Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

Mets pavada laiku kopā ar dēliem, tālab pat neapvaicājās par viņu, savukārt Konija manīgi grieza valodas uz citu pusi. Viena lieta bija tikt galā ar Fredu (nemaz nepieminot pārējos divus, ar kuriem saruna vēl priekšā), bet Mērija mēdza kļūt brutāli uzmācīga, tiklīdz viņai radās aizdomas par izlocīšanos.

      Kamēr Konija turpināja tērgāt par Forumu, visnotaļ daiļrunīgi attēlojot Meta sajūsmu, viņas prātu nodarbināja gluži citi aprēķini. Viņa strādāja kopā ar Mēriju četras dienas nedēļā. Rīt studijā draudzenes sāks darbu pie jaunas pastkartes. Abas pirms pieciem gadiem bija nodibinājušas firmu “Citādi apsveikumi”. Sākumā tas šķita drīzāk joks, tomēr, pašām par brīnumu, bizness drīz vien uzņēma apgriezienus. Gandrīz katru vakaru Mērija iegriezās Vilsonu mājās kaut vai uz piecām minūtītēm. Šie apciemojumi kļuva tik ierasti, ka viņas prombūtne lika kādam no puikām nevērīgi apvaicāties: “Kur tad Mērija?” Itin kā runa būtu par ģimenei piederošu suni.

      Konija žigli saskaitīja un atņēma – ja Mets nepārradīsies pēc trim, ilgākais, četrām dienām, viņai nāksies izstāstīt Mērijai par sastapšanos ar Grētu Romā, un tad notikušais atklāsies jau gluži citā gaismā. Tad Mets oficiāli tiks uzskatīts par pazudušu personu. Bet pagaidām vīra prombūtne palika šīs epizodes ietvaros, vismaz līdz brīdim, kad runa būs par to epizodi.

      – Dzirdēju, ka Džo no tevis esot dabūjis brāzienu. – Konija no jauna piepildīja vīna glāzes.

      – Viņam tas patika. Man arī, – Mērija izjusti atzinās. – Kaut man būtu tāds dēls… Bļausties uz viņu, cik uziet, un drīksti nebažīties, ka nodarīsi ļaunumu bērna psihei. Viņa ego ir nesatricināms. Es dievinu Džo.

      Konija pasmaidīja. Viņai nereti bija nācies redzēt, ka Džo un Mērija teju vai klūp viens otram pie rīkles un abiem acīs vīd trakiem suņiem raksturīgs spīdums. Ķildas parasti sākās ar abiem vien saprotamu ķircināšanos. Viņi bija izveidojuši paši savus spēles noteikumus, vienu dienu mētādamies ar apvainojumiem, citudien jau apmainīdamies ar dunkām. Neviens ģimenes loceklis vairs nepievērsa šiem ķīviņiem ne mazāko uzmanību, tomēr Konija apzinājās, ka vienā jaukā dienā kāds garāmgājējs var nejauši ielūkoties viņu dzīvojamās istabas logā un izsaukt Bērnu aizsardzības biedrības pārstāvjus. Un kā nu ne? Ar krāsu noķēpājusies zirdziska izskata sieviete, izslējusies visā augumā pār šmaugu pusaugu zēnu, auro dzēlīgi aristokrātiskā tonī: “Ko nu stāsti, puis – tas esot belziens? Es tev tūdaļ parādīšu, kas ir belziens!”

      Kādu vakaru Džo izdevās nogāzt Mēriju no kājām ar lēcienā labi notēmētu triecienu ar galvu. Attapusies viņa no apbrīna gandrīz nespēja parunāt. Džo bija neatkārtojams, absolūti un sasodīti lielisks.

      Gluži vai neticamā draudzība ar Mēriju ilga jau kopš tiem laikiem, kad Konija tikko bija ieradusies Londonā. Tolaik viņa strādāja par sekretāri reklāmas aģentūrā un darīja visu iespējamo, lai atbrīvotos no sava spēcīgā Ņūkāslas akcenta. Konija jutās neērti teju vai par itin visu – savu izcelsmi no vienkāršas strādnieku ģimenes, ģērbšanās manieri, sarunvalodas izteicieniem, ko joprojām mēdza lietot, pat savām vecmodīgajām zelta ķēdītēm, jo viņai radās iespaids, ka neviens cits vairs nevalkā zelta rotas. Pārējās sekretāres vai personiskās asistentes, kā viņas pa jaunam tika dēvētas, bija apātiskas un novārgušas būtnes, mūždien tērpušās melnā, cieši pieguļošā apģērbā. Noliekušās par saviem galdiem, tās izskatījās pēc melnu komatu virknes.

      Astoņpadsmit gadus vecajai Konijai vēl nebija beidzies princeses Diānas iedvesmotais krokotu apkaklīšu un atlasa lentīšu periods, bet viņas vara krāsas cirtas bija iemocītas vissliktākajā planētas slavenākā matu griezuma atdarinājumā. Mets, kuram tolaik bija divdesmit viens gads, vakaros šad tad piestrādāja krodziņā, bet nedēļas nogalēs kopa piepilsētas iemītnieku dārzus, lai piepelnītu kaut ko klāt niecīgajai koledžas stipendijai. Bieži vien mācīties viņš sāka tikai pēc pusnakts. Visiem spēkiem mēģinot izrauties no Holvejroudas, viņi gandrīz nesatikās. Nākamajos gados Konija drosmīgi pūlējās ievietot šos spartiski pieticīgos laikus lādītē ar zināmo uzrakstu “Mēs bijām nabadzīgi, toties laimīgi”, tomēr atmiņas spītīgi pretojās šai optimistiskajai iecerei. Patiesībā tie bija nejauki, sveloši sūri gadi, un mazliet gaišākus tos darīja vienīgi viņu jauneklīgā seksuālā apetīte.

