Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

noticēt, ka man beidzot izdevās aizdabūt jūs abus uz Romu, – Mērija patlaban atzinās. – Es taču teicu, ka Mets būs sajūsmā, vai ne?

      – Mhmm.

      – Tad kur…

      – Paldies, ka pieskatīji puikas. Vai vari iedomāties – šo dienu laikā es gandrīz neatcerējos par viņiem! Mums biežāk jādodas kaut kur diviem vien.

      – Protams! – Mērija saviebās. – Paklau, māja taču nebija pārāk piecūkota, vai ne?

      Izņemot dzīvojamo istabu, ko Freds bija papūlējies mazliet sakārtot, citas telpas izskatījās kā pēc sprādziena. Mērija nespēja saskatīt nekārtību vai, pareizāk sakot, viņa to uztvēra kā lietu dabisko kārtību, ja kaut kas tika nomests un atstāts turpat. Konija nosprieda, ka tas varētu būt raksturīgi vidusšķiras augšējiem slāņiem, kur cilvēki raduši pie plašuma un kalpotājiem. Tā bija vēl viena tipiska atšķirība, kas Koniju izbrīnīja pēc pārcelšanās uz valsts dienvidiem. Konsetā sievietes sacentās, kurai būs spodrāka māja, tālab berza lieveņa pakāpienus, dažas pat mazgāja ietvi mājas priekšā.

      Logi mirdzēja un oda pēc etiķa. Vienīgi šis kodīgais šķidrums spēja pieveikt nodevīgos rūsas putekļus, kas ik nakti nosēdās pār pilsētu no metalurģijas rūpnīcas augstajiem dūmeņiem; rūpnīcas, kur valdīja dūmi un izgarojumi, karstums un šķidrs metāls. Sarkanie putekļi, ko izvirda dūmeņi, pārklāja namus, veļas auklas, mašīnas, proti, itin visu, kas atradās zem klajām debesīm. Gadu gaitā putekļu un netīrumu slāņi sacietēja un pārvērtās pastāvīgā čaulā. Sievietes berza savu namu ķieģeļus, kurus saēda ne tikai korozijas putekļi, bet arī skābes un sēra piesātinātie izgarojumi, kas nemitīgi izplūda gaisā. Turpretī šo māju šaurajās istabiņās valdīja leļļu namiņu akurātība.

      Dienvidos nereti varēja būt tā – jo plašāka māja, jo lielāka nekārtība tajā valda. Konija gadu gaitā mēģināja kaut vai daļēji atbrīvoties no savas nepārvaramās tieksmes visu savest nevainojamā kārtībā. Līdzīgi Mērijai – atstāt visu, kā ir.

      Ierīkots pārbūvētos staļļos, Mērijas pašas piedrazotais miteklis šķita kā svētnīca viņas absolūtajam intereses trūkumam par visu, kas attiecas uz dzīves materiālo pusi. Kāpēc nevar sēdēt uz otrādi apgrieztas koka kastes, ja tāda patrāpījusies pie rokas? Kāpēc uztraukties, lai šķīvji būtu vienādi? Īsts atvieglojums jucekļa vidū malkot tēju no apķepušas krūzes un neraizēties par dīvāna spilveniem vai paliktņiem, ko novietot uz noskrambātā galda. Tomēr Konija nesaņēmās šādus atvieglojumus ieviest arī savās mājās. Tas viņai gluži vienkārši nebija asinīs.

      – Tu jau zini, kāda es esmu. – Konija mazliet māksloti iesmējās. – Pat tad, ja tu būtu izsaukusi šurp profesionālus apkopējus, man vienalga atrastos, kur pašai pielikt roku. – To viņa teica gadījumam, ja Mērija būtu pamanījusi, ka sakopts piesvaidītais priekšnams un izberzta virtuves grīda. Protams, ka viņa neko nebija ievērojusi, tomēr tagad draudzenes skatiens patiešām pievērsās grīdai.

      – Kur Mets? – viņa laiski apvaicājās.

      – Joprojām Romā. – Konija runāja iespējami ikdienišķā tonī. Viņa iedzēra malku vīna un nevērīgi notrina glāzes peciņu ar pirkstu, it kā tā būtu gluži parasta lieta, ka Mets atrodas “joprojām Romā”.

      – Atkārto vēlreiz!

      Konija piecēlusies sāka novākt galdu.

      – Viesnīcā – tajā, ko tu mums ieteici – bija konference. Tici vai ne, zobārstu konference, dakteri no visas Apvienotās Karalistes. Pirms es paguvu atjēgties, viņš jau bija iesaistījies sarunās un ieinteresējies, tāpēc, hmm, izlēma palikt Romā kādu dienu ilgāk. Cik īsti, nepateica, un es aizmirsu uzprasīt, – viņa steidzīgi piemetināja. Uzgriezusi Mērijai muguru, Konija samiedza acis un gaidīja.

