Karalienes zvērests. K. V. Gortners

sacīja. – Vai atkal…

      – Bija ļoti slikti. – Es pamāju. – Mums viņa jāizklaidē, jāpaliek tuvumā. Mēs esam viņai vajadzīgi.

      – Protams. Kā teiksi, – viņš piekrita. Bet es zināju, ka brālis labprātāk turētos tālāk un aizmirstos, nodarbojoties ar ieročiem un jāšanu. Alfonso nesaprata, kāpēc mūsu māte tā izturas, kāpēc viņas drudžainie apskāvieni un līksme piepeši var kļūt tikpat postoša kā ziemas vētras, kas gaudodamas šausta līdzenumu. Es vienmēr biju nojautusi šīs brāļa bailes un darījusi visu iespējamo, lai slēptu mātes lēkmes no viņa. Tiklīdz Alfonso bija neveikli noskūpstījis mani uz vaiga un devies lejā pa kāpnēm, es ielūkojos acīs Beatrisai. Saburzītā vēstule manā kabatā bija smaga kā akmens.

      “Viņi aizvedīs prom tevi un Alfonso.”

      Kaut gan visa mana būtība vēlējās to noliegt, es zināju, ka mātes vārdi var būt patiesi.

      Mums jāgatavojas.

      3. nodaļa

      Turpmākās dienas aizritēja mierīgi, neattaisnojot manas bažas. Es noslēpu karaļa vēstuli lādē savā istabā; Beatrisa nemitīgi apjautājās par to, tādēļ es vairs nespēju izturēt un ļāvu viņai vēstuli izlasīt. Viņa satriekta uzlūkoja mani, droši vien pirmo reizi mūžā zaudējusi valodu. Es nejautāju viņas domas; biju pārāk aizņemta ar savām nepatīkamajām nojausmām, ka šobrīd esam uz neatsaucamu pārmaiņu sliekšņa.

      Es veltīju visu laiku savai mātei. Vairs nebija lēkmju un dusmu izvirdumu. Viņa vēl joprojām bija pārāk kalsna un bāla un knābāja ēdienu kā putns, bet labprāt katru pēcpusdienu sagaidīja mani un Alfonso.

      Mani aizkustināja atskārsme, ka brālis papūlējies mātes dēļ iemācīties portugāļu dziesmu un izpildīja to ļoti aizrautīgi, kaut gan pārāk spalgi. Alfonso nepiemita tieksme uz mūziku, tomēr brīdī, kad viņš dziedāja mātes dzimtās zemes vārdus, es redzēju viņas seju atmaigstam, un tajā pavīdēja zaudētais skaistums. Māte bija ģērbusies novecojušā galma tērpā, uzlikusi apsūbējušus gredzenus un bungoja pirkstus pa krēsla roku balstu mūzikas ritmā, bet pēdas zem tērpa apmales kustējās, izdejojot sarežģītos soļus, kas reiz viņai lieliski padevās; sensenos laikos viņa, ietekmīgākā un apjūsmotākā sieviete galmā, izrādīja savu māku greznās zālēs.

      Kad Alfonso apklusa, atmetis galvu un plaši iepletis rokas, māte drudžaini sita plaukstas, it kā vēlētos piepildīt istabu ar savas reti dzirdamās līksmes izpausmēm. Pēc tam viņa pamāja man. – Dejo, Izabella! Dejo ar savu brāli! – Beatrisa strinkšķināja sava kavakinju stīgas, un mēs ar Alfonso sadevāmies rokās un spērām iemācītos soļus. Brālis uzkāpa man uz kājas un kautrīgi smaidīja, piepūlē nosarcis.

      – Cīkstēties ar pretinieku ir daudz vienkāršāk, – viņš pačukstēja, un es smaidīju, jo mans brālis ar savu vīrišķību lepojās tikai šādos brīžos. Citkārt viņš deva priekšroku iespējai izrādīt savu izveicību, jājot medībās ar šķēpiem, nevis bailēm apkaunot sevi ar neveiklu klupšanu visas ģimenes priekšā. Toties man ļoti patika dejot; tas bija viens no nedaudzajiem prieka avotiem manā dzīvē, un es mirkšķināju acis, slēpdama asaras, kad māte piepeši pielēca kājās, satvēra mūs abus aiz rokām un virpuļoja, līdz mums noreiba galva.

      – Lūk! – viņa iesaucās, kamēr mēs centāmies atgūt elpu. – Tā tas jādara! Jums jāmācās labi dejot, bērni. Jūsu dzīslās rit Portugāles, Kastīlijas un Leonas asinis; nekad nepieļaujiet, lai Enrikes klīrīgie galminieki jūs apkauno!

      Galma vārds palika gaisā kā kodīgu dūmu mākonis, bet māte varbūt nenojauta, ko pateikusi. Viņa plati smaidīja, kamēr donja Klara, Elvira un Beatrisa skaļi aplaudēja, un Alfonso mūs pagodināja ar savas zobencīņu meistarības izrādi, istabas vidū atvairīdams iedomātus cirtienus un dūrienus. Māte smējās, un donja Klara uzsauca, lai viņš uzmanās, citādi nodurs kādu no mūsu izbiedētajiem suņiem.

