Romas brīvdienas. Keita O’Riordena

virzījās cauri Feltemai. Šoreiz tas bija stāsts par maltīti restorānā, vietā, kas neesot nekas īpašs, bet tur viņi baudījuši gardāko picu mūžā. Kālab gan Londonā neesot iespējams dabūt tādas picas? Pizza Hut ceptās neesot ne uz pusi tik labas.

      – Šodien ir mūsu gadadiena.

      – Piedodiet? Ak tā, jūsu un Lindas kāzu gadadiena. Apsveicu. Žēl gan, ka jums jāstrādā.

      – Vienmēr iznāk strādāt šajā dienā.

      Pēc Lindas domām, ādas izstrādājumi Romā nemaz neesot tik lēti kā izdaudzināts. Toties kafijai un maltītēm gan cena atbilstoša. Viņai patikuši mopēdi, tomēr te, mājās, tādi braucamie diezin vai iederētos. Paticis labais laiks. Pēc atgriešanās viņa vēl nedēļām ilgi esot gatavojusi itāliešu ēdienus, arī pēc Parīzes apmeklējuma vēl ilgi galdā celtas franču virtuvei raksturīgas maltītes, tikai tajā reizē Linda visu kapājusi un smalcinājusi sēdus pie virtuves galda, kāja ar sabendēto ceļgalu novietota uz otra krēsla. Virtuvē viņa sieva bijusi gatava izmēģināt visu ko. Tikai tā arī nav iemācījusies nevainojami pagatavot smalkmaizīšu mīklu. Viņai tas esot neuzminams noslēpums.

      Kad taksometrs nonāca līdz pēdējam lielajam loka krustojumam, Konija nosprieda, ka nebūtu par ļaunu noslīcināt šo vīru. Tagad viņš runājot vērsās tieši pie savas klausītājas un atpakaļskata spogulītī neatlaidīgi mēģināja sastapt viņas skatienu. Konija vēroja vīrieša uzacis kustamies augšup un lejup. Vienu reizi viņš atmeta galvu un skaļi iesmējās par to vai citu Lindas dīvainību. Konija domāja, ka šī Linda nav nekas sevišķs.

      Uz mirkli viņas vaigus iekrāsoja spītīgs protesta sārtums. Bet brīdī, kad taksists pirms nogriešanās no galvenā ceļa ar nolūku samazināja ātrumu, lai pabeigtu stāstu par Lindu Ņujorkā (debesis tur atgādinot augsto namu sadīrātas garas un šauras strēmeles, bet sāļie cepumi bijuši par lielu pat viņas mutei), Konija nosprieda, ka te nekas nav līdzams – viņam jāmirst.

      Kamēr viņa prātoja par piemērotāko slepkavības metodi, vārdu straume spēji aprāvās. Brauciens vismaz minūti turpinājās pilnīgā klusumā. Vīrietis pie stūres šķita nonācis personisku atmiņu varā, savukārt Konija atvieglota pievēra acis.

      – Šeit pa kreisi! – viņa pēdējā brīdī paguva iesaukties, kad auto gandrīz pabrauca garām vajadzīgajam krustojumam.

      – Piedodiet, mīļā. Domās biju aizklīdis tālu projām. – Vīrietis pie sevis pasmaidīja. – Gluži vienkārši atcerējos… kamēr rokas groza stūri, prāts aizklejo sazin kur… – Viņa balss atkal aprāvās.

      Konija parakņājās somā, lai sameklētu dažas vienas mārciņas monētas. Salocīta divdesmit mārciņu naudaszīme jau sagatavota gulēja uz viņas ceļgala. Konija teju vai neuzdrošinājās pacelt acis, itin kā bažīdamās, ka viņas māju arī būs skārušas acīm redzamas pārmaiņas. Pirmā stāva logu aizkari aizvilkti. Vienīgi viņa bija tā, kas allaž papūlējās tos atvilkt, lai ielaistu telpās dienas gaismu. Visi trīs puikas laikam deva priekšroku tumšiem gaiteņiem un elektriskajam apgaismojumam guļamistabās, kad laukā valda gaiša diena. Konijai tas uzdzina neomulību, jo atdzīvināja atmiņās laiku, kad viņa rītos bija ģērbusies uz skolu savas istabas tumšajā, drūmajā alā. Pēc tam garš, nogurdinošs gājiens, ielu laternas joprojām iedegtas, gaisā virmo sarkani putekļi no Konsetas metāllietuvēm, kas piešķir spuldžu blāvajai gaismai savādi oranžu blāzmu. Tikai brīdī, kad viņa bija sarindojusi uz sola penāli un mācību grāmatas, debesīs iezīmējās pirmais bālganais rītausmas svīdums.

