Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

visu trīs dēlu fotogrāfijas. Tad pastāstīja par Fredu, kurš ir tik pieaudzis un prātīgs un kura dabā nav ne mazākā viltus, pieminēja arī vecākā dēla spēju būt par šķīrējtiesnesi vecāku liesmainajās ķildās, pacietīgi piespiežot viņus uzklausīt pretējās puses viedokli brīžos, kad abi bija gatavi teju vai klupt viens otram pie rīkles.

      – Tu taču zini, kā tas notiek, – Mets piebilda, tādējādi cerot uzzināt kaut ko vairāk par Grētu.

      – Ja es gribu ārdīties, es to daru. – Viņa pasmaidīja. – Diezin vai man patiktu, ja tādā brīdī kāds mēģinātu iejaukties.

      Mets jutās mazliet aizvainots Freda dēļ, lai gan reizēm viņam gribējās, kaut vecākais dēls allaž neizturētos tik objektīvi un viņam piemistu kaut vai sīka Konijas spontanitātes dzirkstele, kuras tik ļoti pietrūka paša raksturā. Vēlēdamies kliedēt iespaidu, ka viņu ģimene ir ārkārtīgi garlaicīgi ļautiņi, Mets pievērsās Džo, īpaši uzsverot zēna straujumu un nesavaldību, kā arī faktu, ka viņam nospļauties gandrīz par visu, izņemot mūzikas klausīšanos – ja vien par mūziku var saukt ļaunuma un vardarbības piesātinātus izbrēcienus par tā vai cita kretīna nožmiegšanu.

      Beidzis stāstīt par vidējo dēlu, Mets juta, ka pietvīkst – tik savāds un vecmodīgs droši vien izklausījās viņa sacītais. Vairs nebija skaidrs, kurš šobrīd pelnījis lielāku netīksmi – viņš pats, lēta uzjautrinājuma dēļ vieglu roku noniecinādams mazliet nepakļāvīgu, toties labsirdīgu zēnu, vai arī pats Džo, kura nepārprotamā vienkāršība un jebkādu panākumu trūkums šādu raksturojumu pieļāva.

      Grēta māja ar galvu, pētīja attēlus, apgrieza tos otrādi, lai uzmestu acis datumiem. Protams, Meta bērni viņai nenozīmēja neko, un kāpēc lai būtu citādi? Un tomēr viņš bija vīlies, jo cerēja uz izteiktāku reakciju, varbūt greizsirdību vai skaudību, iespējams, pat vēlēšanos izdibināt ko vairāk. Mets noprata, ka sniedzis nožēlojami nepilnīgu ieskatu par saviem dēliem. Grēta norādīja uz nesmaidīgā Benija bildi – saviebis seju miniatūrai gorgonas maskai līdzīgā grimasē, bērns raudzījas skolas fotogrāfa kameras objektīvā.

      – Un šis?

      – Tas ir Benijs, jaunākais. – Mets nevēlējās neko piebilst; ja viņš bija tik nepiedodami raksturojis abus pārējos, izteikšanās par Beniju līdzinātos kucēna spārdīšanai.

      – Viņš mantojis Konstan… piedod, Konijas matus.

      – Jā, tā ir.

      – Nu, tagad man vajadzētu atgriezties darbā.

      – Es tevi pavadīšu. – Mets pamāja, lai viesmīlis atnes rēķinu, bet tūdaļ attapās, ka pasūtījis vēl vienu tēju un kafiju.

      Tam visam šķietami nebija nekādas jēgas – kāpēc gan Mets sēž šeit kopā ar Grētu, kamēr Konija gaida viņu viesnīcā, bez šaubām, vai prātu zaudējot no bažām? Protams, ka viņa vakar bija pamanījusi vīra asaras, kas plūda pār viņa vaigiem kā tādam bērnelim. Konija bija visnotaļ dabiskā tonī apvaicājusies par šo asaru iemeslu, bet viņas nodurtās acis nemierīgi šaudījās pa zemi, gluži kā cilvēkam, kas pirms ģimeniskām Ziemassvētku svinībām ieraudzījis savu mīļoto krustmāti piedzērušos muļķīgi zvaigājam uz virtuves galda. Varbūt runa bija par bēdīgi slaveno vīriešu pusmūža krīzi – sastopot senu mīlestību, nedzīvotā cita dzīve šķiet iepūšam sejā saltu dvesmu? Nudien smieklīgi. Pēc mirkļa Mets saņemsies, pakratīs Grētas roku, varbūt noskūpstīs viņu uz vaiga, un viss atkal atgriezīsies normālās sliedēs. Varbūt viņi pat apmainīsies ar telefona numuriem, kaut arī skaidri zinās, ka zvans nekad tā arī neatskanēs.

      – Cik viņam gadu? – Grēta jautāja par Beniju.

      – Deviņi. Šajā fotogrāfijā astoņi. – Tu neko nepastāstīji par viņu.