      Vēlāk, kad biju māti uz atvadām noskūpstījusi pēc vakara lūgšanām, ko bijām atsākušas man par lielu atvieglojumu, viņa nočukstēja: – Šī bija laba diena, Izabella. Ja vien spēšu atcerēties šo dienu, domāju, ka spēšu izturēt visu.

      Šī bija pirmā reize kopš lēkmes, kad viņa ieminējās par mūsu kopīgo noslēpumu. Cieši apskāvusi māti, es sev apsolīju darīt visu iespējamo, lai atvairītu tumsu, kas pamazām savilkās ap manu ģimeni.

      Pēc dažām dienām māte paziņoja par savu lēmumu apmeklēt Svētās Annas cisterciešu klosteri Avilā. Mēs tur bijām ciemojušās pat vairākas reizes; es pat mācījos kopā ar mūķenēm, kad māte bija parūpējusies, lai es iepazīstu burtus. Tā bija viena no manām iemīļotajām vietām; klusās istabas, iekšpagalma strūklaka, smaržīgās zālīšu dobes dārzā un mūķeņu tērpa švīkstoņa pret akmens plāksnēm vienmēr iedvesa manī mieru. Dievbijīgās māsas prata izcili rīkoties ar adatu; viņu darinātās greznās altārsegas rotāja karalistes slavenākās katedrāles. Es pavadīju viņu sabiedrībā daudzas stundas, apgūstot izšūšanas mākslu un ieklausoties viņu klusajās balsīs.

      Donja Elvira satraucās, ka manai mātei būs pārāk grūti šajā ceļojumā, bet donja Klara to nodēvēja par lielisku domu un palīdzēja mums sakravāt mantas.

      – Tieši tas jūsu mātei vajadzīgs, – mana aukle paziņoja. – Māsu sabiedrībā viņa jutīsies labāk, un iespēja pamest šo veco pili būs daudz iedarbīgākas zāles nekā Elviras smirdīgie uzlējumi.

      Mēs devāmies ceļā vēl pirms rītausmas kopā ar donu Bovadilju un četriem sargiem. Alfonso mēs pēdējā mirklī atstājām pilī, un viņš apvainojies palika donjas Klaras un dona Čakona uzraudzībā. Māte piekodināja viņam veltīt laiku mācībām, jo mans brālis bija kļuvis pārāk kūtrs. Es jāju ar Kanelu, kas līksmoja, mani redzot, zviedza un alkatīgi aprija skābā ābola šķēles, ko viņam atnesu. Māte sēdēja uz vecākas, rāmākas ķēves. Plīvurs slēpa viņas seju, un plānais krēmkrāsas audums padarīja viņas seju košāku, vienlaikus izceļot zilās acis. Donja Elvira pukodamās jāja viņai blakus uz mūļa, jo atteicās pat apsvērt domu par kāpšanu nestuvēs, un Beatrisa šķita tikpat nelaimīga sava ērzeļa mugurā.

      Viņa drūmi rauca pieri, vērojot apkārtējo ainavu.

      – Man šķita, ka tu alksti piedzīvojumu, – es ieminējos.

      Viņa atcirta: – Piedzīvojumu! Nesaprotu, kādus piedzīvojumus mēs atradīsim Svētās Annas klosterī. Tur mūs droši vien gaida tikai izdiluši audumi un lēcu zupa.

      Es pasmaidīju. Kaut gan Beatrisai, visticamāk, bija taisnība, man tomēr patika doma par došanos uz Avilu. Mana draudzene gaidīja satricinošas pārmaiņas pēc vēstules pienākšanas, bet es līdz ar katru aizritējušo dienu jutu tikai atvieglojumu, ka pārmaiņas šķiet arvien mazāk ticamas. Tomēr es zināju, ka Beatrisai vienmuļība ir neciešama. Viņa auga, pati pret savu gribu pārvēršoties par skaistu, jaunu sievieti, un viņu pārņēma arvien spēcīgāks nemiers, kaut gan neviena no mums to neuzdrošinājās pieminēt. Reiz es dzirdēju donju Klaru pačukstam donjai Elvirai, ka tādām meitenēm kā Beatrisai nepieciešams agri iziet pie vīra, lai atvēsinātu pārlieku uzkarsētās asinis, bet Beatrisa nemaz nejuta vīriešu uzmanību un izlikās neredzam sargus, kas svilpa un blenza uz viņu. Naktī, kad bijām savā istabā, viņa nopētīja savas briestošās krūtis un platos gurnus, manāmi mulsdama; šīs pazīmes apliecināja to, ka drīz viņa vairs nespēs izlikties nejūtīga pret visu, kas saistīts ar pilnvērtīgu sievišķību.

      – Tu varētu palūgt donam Bovadiljam, lai viņš tevi aizved uz pilsētu, – es ierosināju un ieliku roku groziņā, kas bija piestiprināts segliem pie sāniem. Tajā bija auduma gabals, kurā donja Klara