Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

Benij, kādos vārdos tevi apsaukā? Kādas sīkas ciešanas tu klusēdams pārdzīvo sevī ik mīļu dienu? Protams, šis bērns bija citāds. Viņa zaļo acu skatienā jautās tāda kā izbrīna pilna neizpratne, itin kā viņš vērotu pasauli ar acīm, kas vēl nav īsti gatavas to saskatīt.

      “Šis ir tuvu Dievam,” Konijas māte reiz bija teikusi. Tobrīd Konija izjuta svelošu aizkaitinājumu. Sacītais bija labi domāts, bet viņas māte lika manīt, ka šī bērna pasaulīguma trūkums padara viņu, hmm, mazliet vienkāršotu. Patiesībā Benijs bija pat pārlieku sarežģīta cilvēciska būtne. Tu mīli savus trīs bērnus vienlīdz stipri, Konija nodomāja, pārslidinādama pirkstu kauliņus pār dēla sejas otru pusi. Bet šo tu mīli tā, ka šī mīlestība sāpina tavu sirdi.

      Viņa bija uzstājusi, ka jāpērk misiņa gulta. Viņiem vajadzēja mīlēties, uzmanoties, lai nesaceltu troksni. Ššš, ššš – viņa tika kušināta sasodītās gultas dēļ. Zem otra spilvena ieņurcītās Meta pidžamas īsbikses bija kā mēma apsūdzība. Konija apsēdās un sakrustoja rokas pār krūtīm, mobilais telefons nomests turpat līdzās. Bija vēls, Itālijā vēl stundu vēlāks – diezin vai Mets vairs piezvanīs. Viņa apsvēra iespēju pašai piezvanīt uz viesnīcu – bet ja nu viņš necels klausuli? Vai arī viņai kāds pateiks, ka Meta viesnīcā nav? Vai tādā gadījumā viņa jutīsies labāk? Vai varbūt sliktāk? Vairāk nekā jebkad Konija vēlējās, kaut vīrs nēsātu sev līdzi mobilo telefonu kā ikviens normāls cilvēks šajā pasaulē.

      Visticamāk, ka rīt Mets gluži vienkārši pārradīsies mājās, sejā vientiesīga izteiksme, rokā pilna soma ar puikām domātām dāvanām. Jocīgas mantiņas, kam nepieciešamas baterijas, kas tā arī netiks nopirktas, un vienā no Konijas kārtības ieviešanas orģijām šīs lietas nonāks tuvākajā atkritumu urnā (tā patiešām atradās parocīgi tuvu).

      Tagad viņa izmetīs no prāta arī Grētu. Ja vīrs rīt pārradīsies mājās, tur viņa arī paliks, nolemta izmešanai atmiņu mēslainē. Protams, vispirms Metam būs jādzird ne viens vien dusmīgs vārds, bet Grēta pieminēta netiks. “Viņa ir šeit.” Mets bija pateicis vienīgi to. Nevis “paskaties, ko mēs šeit redzam” vai pat “skat, viņa ir šeit!”, lai liktu manīt, ka tas bijis paredzams iepriekš. Nē, gluži vienkārši “viņa ir šeit”, it kā Mets būtu gaidījis, ka Grēta var uzrasties jebkurā laikā un vietā. Lai aizgaiņātu šīs domas, Konija nepacietīgi pavēcināja plaukstu gar seju.

      – Mēs dodamies uz Romu, lai pilnveidotu savu laulību, – viņa bija teikusi, tādējādi sasmīdinot Mēriju. Sacītais ļāva iztēloties divus cilvēkus, kas ieslēgušies istabā un prāto par kādu projektu. Jā, labi, manuprāt, mums derētu pastrādāt ar to un to. Pamati joprojām ir atzīstami stabili, bet jāuzmanās ar ķieģeļu tornīšiem, arī ar jumtu, ak vai, nav īsti labi. Apkures sistēmai nepieciešams kapitālremonts, apakšstāva tualetē sabojājusies skalojamā kaste, bet ārpusē kanalizācijas caurules vairs nekam neder. Tomēr kopumā Konija uzskatīja, ka ēkas pārbaudes rezultāti būtu labvēlīgi, jo viņu gadiem krātā objektivitāte bija ievērojami pārliecinošāka par tiem nelielajiem trūkumiem, kas būtu novēršami.

      Taisnību sakot, viņu kopdzīves ēkai sabrukšana nedraudēja. Dzīve ritēja teju vai bez aizķeršanās. Bailes un bažas, kas viņus mocīja, kad bērni bija mazi, tagad lielākoties izbālējušas un pagaisušas. Vienīgi Benijs – par viņu Konija joprojām raizējās ik mīļu dienu, tomēr bija jūtams, ka tagad Mets daudz dziļāk izprot šīs raizes un klausās daudz iejūtīgāk, ja laiku pa laikam viņai rodas nepieciešamība izteikt tās skaļi.

      Konija manīja arī to, ka pieaugusi viņu savstarpējā tolerance; abus laulātos vairs nesaniknoja tas, kas agrāk būtu izraisījis dusmu uzplūdus. Varbūt jautās pusmūža tuvums, varbūt daudzie kopā pavadītie gadi bija viņus nogurdinājuši, tomēr ne gluži bezcerīgi, tikai padarījuši lēnprātīgākus. Ilgstošas laulības pamatus sargāja vārdā nesaukta līdzdarbošanās. Tomēr, pavēstot Mērijai par ieplānoto nedēļas nogales braucienu, viņa izvēlējās mazliet nenopietnu toni. Tā likās pareizāk.

