Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

ka es plānoju tai piekrist. Tomēr es esmu pelnījusi to zināt.

      Miks mēģināja iebilst, bet, ja Nina tagad apstāsies, viņa var sapīties mudžeklī, kuru vairs nebūs iespējams atraisīt. – Jūs esat viss, kas man palicis no brāļa, Mik. Jūs esat nepabeigtas mīklas nolāpītais pēdējais gabaliņš. Jūs nevarat aiziet projām tā, it kā tas neko nenozīmētu.

      Sievietes ķermenis atradās tikai dažu centimetru attālumā no viņējā. Starp viņiem vibrēja karstuma viļņi. Miks sāka kaut ko teikt trešo reizi, bet Nina brīdinoši pacēla gaisā pirkstu, lai viņu apturētu. Viņa vēl nebija pateikusi visu, izdarījusi visu… Viņa gribēja to izgriezt gluži kā slapju lupatu. Viņa gribēja viņu sagrābt un sapurināt un noskūpstīt viņu…

      Noskūpstīt viņu?

      Nē. Ne jau to. Nu labi, varbūt ka to. Vīrietis viņas fantāzijās bija dzīvojis tik ilgi, ka viņa jutās to pelnījusi. Taču viņa negribēja sniegt viņam šo gandarījumu. Viņa pastūma vīrieti projām, lai neļautos impulsīvajai vēlmei piekļauties viņam. – Jums pietika nekaunības izturēties pret mani kā pret vārīgu ziedu, kas nav cīņas vērts. Ak, es redzu, ka esat noraizējusies. Atvainojiet, madam. Negribēju jūs satraukt. Ļaujiet man dot jums telpu! – Tā bija lieliska sajūta izgāzt to visu pār viņu pēc tam, kad viņa tik ilgi bija gaidījusi konfrontāciju ar šo vīrieti, kurš viņu divus gadus bija ignorējis. Nina apzinājās, ka ir zaudējusi paškontroli. Viņa rīkojās pilnīgi nesaprātīgi, un viņai tas nerūpēja. Viņa gribēja, lai viņš iet prom, un viņa gribēja, lai viņš paliek. Viņa gribēja viņam sist – un tajā pašā laikā satvert viņu un nelaist vaļā. – Es gaidīju divus gadus, lai noskaidrotu par Valta pēdējām dienām. Es gaidīju divus gadus, lai tiktu laukā no šīs nenoteiktās situācijas attiecībā uz savu dzīvesvietu, kurā Valta dēļ esmu iestrēgusi. Es visu laiku rūpējos par māju, kas nav pilnā mērā mana, vai varbūt ir, vai velns viņu zina! – Viņa pameta gaisā rokas, un Miks izmantoja izdevību paspert soli atpakaļ.

      Ak nē. Tik viegli viņš netiks projām.

      Nina sagrāba Miku aiz krekla apkakles tā, it kā viņš neslietos krietnu puspēdu augstāk par viņu, un pievilka viņu sev klāt. Viņa pacēla seju un ielūkojās viņam acīs. – Jūs man esat parādā, Mik Rivers. Tā ka izvelciet mantas no savas bezgaumīgās mašīnas un es sagādāšu dažus palagus gultai brīvajā istabā. Jūs labāk ieplānojiet dažas dienas palikt šeit. Jo jūs nekur nebrauksiet. Iekams neizstāstīsiet man, kas, pie velna, šeit notiek. Es gribu patiesību. Un tad, kad jūs man būsiet to pateicis, es vairs nekad nevēlēšos redzēt jūsu glīto, pašapmierināto seju.

      Miks novērtēja ļoti dusmīgo sievieti, kas aizsprostoja viņam bēgšanas ceļu. Viņa bija iekarsusi ne pa jokam. Viņam bija gana daudz māsu, lai zinātu, ka nedrīkst sapīties ar errīgu sievieti.

      Bet viņa gribēja, lai Miks ar viņu runājas.

      Viņam pārskrēja drebuļi no matu galiņiem līdz papēžiem.

      Viņa gribēja viņam uzklāt palagus uz mīkstas, ērtas gultas.

      Vēl viena ledaina brāzma.

      Nevienā Ženēvas konvencijā nekas nebija teikts par šo īpašo sievišķīgās spīdzināšanas veidu. Tomēr Miks labāk būtu ar mieru, lai viņam iešauj kājā, nekā paciest dažas dienas runājoties (melojot, slēpjoties, taisnojoties) ar Valta māsu, par spīti tam, cik viņa ir glīta, par spīti tam, cik ļoti viņam ir vajadzīga viņas māja.

