Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

es izturējos mierīgi. Ļoti, ļoti mierīgi, tomēr tu pamēģini iztēloties manu paniku. Es nodomāju, ka viņš izkūkojis prātu. Tad teicu: “Labi, padomāsim par to. Gluži vienkārši iesim apēst kādu kumosu un pārrunāsim tavas izjūtas. Es iedošu tev savas homeopātiskās zālītes, mēs kaut kā pārdzīvosim šo vakaru, bet rīt no rīta dosimies uz mājām, kur taisnā ceļā nogādāsim tevi pie psihiatra.”

      Freda lūpu kaktiņos ievijās smaids.

      – Tā tu neteici.

      – Teicu gan. Hmm, vismaz kaut ko tamlīdzīgu. Vai tad tu to nedarītu?

      – Bet tas ir neprāts! Proti, ka tā uzvedas tētis. Nevar būt! Kas vēl notika? Ko tu man neesi pastāstījusi?

      – Fred, es jūtos tikpat apmulsusi kā tu. Mēs runājām visu nakti. Man jāatzīstas, ka runāju es. Tu pats vari iztēloties visu, ko es tonakt pateicu. Ko domās puikas? Kas tā vispār par uzvedību? Dieva dēļ, tu taču viņiem esi atdarināšanas cienīgs paraugs. Un zobārsta prakse? Ko lai es saku tiem, kas jautās par tevi?

      – Ko tētis atbildēja?

      – Viņa seja nepauda itin neko.

      Puiša acu zīlītes atkal iepletās, kamēr viņš mēģināja aptvert arī šo informāciju. Freds žigli pavērās uz māti, bet tūdaļ novērsās, jo viņa negrasījās neko piebilst. Labāk neizpušķot stāstījumu ar liekām detaļām, kas pēc tam varētu piemirsties. Tāpat būtiski šķita joprojām paust apjukumu un neizpratni, lai dēls nemanītu baiļu uzplaiksnījumus, kas draudēja ņemt virsroku brīdī, kad viņa bija raksturojusi Meta sejā manīto izteiksmi. Rītvakar ap šo laiku smieklīgais starpgadījums jau būs aiz muguras, ja vien viņai izdosies neizlaist no rokām paškontroles grožus.

      – Ko tu par to visu domā? – Freds visbeidzot pavaicāja.

      – Nav ne jausmas. Un ko domā tu?

      – Tētis gluži vienkārši ļāva tev vienai braukt uz lidostu? Kurp devās viņš?

      – Domāju, ka palika viesnīcā.

      Freds trokšņaini pabīdīja atpakaļ savu krēslu un piecēlās. Viņa vaigos koši iekvēlojās divi sarkani plankumi.

      – Jauki. Tādā gadījumā tūdaļ piezvanīsim viņam un teiksim, lai tik gādā savu pēcpusi atpakaļ uz mājām.

      – Lai nu tas šovakar paliek, mīļais.

      – Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tētis, prātu izkūkojis, viens pats klaiņo pa Romu.

      Visā pasaulē neatrastos cilvēks, kuru būtu vēl grūtāk iztēloties prāta aptumsumā klīstam pa Romu. Šāda iedoma lika Konijai iespurgties. Sākumā tas izklausījās pēc žagām, tomēr tūdaļ rīklē kāpa vēl un vēl viens smieklu burbulis. Freds pakasīja pakausi.

      – Vai tā būtu histērija?

      – Laikam jau ne. Gluži vienkārši iztēlojos tavu tēvu, kas…

      – Vai tiešām es to visu saklausīju pareizi? Proti… proti, ka tētis?

      Pusaudzis atkal apsēdās. Konijas sirdi piepildīja līdzjūtība. Piecpadsmit gadu, bet varētu būt visi astoņdesmit trīs. Draudzenes nav. Dieva dēļ, šobrīd Fredu bija pievīlis ne tikai tēvs, bet arī labākais draugs. Uz viņa zoda pulsēja purpursārta pūtīte.

      – Labi, šovakar liksim viņu mierā, bet noteikti piezvanīsim rīt, ja viņš nebūs ar mums sazinājies.

      – Norunāts.

      – Mammu, viss būs kārtībā. Gluži vienkārši vainojama īslaicīga pusmūža krīze vai tamlīdzīgas dumjības.

      Tas lika abiem pasmaidīt.

      – Ko mums vajadzētu sacīt taviem brāļiem?

      – Pateiksim, ka tētis izlēma uzkavēties ilgāk, lai piedalītos, hmm, kādā konferencē vai tamlīdzīgi. Tu lāgā nezini, kad viņš atgriezīsies.

      – Lieliska doma. Kaut nu man pašai tā būtu ienākusi prātā.