      Kālab gan Konijai mūždien vajadzēja visu pārvērst jokā? Viņa zināja, ka reizēm tas aizskāra Metu, tomēr brīžos, kad viņu attiecībās iezagās saspringums, citkārt visai nopietnā rakstura vīrietis arīdzan mēdza likt lietā humoru, kas palīdzēja abiem atgriezties uz īstā ceļa. Mets gluži vienkārši mācēja pazoboties gan par sevi, gan Koniju tā, ka viņa nespēja nesmieties. Viņš prata pārdurt ap viņas galvu biezējošos mākoņus, lai ļautu lietum izšļākties laukā. Turklāt bieži vien par izsmiekla objektu Mets izvēlējās sevi, un to savā ziņā varēja uzskatīt par viņa velti Konijai.

      Kādā rītā pirms dažiem gadiem Konija bija īpaši kašķīgā garastāvoklī, zināja, ka rīkojas aplam, bet bija slikti gulējusi, un Mets gluži vienkārši patrāpījās pa rokai. Nu un? Lai uztver to kā vīrietis. Viņa ņēmās daudzināt un bārstīt frāzes, ko vīrs uzskatīja par sieviešu žurnālu muļķībām, pati teju vai tīksminādamās par šo frāžu nodeldēto bezjēdzību. Vīrietis uzskata visu par pašsaprotamu, ir nevērīgs pret sievu, kāpēc tam viss gluži vai jāiebāž degunā? Kāpēc viņš nevarētu izturēties saprotošāk, nevis tik noraidoši, kad sieva jutās spiesta paaugstinātos toņos izteikt visu, ko domā? Jā, tieši tā, spiesta.

      Pēc tam Koniju bieži pārņēma nožēla. Vienu otru vakaru Mets izskatījās neizsakāmi pārguris pēc divpadsmit stundu ilga un saspringta darba, ko viņš nemīlēja, lai gan prata un darīja labi. Konijai vienlaikus uzmācās gan aizkaitinājums, gan līdzjūtība, kad vīrs, par spīti pūliņiem pēc vakariņām palikt nomodā un patērzēt, nespēja pretoties nogurumam – viņa galva neizbēgami noslīga uz krūtīm, un pēc dažām sekundēm Mets jau gulēja. Reizēm Konija satvēra vīra roku, lai skūpstītu garos, slaidos pirkstus. Pat aizmidzis viņš izskatījās tik aizraujoši glīts, ka lika viņas asinīm kūsāt. Garās un biezās skropstas piešķīra Metam zēnisku izskatu.

      Kur bija palicis tas zēns ar pagariem smilškrāsas matiem, zēns, kurš uz lauka viņa vecāku fermā bija pagriezies, lai apveltītu Koniju ar biklu smaidu? Zēns, kas apjucis no tīksmes, ko dāvā uzartā, otrādi apvērstā zeme, dūmakainā debess pār galvu, divas garas vakara ēnas, kas steidzas pa priekšu, kad viņš iet pa lauku kopā ar savu brāli Stenliju. Ikviena meitene tolaik vēlējās draudzēties ar Vilsonu zēniem, viņi bija neapstrīdami lieliski.

      Reizēm gadījās strīdi (mēs neesam ķildīgi puišeļi, mēs sarunājamies), kad Konija jutās pārliecināta, ka abi var iziet no istabas, paveikt kādu sīku darbiņu, atgriezties un no jauna nospiest Play taustiņu. Viņi varēja gluži vienkārši atsākt strīdu no jebkuras vietas, jo šajās vārdu pārmaiņās visai reti ieskanējās pa kādai negaidītai vai pārsteidzošai notij. Tu teici… atvaino, bet tu tā teici, es sēdēju uz dīvāna, un tu gluži nepārprotami apgalvoji, ka…

      Bija reize, kad Mets, nostājies pie ledusskapja, pakasīja pakausi un apvaicājās, vai mājās esot alus. Tobrīd viņiem bija viesi, tomēr Konija nespēja sevi pārvarēt, gluži vienkārši nespēja. Viņa piecēlās no galda ar medainu smaidu lūpās. “Paej nost un ļauj man paskatīties tavā vietā, mīlulīt.”

      Vienu rītu Mets nespēja sameklēt kāda pacienta uzskaites kartīti – to viņš esot nolicis tepat, līdzās bēniņu pārbūvei veltīto žurnālu kaudzītei. Divkārt sasodīts, viņa vienmēr izmetot laukā svarīgus papīrus; lai padomājot, ko viņam maksā šādas ķezas. Konija atcirta, ka Mets esot egoistisks draņķis, gluži kā viņu vidējais dēls (kas bija gan nepatiesi, gan netaisnīgi, un viņa acumirklī nožēloja savus vārdus, tomēr ne tik lielā mērā, lai ņemtu tos atpakaļ). Tie sāpināja, un Konija drīzāk juta nekā dzirdēja vīra strauji ierauto elpu. Viņš patvērās vannasistabā, lai apsvērtu tālāko rīcību. Viņa jau bija piepildījusi vannu ar ūdeni,