      – Priecājos, ka esat pienācīgi izbaudījusi Mūžīgās pilsētas apmeklējumu, – taksometra vadītājs teica, kaut arī Konija ne ar pušplēstu vārdu nebija pieminējusi savus iespaidus par Romu. – Otrreiz vairs neesmu tur bijis. Varbūt derētu apmeklēt Romu nākamgad?

      – Tikai tad gan turiet Lindu tālāk no Vatikāna, norunāts? – Kad brauciens bija galā, Konija juta, ka nepieciešams bilst kādu gadījumam atbilstošu vārdu, lai runātīgais vīrs nedomātu, ka nogurdinājis pasažieri ar saviem stāstiem. Tas tā patiešām bija, tomēr negribējās, lai viņš to noprastu.

      – Nomira mana Linda. Jau trīs gadus zem zemes. Jums taisnība, tādas lietiņas atgadās. Bija manas dzīves lielā mīlestība. No jums divdesmit divas mārciņas, mana mīļā.

      Auto aizbrauca, iekams Konijai prātā iešāvās piemērota atbilde.

      – Man ļoti žēl, – viņa uzsauca taksometram nopakaļ, tad aizripināja ceļasomu pa mozaīkas rakstā flīzēto šauro celiņu līdz mājas lievenim, kur novietoja to uz pakāpiena, bet pati smagi apsēdās, satverot galvu rokās. – Tik ļoti žēl, – viņa atkārtoja, kamēr acis pildījās asarām, bet pleci piepeši sāka raustīties elsās.

      Atvērās namdurvis, tajās stāvēja Freds, viņa acis iepletušās izbrīnā. Palūkojies apkārt, viņš uzlika plaukstu mātes trīsošajai galvai.

      – Mammu?

      – Fred, draudziņ, palīdzi man tikt iekšā. Es jūtos drusciņ izsista no sliedēm.

      – Kas noticis? Kur tētis?

      Konija krampjaini norīstījās un cieši sažņaudza kopā klēpī noguldītās rokas.

      – Viņš joprojām ir Romā.

      – Vai viņam nekas nekaiš? Mamm… varbūt noticis nelaimes gadījums?

      Konija papurināja galvu, skatiens joprojām pievērsts plaukstām, pēdas novietotas cieši līdzās. Lai gan viņa darīja visu iespējamo, lai atgūtu savaldību, tomēr pati sev šķita kā atvērtas šķēres, ko nav iespējams savāzt.

      – Kad viņš atgriezīsies?

      – Es nezinu.

      – Ko tu…

      – Taisnību sakot, es nezinu, vai viņš vispār atgriezīsies. Nē, nē. Viss aplam. Pārāk dramatiski, šis pārdzīvojums licis viņai zaudēt apdomu. Freda melnās acu zīlītes paplašinājās tā, ka no brūnajām varavīksnenēm atlika tikai šaura josliņa. Nebija godīgi dot zēnam šādu triecienu. Konija paberzēja pieri.

      – Piedod, es tikai… Hmm, pati nezinu, ko es… Iesim iekšā. Brāļiem pagaidām neko nesaki. Parunāsim vēlāk.

      Konija mēģināja mierinoši pasmaidīt, bet apakšlūpa drebēja tā, ka viņa atmeta šo nodomu. Patlaban Konija spēja vienīgi uzlikt roku uz dēla pleca. Freds nervozi sarāvās, un viņai atkal neizturami sagribējās apraudāties.

      – Vēlāk, norunāts? – Pamājusi ar galvu, viņa gaidīja atbilstošu reakciju; kaut arī Freds šķita kā apdullināts, viņš viegli pielieca galvu. Konijas augums līdz pēdējai šūniņai sailgojās pēc klikšķa, kad aiz viņiem aizdarīsies mājas durvis. Tiklīdz tas atskanēja, no viņas krūtīm izlauzās aizturētā elpa. “Tā esi tu,” māja šķita dziedam, “tevi joprojām gaida smalki un sarežģīti saaustais zirnekļa tīkls kāpņu augšgalā, tik nevainojams, ka roka neceļas to notraukt. Tevi gaida alus lamatās iekļuvušie beigtie gliemeži dārza puķu dobē, gumijas iešļūcenes uz virtuves koka grīdas un sīks atlīmējušās tapetes trīsstūrītis otrā stāva kāpņu laukumiņā.” Konija pieļāva šīs niecīgās nepilnības, lai padarītu mitekli mājīgāku; viss minētais eksistēja viņas apziņā, tātad Konija spēja kontrolēt pat to, kas nebūt nebija nevainojams.

      Augšstāvā skanēja būkšķi un šļūkāšana. Džo un Benijs pūlējās pēdējā mirklī ieviest kārtību. Ja Konija neiemeta aci viņu istabā vienu dienu, tā pārvērtās par cūkkūti, bet četras dienas un trīs naktis jau nozīmēja izgāztuvi. Priekšnams bija piemētāts ar dubļainiem futbola zābakiem, kapučkrekliem, sporta kurpēm, kam izrauti laukā