēnesi! Vai tā audzina visas augstdzimušās sievietes? Vai esam tik dumjas, ka mūsu vienīgais prieks ir izklaidēt viesus un izpatikt gaidāmajam vīram, mācīties smaidīt ēdienu pasniegšanas starplaikos, ne reizi nepaužot savu viedokli? Tādā gadījumā varam izlaist laulību un bērnu dzemdināšanu un uzreiz kļūt par vecenēm un svētajām.

      Es nopētīju draudzeni. Beatrisa bieži uzdeva jautājumus, uz kuriem grūti atbildēt, un centās mainīt to, kas noteikts jau pirms mūsu dzimšanas. Mani biedēja atskārta, ka pēdējā laikā arī es sevi pieķeru pie līdzīgām domām un tāda paša nemiera, kaut gan negrasījos to atzīt. Nepacietība, kas mani pārņēma, kad apcerēju nākotni, man nepatika, jo es zināju, ka pat man, Kastīlijas princesei, reiz nāksies apprecēties pēc citu pavēles un samierināties ar dzīvi, kādu man nodrošinās vīrs.

      – Laulība un rūpes par vīru un bērniem nav ne garlaicīgas, ne pazemojošas, – es sacīju. – Tāds bijis sievietes liktenis jau kopš laika pirmsākumiem.

      – Jūs tikai atkārtojat no citiem dzirdēto, – Beatrisa atcirta. – “Sievietes laiž pasaulē bērnus, un vīrieši tos apgādā.” Mani interesē kaut kas cits, proti, kāpēc? Kāpēc mums jāiet tikai viens ceļš? Kurš teicis, ka sieviete nevar ņemt rokā zobenu un krustu un soļot uz Granadu cīņā pret mauriem? Kurš teicis, ka nevaram pašas pieņemt lēmumus un rūpēties par sevi tikpat labi kā jebkurš vīrietis?

      – Nav runa par to, kurš un ko teicis. Tā gluži vienkārši ir.

      – Lai nu kā, Orleānas jaunava neapprecējās. – Beatrisa pacēla skatienu pret debesīm. – Viņa netīrīja grīdas, nešuva drēbes un nelocīja pūru. Viņa ieģērbās bruņās un devās karā sava dofina vārdā.

      – Un tas viņu nodeva angļiem, – es atgādināju un brīdi klusēju. – Beatrisa, jaunava saņēma Dieva aicinājumu. Tu nevari salīdzināt viņas likteni ar mūsējo. Viņa bija dievišķās gribas ierocis un upurējās savas valsts dēļ.

      Beatrisa nepieklājīgi iespurdzās, bet es zināju, ka esmu izteikusi neapstrīdamu apgalvojumu šajā strīdā, kurā bijām iesaistījušās jau kopš bērnības. Es izlikos nesatraucama, kā jau vienmēr, kad Beatrisa sāka sprediķot, bet kādā brīdī iztēlojos savu sparīgo draudzeni sarūsējušās bruņās mudinām augstmaņus mesties cīņā par tēvzemi un nespēju apvaldīt smieklus.

      – Jūs mani izsmejat! – viņa iesaucās.

      – Nē, nē. – Es centos apslāpēt uzjautrinājumu. – Nepavisam. Tikai iedomājos, ka tu ne mirkli nevilcinātos pievienoties jaunavai, ja vien viņa būtu pie tevis vērsusies.

      – Taisnība! – Beatrisa pielēca kājās. – Es izmestu grāmatas un šuvekli ārā pa logu un lēktu mugurā pirmajam zirgam, ko ieraudzītu. Noteikti ir brīnišķīgi rīkoties atbilstoši savām vēlmēm, cīnīties savas zemes vārdā, dzīvot zem debesu juma un gulēt uz kailas zemes.

      – Tu pārspīlē, Beatrisa. Krusta karos ir vairāk grūtību, nekā mums cenšas iegalvot vēsture.

      – Iespējams, bet mēs vismaz kaut ko darītu!

      Es palūkojos uz viņas plaukstām; tās bija sakļautas cieši kopā, it kā turot ieroci. – Ar tādām ķetnām tu noteikti varētu vicināt zobenu, – es paķircināju draudzeni.

      Viņa atmeta galvu. – Princese esat jūs, nevis es. Zobens būtu jūsu rokā.

      Mani piepeši pārņēma aukstuma vilnis; šķita, ka diena piepeši pārvērtusies par nakti. Es nodrebēju. – Nedomāju, ka es spētu vadīt armiju. – Mana balss bija pavisam klusa. – Droši vien ir briesmīgi vērot, kā tautiešus nopļauj ienaidnieki, un zināt, ka ik brīdi nāve var skart arī mani. Un… – Es pacēlu roku, neļaujot Beatrisai iebilst. – Un es nedomāju, ka tev vajadzētu jūsmot par Orleānas jaunavu kā tēlu, kam līdzināties. Viņa cīnījās sava valdnieka vārdā, bet gāja bojā drausmīgā nāvē. Es šādu likteni nenovēlu nevienam. It īpaši sev. Kaut gan tev tas šķiet garlaicīgi, es labprātāk apprecētos un laistu pasaulē bērnus, pildot savu pienākumu.

      Beatrisaveltīja man caururbjošu skatienu. – Pienākums domāts vārguļiem. Es neticu, ka jūs nekad nav mākušas šaubas. Jūs kāri lasījāt to stāstu par karaļiem, kas piedalījās krusta karos.

      Es piespiesti iesmējos. – Tu patiesi esi nelabojama.

      Tobrīd mums klāt piejāja Alfonso un dons Čakons; audzinātājs šķita nokaunējies. – Jūsu Augstība un de Bovadiljas jaunkundze, jums nevajadzēja tā aizauļot prom. Jūs varējāt savainoties vai iekļūt