Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

Es domāju, ka tev pašam jāpadomā par paskaidrojumiem, vai nav tiesa? Esmu pavisam mierīga, pateicos. Vai tad ne? Kā tad, tavuprāt, man vajadzētu justies, Met?

      Kad Freds atgriezās virtuvē, iedomātais strīds ar vīru ritēja pilnā sparā, viņas vaibsti pamīšus attēloja te viņa, te savas sejas izteiksmes. Taisnību sakot, Konija jutās visnotaļ pacilāta. Bija brīnišķīgi apzināties, ka taisnība, bez šaubām, ir viņas pusē. Konija pagriezās pret dēlu, lai vēsi uzrauktu uzacis.

      – Mērija, – pusaudzis neizteiksmīgā tonī pavēstīja. – Viņa brauc šurp.

      – Tagad?

      – Man šķita, ka nav iemesla noraidīt viņas apciemojumu.

      – Hmm, nē.

      – Un ko tu viņai teiksi?

      – Kuš, Fred, Benijs var izdzirdēt.

      – Viņš ir dzīvojamā istabā. Durvis aizvērtas.

      – Pat ja tā.

      – Pat ja tā – ko? Ko? – Pusaudzī uzmutuļoja gluži saprotams aizkaitinājums.

      – Apsēdies, mīļais. – Konija paņēma kannu. – Vai gribi tasīti tējas?

      – Ne tagad.

      – Es arī negribu. – Viņa izņēma no ledusskapja aizsāktu vīna pudeli un piepildīja glāzi.

      Freds sekoja viņas kustībām ar neizdibināmu izteiksmi pūtainajā sejā, zods atbalstīts pret kopā savītām plaukstām. Vienīgi nemierīgais spīdums tabakas krāsas acīs nodeva zēna apjukumu. Pat pavēlot sev pastāstīt viņam patiesību – vismaz tik, cik zināja pati –, viņa saskatīja dēlā arī tādu kā tiesnesi.

      – Es patiešām nezinu, ko tev teikt. – Konija apsēdās iepretī pie virtuves galda. Viņas balss izklausījās kā uzgāzēta, tajā bija pārāk daudz skābekļa; varbūt te līdzētu kāds nieks kaitīgā oglekļa dioksīda? Konija nokāsējusies atbalstījās pret galda koka virsmu. Viņa paļāvās uz vecākā dēla nesatricināmi aukstasinīgo raksturu; ja kritīs panikā Freds, arī viņa būs pagalam.

      – Nu, tātad. Mēs aizlidojām uz Romu. Mērija ieteica nelielu viesnīcu, kurā mēdzot apmesties, tā atrodas tuvumā visām ievērojamajām vietām, tai ir jumta terase, no kuras var saskatīt…

      – Nu, nu?

      – Mēs lieliski pavadījām laiku. Es zvēru, ka nebija nekādu strīdu. Pirmajā dienā mēs gluži vienkārši visu laiku staigājām. Daudzas stundas veltījām Forumam, tur tavs tētis bija īsti savā elementā. Apgalvoja, ka neesot nekādas vajadzības aplūkot vēl kaut ko, ar Forumu viņam pilnīgi pietiekot. Tu jau zini, cik daudz viņam nozīmē vēsture un tamlīdzīgi. Ceļvedī tika uzmeklēti gan visu ēku nosaukumi, gan arī ziņas par to, kas bijis kas un kurš bijis kurš. Ļoti aizraujoši, ja interesē tamlīdzīgas būšanas. Bet vakaru mēs pavadījām Kolizejā. Nudien fascinējoši. Tev būtu vajadzējis redzēt apakšzemes ejas, kur tolaik bija vieta plēsoņām un gladiatoriem. Man kārojās saldējumu, bet es turēju līdzi tavam tēvam, jo viņš izskatījās tā, it kā jau būtu izlaidis garu un nonācis paradīzē.

      Saldējuma pieminēšana lika Freda acīm iezibēties; Konija lieliski zināja, kādu ēsmu izmantot, lai piesaistītu dēla interesi.

      – Tovakar mēs ieturējām maltīti nelielā krodziņā, kur saimniekoja kāda ģimene. Brīnišķīgs ēdiens, bet tagad es pie tā nekavēšos. – Lai Fredam rastos saikne ar stāstu, viņa tīšām pieminēja ēdienu. Ja vēlāk vajadzēs to visu atkārtot Džo, ēsma būs apģērbs un mode. – Mielojāmies tik negausīgi, ka atgādinājām divus pildītus sivēnus, kad smiedamies un jokodami atgriezāmies viesnīcā. Nākamajā dienā mēs nespējām izlemt, kurp doties. Tavs tētis vēlējās sākt ar Vatikānu, atpakaļceļā šķērsot upi un apskatīt arī visu citu, kas trāpīsies pa ceļam, bet man gribējās doties uz Spāņu kāpnēm, jo ceļvedī biju lasījusi, ka tur tuvumā varot lieliski iepirkties, un es mazliet bažījos, ka citādi vispār netikšu nevienā veikalā… Beigu beigās mēs metām monētu. Ļoti demokrātiski, vai nav tiesa? Pēc tam izraisījās pavisam nenozīmīgs strīdiņš; tavs tētis devās uz Vatikānu, bet es baudīju iepirkšanās priekus.

