Karalienes zvērests. K. V. Gortners

tādam mugurā.

      Beatrisa saviebās, ēdot maizi un sieru. Viņa pieliecās man klāt un sacīja: – Varat tēlot, cik vien vēlaties, bet es zinu, ka arī jūs moka ziņkāre par vēstuli no galma. Es redzēju, kā naktīs lasāt to, izņēmusi no lādes. Jūs domājāt, ka es guļu, bet tā nebija. Droši vien esat to lasījusi tikpat bieži, cik es skatīju Avilas mūrus.

      Es nolaidu skatienu. Ko teiktu Beatrisa, ja es viņai atzītos, kāda ziņkāre un izmisums mani māc?

      – Protams, mani tas interesē, – es klusi sacīju, lai mana māte, kas jāja pa priekšu blakus donam Bovadiljam, mūs nedzirdētu. – Bet iespējams, ka valdnieks tikai vēlējās mums pavēstīt par meitas dzimšanu.

      – Varbūt. Tikai neaizmirstiet, ka pirms tam viņa mantinieks bija Alfonso, un daudzi apgalvo, ka Enrike ir nespējīgs. Varbūt šis nav viņa bērns.

      – Beatrisa! – es iesaucos skaļāk, nekā biju iecerējusi. Māte pameta skatienu pār plecu, un es pasmaidīju. – Viņa apēd visu maizi, – es aši paskaidroju, un māte pārmetoši palūkojās uz Beatrisu. Tiklīdz viņa aizgriezās, es nošņācu: – Kā tu vispār spēj kaut ko tādu pateikt? Un kur tu to padzirdēji?

      Mana draudzene paraustīja plecus. – Sargi runā. Kalpotāji arī. Viņi iet uz tirgu un apmainās baumām ar tirgotājiem. Tas taču nav nekāds noslēpums. Kastīlijā visi apspriež tikai to. Runā, ka valdniece ieņēmusi bērnu, lai viņu nepiemeklētu tāds pats liktenis kā pirmo sievu. Vai jau aizmirsāt, ka Enrikes pirmā laulība ar Navarras Blanku tika atzīta par spēkā neesošu, jo viņa pēc piecpadsmit gadiem nespēja dāvāt vīram bērnu? Viņa zvērēja, ka laulība ne reizi nav piepildīta, bet karalis uzstāja, ka viņam to darīt liegusi burvestība. Lai nu kā, Blanku aizsūtīja prom un sameklēja jaunu, skaistu karalieni no Portugāles, lai tā ieņemtu brīvo vietu. Jaunu, skaistu karalieni, kas ir jūsu mātes radiniece un zina, ka jūs abi ar Alfonso reiz varētu viņai nodarīt to pašu, ko Enrike nodarīja jūsu mātei.

      Es sašutusi uzlūkoju Beatrisu. – Muļķības! Es nekad neieklausos tukšās pļāpās, un tev vajadzētu rīkoties tāpat. Beatrisa, kas ar tevi noticis? – Es aizgriezos un vēroju Avilas mūrus, kam tuvojāmies.

      Milzīgā siena ieskāva pilsētu kā čūska, un to rotāja astoņdesmit astoņi nocietināti torņi, uzcelti pirms vairākiem gadsimtiem, lai sargātu Avilu no laupītājiem mauriem. Pilsēta slējās uz klinšainas nogāzes, ko vietām sedza augsti laukakmeņi, bet nebija manāms neviens koks. Piekājē pletās province, kam dots šīs pilsētas vārds; alkazara un katedrāles robotie torņi it kā ieurbās safīrzilajās debesīs.

      Uz Beatrisu šis skats acīmredzami atstāja iespaidu, kaut gan viņa apgalvoja, ka to visu jau iepriekš redzējusi; viņa iztaisnojās, un viņas vaigos iesitās sārtums. Es cerēju, ka jūsma par viesošanos pilsētā liegs viņai paust baumas un prātojumus – ja kāds tos dzirdētu, mums draudētu vienīgi nepatikšanas.

      Mēs izjājām caur velvētiem vārtiem un garām vairākiem simtiem rosīgu ļaužu tuvojāmies klosterim pilsētas ziemeļaustrumu stūrī. Tirgoņi kaulējās, un rati rībēdami brauca pa bruģakmeņiem. Bet es tik tikko pievērsu uzmanību apkārtnei, gremdējoties pārdomās par Beatrisas vārdiem. Šķita, ka man neizdosies izbēgt no ēnas, ko cerēju atstāt Arevalo.

      Abate mūs sagaidīja klostera pagalmā, jau brīdināta par mūsu apciemojumu. Kamēr dons Bovadilja un sargi aprūpēja zirgus, mūs ieveda lielajā zālē, kur bija uzklāts galds. Beatrisa ēda negausīgi, it kā būtu izbadējusies, kaut gan mums patiesi pasniedza lēcu zupu ar cūkgaļas gabaliņiem; vēlāk viņa kopā ar donju Elviru devās pārliecināt tēvu, lai tas aizved abas uz pilsētu. Es paliku pilī un pavadīju nedaudz laika pie mātes kapelā. Pēc tam viņa nolēma aprunāties ar abati, savu seno draudzeni, kas pārvaldīja klosteri pēc karaļa pavēles, un es savukārt izgāju dārzā.