      Freds bufetes augšējā plauktā meklēja Konijas slepeno šokolādes krājumiņu – acīmredzot tas vis nebija nekāds noslēpums.

      – Tu zināji, ka vajadzēs man pastāstīt patiesību, vai ne? Fredam patika, ka viņš tiek uzskatīts par pieaugušu cilvēku, un Konija šādi izturējās jau kopš brīža, kad tika izlemts, ka viņš veidos jurista karjeru. Tolaik viņam bija vien pieci vai seši gadi. Runā jau, ka bērni piedzimstot katrs ar savu skaidri izteiktu personību – audzini visus vienādi, bet iznākums atšķirīgs. Kur nu vēl ģenētiskie un ģimenes stāvokļa aspekti, kā arī neskaitāmu citu faktoru virkne, ko vēlāk pat nepagūsti nožēlot, bet kas izveido nākamo personību gluži citādu, nekā iepriekš esi vēlējies. Tiesa gan, klusībā viņai bija neskaidras aizdomas, ka cilvēks tomēr pieliek savu roku šajā kausējamā katlā. Vai tad viņa, audzinādama vienu nākamo juristu, nebija devusi Džo lielāku brīvību, lai gluži vienkārši pavērotu, ko vidējais dēls ar to iesāks? Džo varētu kļūt par rokzvaigzni vai varbūt arī veidot aktiera karjeru – izskats to pieļāva. Jebkurā gadījumā Džo piepulcēsies radošo profesiju pārstāvjiem, kaut arī pagaidām nekas par to neliecināja. Viņš gūs panākumus, kad tiks pāri alkohola un narkotiku stadijai. Savukārt Benijs… par Beniju viņai nāksies raizēties vienmēr.

      – Mērija ir ceļā uz šejieni. – Freds šķita nobažījies. – Ko tu grasies stāstīt viņai?

      Konija apjauta, ka nu viņa un Freds jau ir uz vienu roku, ka abi mēģinās saglābt Meta reputāciju. Viņa atcerējās savulaik redzētu itāliešu rakstnieka Luidži Pirandello lugu “Seši tēli meklē autoru”.

      Cik ilgi viņai nāksies tēlot autoru savam vīram, veidojot tādu Meta versiju, kas apmierinātu ikvienu? Viņa varētu gluži vienkārši pavēstīt Džo, ka “tavs tētis vēlējās pagarināt brīvdienas”, un dēls paraustītu plecus. “Tētis joprojām ir darbā,” viņa teiktu Benijam un atbildes vietā saņemtu vēl vienu plecu paraustīšanu. Varēja eksistēt tūkstošiem Meta versiju; ja viņa prombūtne ieilgtu, Konija mācētu aizbildināt ikvienu no tām. Prātā iešāvās doma, ka viņa vienā mierā varētu Metu nodurt, ja vīrs šajā mirklī ienāktu pa durvīm – gluži vienkārši tādēļ, lai samazinātu iespējamo versiju skaitu. Viens Mets, viens viņa variants – pagalam.

      – Es varu Mērijai samelot par konferenci. – Tomēr labāk ne, draudzene ir ļoti vērīga. – Vai arī pastāstīšu viņai patiesību, gluži tāpat kā tev.

      Lielās līnijās stāstītais patiešām bija patiesība. Konija bija pārliecināta, ka Mets klusējot raudāja, kamēr viņi vēroja saulrieta zeltīto Romu. Viņš bija izskatījies slims un savādi izvārdzis, kad pavēstīja, ka nevarot atgriezties mājās. Viņa patiešām bija izturējusies iespējami mierīgi.

      Tikai gluži vienkārši nebija pieminējusi Grētu.

      2. NODAĻA

      No Mērijas būtu iznākusi lieliska ķēve, stipriem kauliem un izturīga, kādu reiz savu lauku apstrādāšanai vēlētos iegūt jebkurš fermeris. Viņai bija garena, izteiksmīga seja, kurā piere izvirzījās ievērojami vairāk nekā zods. Dziļi iegrimušās, maigi brūnās acis apēnoja smagi plakstiņi, bet augstie, apaļīgie vaigu kauli paspilgtināja zirdzisko iespaidu. Bez apaviem Mērijas augums bija gandrīz sešas pēdas garš, pleci plati un stūraini, delmi cīpslaini, bet prāvās plaukstas vagoja mezglaini asinsvadi, tik izcilni, ka atgādināja treknus kāpurus, kas kustas zem ādas. Šo roku izskatu nekas nespētu uzlabot pat tādā gadījumā, ja Mērija vēlētos kaut ko darīt lietas labā, bet viņai tas nerūpēja. Asinsvadu tīklojuma rakstu parasti papildināja tās vai citas krāsas traipi.

      Šovakar