      – Vai viņš atgriezās? Vai strīds tiešām bija tik nenozīmīgs?

      – Nekļūsti smieklīgs! Protams, ka viņš atgriezās. Mēs lieliski pavadījām vakaru, pastaigājāmies Borgēzes villas dārzos, kur vērojām saulrietu pār Romu. Nespēju ne izteikt, cik burvīga ir šī pilsēta.

      – Ja jau viss bija tik jauki un brīnišķīgi, kur palicis tētis?

      Salikusi plaukstas uz galda, Konija ņēmās uzmanīgi pētīt savus pirkstus un lika manīt, ka turpmākais notikumu izklāsts viņu sāpinās. Jo vairāk tāpēc, ka nāksies mazliet improvizēt, bet vienlaikus vārdu pa vārdam atcerēties sacīto, ja notiks pagaidām neticamais un Mets rīt tā arī nesazināsies ar viņiem. Konija skaļi nopūtās.

      Virtuvē ienāca Benijs, un viņa mīļuprāt bija gatava mainīt sarunas tematu, lai iegūtu nedaudz laika, tomēr Freds to nepieļāva.

      – Laukā, Benij!

      Puisēns bez vārda runas atkāpās, gluži kā atpakaļ attītā filmā. Virtuves durvis aizvērās.

      – Turpini.

      Konijas acu priekšā atkal iznira Roma, kāda tā pavērās skatienam tajā vakarā. Ēku maigos toņus izcēla zeltītā rieta gaisma, tā plūda un vijās starp neskaitāmajiem kupoliem, kas atgādināja piebriedušas sievietes krūtis. Viņai vajadzēja atkāsēties vēlreiz.

      – Hmm, grūti spriest, tomēr man liekas, ka pa īstam tas sākās brīdī, kad mēs vērojām saulrietu. Jā, pareizi, tagad es to atceros skaidri. Mēs stāvējām skatu laukumiņā, pie kājām pletās pilsēta, kas izskatījās tā, it kā nule būtu pārlieta ar izkausētu sauli. Es jutos ļoti laimīga. Pastiepu roku, lai satvertu un varbūt pat noskūpstītu Meta plaukstu, tādējādi akcentējot šī mirkļa skaistumu. Bet viņš mazliet atvirzījās un aizgrieza galvu. Manuprāt, Mets raudāja.

      – Raudāja? Tētis?

      – Man tā šķita.

      – Kāpēc?

      – Nezinu. Viņš neteica. Apgalvoja, ka man tas esot tikai izlicies. Tomēr visu vakaru un nakti Mets bija ļoti kluss, izturējās atsvešināti. Vairākkārt pamodusies, es redzēju, ka viņš stāv pie loga un raugās laukā. No rīta atradu zīmīti, ka viņš došoties garā pastaigā; lai es viena pati paēdot brokastis, mēs satikšoties vēlāk. Visu dienu es gaidīju turpat viesnīcā, bet viņš pārradās tikai agrā pievakarē.

      – Tātad viesnīcas vestibilā izraisījās skaļa ķilda, un viņš aizskrēja projām?

      Koniju aizskāra tas, ka dēls šķiet tik atvieglots. Tiesa gan, laiku pa laikam viņa mēdza sagādāt vīram un dēliem neveiklus brīžus, cilvēkos paceļot uz viņiem balsi, tomēr tas nevarēja būt iemesls visam. Šī četrotne, šķiet, nesaprata, ka sievietes ir citādas, ka viņas nespēj, līdzīgi Metam, nodoties neauglīgām diskusijām, noņemties ar tām kā perētājvista, kas noņemas ar savu olu. Viņas četri vīrieši pastāvīgi uzgrūdās cits citam un nemitīgi mēģināja visādi izlocīties. Tie izlaida no rokām ceļasomas, pases, iekāpšanas kartes, publiskās vietās klupa cits pār citu, it kā viņu neveiklība būtu apkārtējiem nepamanāma. Viens otrs trāpīgs Konijas uzbrēciens bija īsti vietā, lai ģimene vispār kaut kur nokļūtu.

      – Mēs nesastrīdējāmies vispār. Manuprāt, Mets izskatījās tāds kā slims. Viņš teica… teica, ka nespējot tūdaļ atgriezties mājās. Viņam esot vajadzīgs laiks, lai domātu.

      – Domātu par ko?

      – Nezinu.