      Londona pēc Folklendu kara bija badīga un pretrunu pilna vieta. Kamēr melni tērptais zemākais ešelons lielākoties bija labi audzinātas un skolotas jaunkundzes, raupjie, sīkstie puiši, kam piederēja aģentūra (viņi allaž dēvēja sevi par puišiem) nāca no Īstendas, un viņu runā vispār trūka dažu līdzskaņu. Turpretī plebejiskā zemāko darbinieku stāva atvērtais plānojums ļāva Konijai saklausīt no melnajiem “komatiem” vienu vienīgu vārdu – ” l’bi , l’bi”. Pateiksi, ka viņu māte nupat nokritusi bez dzīvības, bet viņas tikai pamās ar galvu – “l’bi, l’bi”. Kad šīs meitenes netērpās melnā, tām mugurā bija tumšzili jūrnieku svīteri, no kuru apaļajiem kakla izgriezumiem spraucās laukā svītrainu kreklu apkaklītes, kas bija pavilktas uz āru tā, ka to stūri nemitīgi trinās valkātājām gar zodu. Dieva dēļ, viņas nebūt negrasījās vakarā doties laivu izbraukumos. Pie vislabākās gribas Konija nespēja saskatīt tajā visā jelkādu jēgu.

      Sākumā viņa pieskaitīja Mēriju stilīgo meiču pulkam. Viņas griezīgā balss pārskanēja atvērtā plānojuma biroja zāli no viena gala līdz otram. Tolaik Konija no visas sirds ticēja, ka neviens normāls un pieklājīgs cilvēks neķēmojas pakaļ smalkai runai. Viņas uztverē tās bija nesavienojamas lietas. Kaut arī apzīmējums “normāls” uz Mēriju nebija attiecināms, vēlāk izrādījās, ka viņa, izņemot Metu, ir viskrietnākais un cienījamākais cilvēks, ko Konijai dzīvē laimējies sastapt.

      Mērija aģentūrā skaitījās jaunākā grafikas māksliniece, tikai kāds laikam bija aizmirsis informēt, ka viņa ir jaunākā. Nepagāja gandrīz ne diena, kad Mērija nebūtu sacēlusi pamatīgu jezgu. Viņa mēdza iebrāzties konferenču telpā, izplatot ap sevi muskusa smaržu mākoņus, skiču mape vienā rokā, pusapgrauzts ābols otrā.

      Reiz viņa ieradās iknedēļas “prāta vētras” sanāksmē, ietinusies visās dārgakmeņu krāsās zaigojošā sari, kājās vienkāršas brūnas ādas siksniņsandales, kas tik tikko saturēja kopā kāju pirkstus, kas šķita spraucamies uz visām pusēm. Virs divkāršām siksniņām, ko nostiprināja sprādzes, druknās potītes un stilbus greznoja biezs apmatojums; Konijai likās neticami, ka sieviete spēj ko tādu ne tikai uzaudzēt, bet arī atklāt apkārtējo skatieniem. Citudien Mērijai kājās bija saplēsti, krāsām notraipīti džinsi un mugurā bezpiedurkņu sporta krekls, kas tik tikko apslēpa viņas plakanās krūtis. Par krūšturiem vispār nebija nekādas runas. Konijasprāt, tik eksotiska persona varēja būt vienīgi lesbiete.

      Vēlāk izrādījās, ka lesbiete viņa nav, turklāt Mērija bija tik talantīga, ka “puiši” piecieta viņas dusmu lēkmes un perfekcionismu tik ilgi, cik vien spēja. Kādu dienu Konija uzskrēja Mērijai virsū tualešu telpā, kur viņa izraudāja vai visas acis. Mērija bija izlolojusi kristāldzidru projekta ideju, bet bosi piespiežot viņu ielaisties kompromisā. Viņa jutās no sirds sāpināta, un Mērijas neviltotais godīgums rada atbalsi Konijā, kura tobrīd bija uzņēmusies Hērakla cienīgu darbu, proti, pārveidot sevi par gluži citu cilvēku.

      Viņas sāka izklaidēties, kopā apmeklējot klubus un bārus jebkurā diennakts stundā. Abas devās arī uz teātriem un izstādēm, kur Mērija pacietīgi atvēra Konijas priekšā gluži jaunu pasauli. Visbeidzot provinces meitene sāka saskatīt Londonas dzīvē jēgu. Mets priecājās, ka Konija vairs nav spiesta ik vakaru bezdarbībā nīkt drūmajā istabelē, kur vienīgā izklaide bija vērot viņu svīstam pie mācību grāmatām. Ja arī Mets jelkad izjuta skaudību vai greizsirdību, viņš nekad nelika to manīt;