      – Tas ir savādi.

      – Kas ir savādi? – Tagad saspringa arī Konijas pēcpuse.

      – Neatceros, ka tajā viesnīcā būtu konferenču zāle.

      – Tiešām? Tomēr ir gan. Tikai neliela. Tu droši vien nepamanīji. Arī mēs bijām pārsteigti.

      Mērija klusējot pārdomāja dzirdēto. Konija dungodama slaucīja virtuves leti. Savas daiļrunīgās sejas izteiksmes dēļ viņa neuzdrošinājās pagriezties.

      – Viņš tevi izmuļķojis! Oho, kas par slīpētu zelli! – Mērija visbeidzot izsaucās.

      – Ko tu ar to gribi teikt? – Aizmirsusi par nodevīgo seju, Konija pagriezās.

      – Par konferenci Mets zināja jau iepriekš. Es ieteicu vairākas viesnīcas, un nav brīnums, ka viņš izvēlējās tieši šo. Tu saki, zobārsti no visas valsts? Tu esi apvesta ap stūri. – Viņa skaļi iesmējās.

      Patiesībā viesnīcu bija izvēlējusies Konija, tomēr viņa negrasījās spuroties pretī tik labvēlīgam notikumu pavērsienam.

      – Man likās, ka tā drīzāk ir tāda kā sagadīšanās.

      – Tukšas atrunas. Nekad nebūtu domājusi, ka Metam piemīt tāds krampis. Ha!

      Konijai no atvieglojuma sareiba galva. Darīts. Iegūta dažu dienu atelpa.

      – Es nu labāk iešu. – Mērija piecēlās, joprojām klusi spurgdama. Tomēr tādā gadījumā, ja Konija dusmotos par šādu vīra soli, arī Mērija neslēptu sašutumu. Ikreiz, kad Meta un Konijas kopdzīvē gadījās nopietnākas nesaskaņas, Metu paša mājās vakaros gaidīja visai vēsa uzņemšana. Mērija instinktīvi uztvēra Konijas noskaņojumu un intuitīvi tam pielāgojās. Pieklājības pēc apvaicājies par Mērijas labklāšanos, Mets par atbildi varēja saņemt vienīgi izvairīgu ņurdienu, ko pavadīja augstprātīgs skatiens, kas vienlaikus kaitināja un uzjautrināja Koniju. Viņa zināja, ka raugās pati savā spoguļattēlā un tajā izskatās aplam muļķīga. Šis vērojums traucēja izbaudīt sajūtu, ka tikusi nepamatoti aizvainota, tāpēc Konijai radās vēlēšanās gluži bērnišķīgi sabelzt kopā Meta un Mērijas pieres.

      Kad viešņa gatavojās doties projām, virtuvē iebrāzās Džo.

      – Vai tu mani nosūdzēji? – viņš nekavējoties uzprasīja Mērijai.

      – Dabiski.

      – Ko viņa tev pateica? – puika uzstājīgi vērsās pie mātes. – Es neko nedarīju.

      – Šo to. Un kas no tā visa bija tas, ko tu nedarīji?

      – Es nedarīju it neko. – Nīgri sarauktā piere darīja zēnu vēl izskatīgāku. Uz tvirtās, melnīgsnējās sejas nemanīja nevienu pūtīti, kamēr Freds izlietoja divas antibakteriālā losjona pudeles mēnesī. Tas nebija godīgi.

      Mērija patlaban iegrozīja ērtāk plecā pakārto gobelēnauduma somu un mīlīgi vērās pretī, ar mēli bikstīdama vaiga iekšpusi, tāpēc puikam nekļuva skaidrs, vai viņš ticis nosūdzēts vai ne.

      – Tātad tu neko nepateici. – Tas bija konstatējums. Mērija nezaudēja mīlīgo sejas izteiksmi.

      – Džo, ja nav bijis kaut kā, nekā vai jebkā, ko nosūdzēt, kāpēc tu tincini Mēriju?

      – Tāpēc, ka viņa man padarīja dzīvi par tīro elli, kamēr tu biji projām.

      – Džo, tava māte uzstāja, lai es pasaku. – Mērija izlikās sāpināta.

      – Tas bija tikai joks, – Džo protestēja, nomanīdams izliktās lamatas.

      – Tavi joki citiem nešķiet smieklīgi. – Konijas sejā neapzināti iegūla tikpat mīlīga izteiksme kā Mērijai. Viņai nebija