      – Benijs… viņš ir citāds nekā abi pārējie. Saproti, ar viņu viss ir kārtībā. Tikai gadījumā, ja es… ja es sāktu kaut ko paskaidrot, rastos iespaids, ka tā tomēr nav. Patlaban mēģinu pateikt, ka lāgā nemācēšu Beniju izskaidrot.

      – Ir jau labi. Manējam bija septiņi. Arī ne visai pateicīgs… izskaidrojumiem.

      Sievietes seja sastinga kā maska, lūpas cieši sakniebtas. Mets pasniedzās, lai pāri galdiņam satvertu viņas roku.

      Bija skaidrs, ka Grētas dēla vairs nav starp dzīvajiem.

      – Man ļoti žēl, Grēta.

      – Protams, ka tev žēl. – Viņa sāka raudāt, sākumā klusi, bet pēc tam jau skaļas, nekontrolējamas elsas pievērsa apkārtējo uzmanību. Kad Mets grasījās pievirzīt savu krēslu tuvāk, Grēta atvairoties pacēla plaukstu, it kā sakot:

      netuvojies – tas visu padarīs vēl ļaunāku. Pagaidījis, līdz sieviete mazliet nomierinās, Mets pacēla pie viņas lūpām tējas tasi.

      – Iedzer malciņu.

      Viņa drebēdama paklausīja. Tumšie loki zem acīm krīta bālajā sejā šķita teju vai reljefi; tas izskatījās tik savādi, it kā acu priekšā rēgotos miroņgalva. Tagad Mets pa īstam pamanīja, cik novājējusi patiesībā ir šī sieviete, droši vien viņa nekad nepaēda kā nākas. Grēta atglauda aiz auss garo matu šķipsnu. Mets pasniedza papīra salveti, un Grēta izšņauca degunu.

      – Piedod.

      – Cik sen tas notika?

      – Pirms diviem gadiem. Viņam būtu deviņi, gluži kā tavam Benijam. Lūdzu, Met, nejautā vairs neko.

      Tik daudz noticis kopš iepriekšējās reizes, kad viņi šādi sēdēja kopā, tomēr abi bija dzīvojuši gluži parastu dzīvi ar katram cilvēkam atvēlēto traģēdiju normu; paies laiks, un tās šķitīs ārkārtējas tikai viņiem pašiem. Tikai šī dzīve nepavisam nelīdzinājās tai nākotnei, ko viņi bija izsapņojuši, gulēdami garajā zālē. Kad zem Meta auguma pulsēja Grētas ķermenis un viņš nogaidīja, lai iekļūtu viņā vēlreiz. Tieši tādu Mets toreiz iztēlojās nākotni – vienmēr kaut kur iekšpus Grētas.

      Viņi gāja gar Tibras krastu un klusēja atkal. Ūdens šķita biezs kā zupa, tam piemita savādi iezaļgana nokrāsa, kas lika Metam domāt par Beniju. Viņš nemēģināja pat iztēloties, ko nozīmē zaudēt bērnu. Ja būtu jāizvēlas, ja viņš nonāktu situācijā, kāda aprakstīta grāmatā “Sofijas izvēle” – no kura dēla atteiktos viņš? Nav zināms. Visticamāk, ne no viena, visi mirtu kopā ar savu tēvu.

      Karstā, spiedīgā saule pamazām slīdēja uz rieta pusi. Roma vēl nebija nonākusi vasaras svelmes varā, tomēr gurdenajā gaisā jau virmoja nojausma par gaidāmo tveici, kad nežēlīgā dzeltenā dūmaka liks noliekties platajām koku lapām. Mets to nebija piedzīvojis, tomēr jutās pārliecināts, ka spējis uztvert Grētas maņu un sajūtu pieredzi, gluži kā agrāk jaunībā.

      Uz tiltiem nemitīgi taurēja auto, krustojumos pie trejačiem parkšķēja zaļo gaismu gaidoši mopēdi. Pa duļķainajiem upes ūdeņiem slīdēja izpriecu kuģīši, no tiem atplūda tūristu čalas un smiekli. Viņi uzkāpa līdz Eņģeļu tiltam un pavērās lejā uz baržu tipa dzīvojamām laivām; vismaz Metam radās iespaids, ka tajās patiešām dzīvo cilvēki. Grēta pievērsa viņa uzmanību statujām, kas, novietotas uz augstiem cokoliem, rindojās gar tilta abām malām.

      – Tās ir Bernini izteiksmīgo statuju kopijas, mēs tās saucam par “jautrajiem maniakiem”.

      Mēs, viņš nodomāja. Romieši un Grēta? Gan Grēta, gan atmiņas par viņu šķita nesaraujami saistītas vienīgi ar Konsetu. Mets neteica neko, bet pieklājīgi klausījās, kad viņa kā iekaltus blāvā un nedzīvā tonī nobubināja faktus par to vai citu ievērojamu apskates objektu. Tas viss tika stāstīts