Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

Mērijas rīkotās plašās bārbekjū ballītes, un Mets, apstādinājis auto ielas malā, pagriezās pret Koniju. Viņa pazina šo vīra sejas izteiksmi un nelāgā priekšnojautā saviebās; rūpīgi izvēlēdamies vārdus, viņš runāja caur sakostiem zobiem un bužināja ar pirkstiem matus. Mets allaž izteicās apdomīgi, un Konija apbrīnoja šādu savaldību. “Es vairs nevēlos būt par tavu smieklīgo pastāstiņu varoni. Kā tu domā, varbūt mēs varētu mainīt plati?” Viņa nopietnais balss tonis mulsināja, turklāt Konija necieta, ka tiek nosodīta, tālab viņa apbēra vīru gan ar dedzīgiem skūpstiem, gan atvainošanās vārdiem, un tika atalgota ar platu smaidu, kaut arī vīra kastaņbrūnajās acīs pavīdēja nedrošība un apjukums, kas lika sevi manīt ikreiz, kad viņa izrādīja pārmērīgu emocionalitāti.

      Nākamajās viesībās Konija visu vakaru atturējās no jokiem par zobārstiem vai viņu pacientiem un iekoda lūpā, kad vairākas dāmas ņēmās sūroties pārspīlētas sieviešu solidaritātes garā – jūs taču zināt, kādi ir vīrieši –, un visai atklāti izteicās par saviem vīriem. Agrāk viņa būtu piebalsojusi, jo šķita saprātīgi piemēroties šim ironiskajam, valsts dienvidiem raksturīgajam sarunu tonim. Nepiespiestā tērzēšana atgādināja gludu kausētas šokolādes straumīti, temati ietrenētā vieglumā nomainīja cits citu. Bez ierastās iespējas paslēpties aiz smieklīga pastāsta vairodziņa Konija jutās tik neiederīga, ka viņai teju vai sāka trīcēt rokas. Kad viņa pāri galdam vēroja Metu, pret kuru citi vīrieši izturējās ar cieņu – iespaidīgi garš augums, klusēšana (agrāk viņa nebija pievērsusi uzmanību vīra nerunīgumam; viņasprāt, nesamākslots, mazliet neveikls dabiskums nodeva viņu lauciniecisko izcelsmi), visbeidzot kļuva skaidrs – kamēr vien viņas ziemeļu puisis nesatricināmi paliks pie savas patības, Konija būs izvilkusi lielo lozi šajā nenoteiktības un neapmierinātības saēstajā bālasinīgajā vidusšķiras sabiedrībā. Konija veltīja Metam smaidu un skatienu “muksim projām labi drīz”. Viņš atbildēja smaidam un sarauca uzacis par kādu blakussēdētāja frāzi – kaut neieinteresēts, bet nepieklājīgs gan nekad. Meta skarbais un raupjais godīgums šķita norobežojam viņu no vīrieša, kas patlaban ņēmās demonstrēt savas sugas pārākumu ar smieklīgu pastāstiņu par savu sievu. Salīdzinājumā ar šī vīra glumo prastumu, sieviete šķita atrodamies augstākā attīstības pakāpē, pārlieku gudra, lai žēlotu sevi, kamēr viesi smējās, saskandināja glāzes un lieliski apzinājās, ka sacītais nav domāts nopietni. Un tur nu sēdēja viņas lielais, godīgais fermas zēns, ērti ietinies savā apņēmīgajā klusēšanā – ja viņam nebija, ko teikt, viņš neteica neko. Tā bija tieši tik vienkārša un pašsaprotama aritmētika, ka vairums cilvēku to pat nepamanīja. Konija pameta skatienu uz durvīm, un viņi devās projām drīz pēc tam. Viņa dega nepacietībā sajust šī prāvās un godīgās rokas uz sava auguma.

      Domu plūdumu pārtrauca šļūkājošs troksnis apakšstāvā. Visticamāk, Benijs pusaizmidzis bezmērķīgi klīst pa māju, tātad bērnu kaut kas satrauc. Viņš tomēr ir sajutis mātes nemieru. Ne jau apzināti, ar Beniju tas tā nenotika, tomēr Konija noprata, ka maņu līmenī viņas jaunākais itin kā skenē mājas atmosfēru. Viņa ausījās, kamēr viena, tad otra pakāpiena iečīkstēšanās apliecināja, ka Benijs atgriezies gultā.

      – Met, – viņa uzrunāja vīra spilvenu, – kur tu esi? Šeit ir tavas mājas.

      Nudien, visu pārdomājot, Konija secināja, ka vienīgie nopietnie strīdi laulātajiem izraisījušies par viņu jaunāko atvasi, bet arī tie gadu gaitā pamazām zaudēja asumu. Tomēr mazuļa vecumā, kad Benijs bija tik kluss un savrups, ka Konijas rīklē pastāvīgi spiedās ciets asaru kamols, Mets nespēja saskatīt vai arī izlikās neredzam neko savādu sava bērna uzvedībā. Mazajam nepatika, ka viņam pieskaras. Ar Fredu un Džo viss bija noritējis gluži citādi.