      Mani ieskāva citronu un apelsīnu koki; vairākas mūķenes klusēdamas apstrādāja zemi un veltīja man ašu smaidu, kad es gāju pa līkumaino celiņu, ieelpojot rozmarīna, timiāna, kumelīšu un citu augu smaržu. Es zaudēju laika izjūtu un apmierināta baudīju saules starus, kas lija pār labi kopto dārzu. Bagātīgā augsne dāvāja mūķenēm gandrīz visu vajadzīgo, lai viņas nekad nebūtu spiestas iziet ārpus svētītajiem mūriem. Šķita, ka dažas pēdējās nedēļas ir izdzēstas. Šeit, Svētās Annas klosterī, nebija iespējams nekas slikts; ārpasaules grūtības un intrigas nekad nevarētu ielauzties šajā mierpilnajā vietā.

      Tuvodamās sienai, kas slējās blakus nevainojami pareizi izkārtotām dārzeņu dobēm, es palūkojos uz baznīcu un apstājos. Augstu tornī bija redzami savīti zari – galvu reibinošā, vientulīgā drošībā novietota ligzda.

      – Stārķiene ir laba māte. Viņa prot aizsargāt savus mazuļus, – kāds ierunājās man pie auss. Es spēji ievilku elpu un apsviedos. Šis cilvēks bija satraucoši pazīstams, turklāt viņu nepavisam nebiju domājusi ieraudzīt. Tieši viņš satvēra mani rokās un iznesa no tēva nāves istabas nakts tumsā…

      – Arhibīskapa kungs, – es nočukstēju un laidos reveransā, pauzdama cieņu svētajam vīram. Pacēlusi galvu, es nopētīju viņa tuklos vaigus, biezās lūpas, izliekto degunu un smaidā atklātos greizos zobus. Viņa balss skanēja sirsnīgi, un skatiens likās caururbjošs.

      – Izabella, mana meita, jūs esat izaugusi.

      Man galvā joņoja domas. Kāpēc Toledo arhibīskaps Karriljo ir ieradies šajā klosterī? Vai viņš atbraucis kārtot citas darīšanas brīdī, kad te viesojamies arī mēs? Man tomēr šķita, ka tā būtu pārāk neticama sagadīšanās. Viņa klātbūtne nevarēja būt nejauša.

      Karriljo iesmējās. – Jūs skatāties uz mani kā uz rēgu. Ceru, ka neesat mani aizmirsusi.

      – Nē, protams, nē, – es apjukusi sacīju. – Piedodiet. Es tikai… necerēju jūs ieraudzīt šeit.

      Viņš pielieca savu lielo galvu uz sāniem. – Kāpēc tā? Arhibīskapi bieži dodas palīdzēt saviem ticības brāļiem, un šī klostera māsas vienmēr man izrādījušas laipnību. Turklāt man likās labāk satikties ar jūsu māti citur, nevis Arevalo. Mēs nupat ilgi sarunājāmies; kad paudu savu vēlmi sastapt jūs, viņa atsūtīja mani uz dārzu.

      – Mana māte? – Es pārsteigta lūkojos uz Karriljo. – Viņa… zināja, ka būsiet šeit?

      – Protams. Mēs sarakstāmies jau daudzus gadus. Viņa ziņoja man par savu bērnu sasniegumiem. Patiesībā mani izbrīna tas, ka esat viena. Kur ir Bovadiljas meita? – Tumši sarkanais, ar baltu krustu rotātais apmetnis noplīvoja, kad viņš palūkojās atpakaļ, pielicis plaukstu pie acīm.

      Mūķenes bija pametušas dārzu; palikusi divatā ar arhibīskapu, es sajutu gaisā viņa spēcīgo aromātu – smirdēja pēc vilnas, sviedriem, zirga miesas un vienlaikus smaržoja pēc kaut kā dārga, kas atgādināja muskusu. Nekad vēl nebiju saodusi parfīmus baznīcas kalpu tuvumā; tas nezin kāpēc nešķita piedienīgi.

      – Beatrisa devās uz pilsētu, lai nopirktu audumu, – es paskaidroju.

      – Ak tā! – Karriljo smaids kļuva platāks. – Bet man teica, ka jūs abas esat nešķiramas.

      – Jā, mēs kopā augām. Viņa ir mana sabiedrotā un draudzene.

      – Saprotu. Draugi ir vajadzīgi, it īpaši tādā vietā kā Arevalo. – Arhibīskaps brīdi klusēja, uzmanīgi vērojot mani, un salika rokas uz sava apaļā vēdera.

      Pati to neapzinādamās, es nepieklājīgi pētīju Karriljo plaukstas. Tās nebija baltas, mīkstas un koptas kā citiem baznīcas prelātiem. Zelta zīmoggredzens, kas apliecināja viņa ieņemto amatu, spilgti izcēlās salīdzinājumā ar saulē iedegušajiem, saskrambātajiem pirkstiem, kuru nagi bija netīri kā zemniekam.

      Vai