      Benijs reti raudāja. Vēl retāk laimējās dzirdēt viņa smieklus. Jau no pirmās dzīves dienas viņš bija pilnīgi iegrimis sevī, un bērna savaldība biedēja Koniju. Tolaik viņa nestrādāja, un beigu beigās radās sajūta, ka viņu aizvedīs projām vīri baltos uzsvārčos. Tai vajadzēja būt īstai medusmaizei – netraucēti dzīvoties pa māju ar Beniju, kamēr vecākie dēli ir skolā. Tomēr augas dienas savas jaunākās atvases sabiedrībā Konijai nebūt nenāca par labu, turklāt viņai atlika pārāk daudz laika teju vai līdz nemaņai bažīties par šī bērna savādībām. Kur nu vēl sasprindzinājums, ko izraisīja pūliņi slēpt savu nemieru no paša Benija. Itin viss šī bērna raksturā un uzvedībā Konijai izraisīja dučiem pretrunīgu reakciju. Nācās godīgi atzīt, ka Metam gluži vienkārši nav izredžu tikt cauri sveikā. No vienas puses, viņa gribēja, lai vīrs atzīst, ka eksistē problēma, kamēr no otras vēlējās viņa kluso piekrišanu tam, lai viss rit kā ritējis. Ak vai, tajā laikā Konija spēja būt ārkārtīgi nesaprātīga un uzsākt ķildas par katru sīkumu, lai tikai nenāktos runāt par to, kas patiešām satrauc un biedē.

      Kādu vakaru atkal ne no šā, no tā uzliesmoja ķilda, un Meta šķietami bezgalīgā pacietība pārsprāga kā balons.

      – Konij, – viņš pārtrauca sievu tirādes vidū, – mēs abi zinām, kur tas suns aprakts. Lai notiek, vedīsim Beniju pie psihiatra, ja to tu vēlies.

      – Vai es būtu pieminējusi psihiatru?

      – Tad ko īsti tu vēlies? Kā tev pietrūkst? Ko īsti es neesmu tev nodrošinājis?

      Pēdējais jautājums aizskāra ne pa jokam. Proti, pieņēmums, ka viņa varā ir nodrošināt sievai laimi – vai arī ne. Mājiens, ka viņš ir gādnieks, bet viņa apgādājamā. Kā viņš uzdrīkstējās?

      – Nodrošinājis?

      – Jā, – Mets pamāja ar galvu, tomēr bija skaidrs, ka viņš nožēlo neveiksmīgo vārda izvēli. – Es runāju vispār.

      – Un proti?

      – Tu nestrādā. Es strādāju. Nopelnu naudu. Neko vairāk es negribēju ar to sacīt. Neiztēlojies vairāk nekā…

      – Nē, esi nu tik laipns. Domāju, ka tev vajadzēs paskaidrot sīkāk.

      – Labāk ne. Vai tev tas viss vēl nav līdz kaklam? Man ir. Es pateicu muļķību, piedod.

      – Tagad tu esi noguris un gribi līst zem segas. Nekā nebija. Paskaidro savu “nodrošinu”.

      – Es piepildu ledusskapi ar pārtiku. Tu to pagatavo. Liecies taču mierā. Beigsim šo sarunu.

      – Kā lai es liekos mierā? Tu izmet šo vienu vārdu. Tu atklāj savas patiesās domas. Tu nodrošini, bet mēs, pārējie, esam tikai nodrošināmie.

      – Tu gluži vienkārši gribi ķildoties.

      – Tiešām? Vai tiešām es to vēlos?

      Konijai nebija ne jausmas par savu nodomu līdz pat brīdim, kad viņas delna ar skaļu plīkšķi atsitās pret vīra vaigu. Meta galva pašāvās atpakaļ, viņš uzlūkoja sievu piemiegtām, niknumā miklām acīm, mute bija sakniebta šaurā, baltā švīkā.

      – To tev nevajadzēja darīt, – viņš klusi noteica.

      – Es zinu. – Konija izbailēs satvēra seju plaukstās. – Piedod, man tik ļoti žēl. Arī tev Benijs dara raizes. Tikai tu gluži vienkārši labāk proti tikt ar to galā. Man ļoti žēl.

      Televīzijā nakts ziņu pārraide vēstīja par AIDS epidēmiju Āfrikā. Zibēja sirdi plosoši kadri ar inficētiem, bāreņos palikušiem bērniem. Pirms tam tika pārraidīts materiāls par spēcīgu zemestrīci Filipīnās, kas prasījusi vismaz trīs tūkstošus upuru. Un tā pat nebija pirmā ziņa. Daudz tuvākā reģionā bija notikusi reaktīvā lainera katastrofa, trīssimt piecdesmit septiņi pasažieri gājuši bojā. Trīssimt piecdesmit septiņas bēdu satriektas ģimenes. Šis skaitlis vieglāk pakļāvās iztēlei nekā trīs tūkstoši.

      Konija