      Nina turēja viņu aiz krekla, it kā viņš varētu aizbēgt, ja viņa palaistu to vaļā.

      Un viņš varētu.

      Tomēr viņam bija taisnība. Patiesība par situāciju, kādā viņi atradās, bija ļoti vienkārša. Viņa grib, lai es palieku. Es esmu viņas pēdējā saikne ar Valtu. Mans labākais ierocis ir likt viņai domāt, ka es grasos doties projām.

      Viņa bija atklājusi savas kārtis, bet Mika kārtis vēl aizvien bija paslēptas azotē, iespējams, ka tie visi ir dūži.

      Laiks blefot, un blefot pamatīgi.

      Sasodītais Valts. Viņš piespiež Miku izmantot brīnišķīgu sievieti, kura ne pie kā nav vainojama. Taču viņam nav izvēles. Bella ir slima. Viņam ir jāizmanto ikviena izdevība. Tas ir karš. Karš, ko viņš saprot.

      Viņš izslējās pilnā augumā, kas līdzās sievietei bija iespaidīgs.

      Viņa neatrāvās ne par sprīdi.

      – Vai jūs beidzāt? – viņš pieliekdamies jautāja.

      – Jā, – viņa atbildēja, nepadodamās ne par mata tiesu.

      Viņu sejas gandrīz vai saskārās.

      Miks uzlūkoja Ninu dažas sekundes par ilgu, cerēdams, ka piespiedīs viņu atrauties, taču viņš maldījās. Tad viņš lēni un piesardzīgi sacīja: – Pirmām kārtām, neviens mani nekomandēs. Neviens. Tāpēc, lūk, ko es darīšu. Es esmu izsalcis, un es esmu noguris, un man patiešām, patiešām ir nepieciešams ledusauksts alus. Man ir tāda sajūta, ka šeit es to nedabūšu.

      – Bezalkoholisko, – viņa piedraudēja.

      – Jūs esat nejūtīga sieviete.

      – Bez glutēna, – viņa cietsirdīgi piebilda. – Ar aveņu garšu.

      Miks novaidējās. – Tieši tāpēc es došos projām, lai uzmeklētu kādu pustumšu bāru, kur pasniedz asiņainus burgerus un īstu miestiņu. Tad es grasos ēst un dzert, līdz atkal sajutīšos kā cilvēks. Tas var aizņemt krietnu laiciņu. Pēc tam es uzmeklēšu kādu vietu, kur pavadīt nakti, un pirmo reizi šajā nedēļā kārtīgi izgulēšos. Pēc tam es iekodīšu nelielas brokastis. Varbūt pastaigāšu pa pilsētu. Apskatīšu ievērojamās vietas. Nopirkšu dažus suvenīrus. Varbūt Galtonas Universitātes krekliņu.

      Ninas lūpas noraustījās tā, it kā viņa grasītos iecirst viņam pliķi sejā. Vai arī – varbūt – it kā viņa būtu gatava vīrieti noskūpstīt.

      Viņš saprata viņas divējādās dziņas, jo pats ar tādām cīnījās. Es negribu tevi sāpināt; man ir tevi jāsāpina. Es gribu paskaidrot; es nespēju paskaidrot. Tu esi skaista; tu esi pārāk bīstama, lai pieskartos.

      Miks samazināja attālumu starp viņiem par vēl vienu centimetra simtdaļu. Viņš juta viņas silto elpu uz savas sejas. Viņš gandrīz vai varēja viņu izgaršot, un to vēlējās, tomēr negrasījās to darīt. Viņš nekādā ziņā to nedarīs, kad tik daudz ir likts uz spēles. Viņam ir jāturas pie savas lomas līdz pat galam – jāpiedraud ar došanos projām, lai arī cik draņķīgi viņš justos, šādi melojot. Viņai ir jādomā, ka viņš ir gatavs braukt projām. Tā ir viņa vienīgā priekšrocība, iekams viņš nav atradis kasti un izdomājis labāku plānu.

      – Tad un tikai tad, kad būšu atpūties un gatavs atgriezties, es ieradīšos, lai pārbaudītu. Ja jūs vēl joprojām gribat to visu uzsākt, apsieniet lakatiņu no sava tomātu groza ap lieveņa margām. Es jums došu veselu garu nakti laika par to padomāt. Ja atgriežoties neredzēšu ārpusē piesietu lakatiņu, es griezīšos apkārt un jūs nekad vairs mani neredzēsiet.

      Viņš zināja, ka Nina piesies lakatiņu pie margām. Viņa bija iestrēgusi neziņā, Miku gaidīdama, un bija no tā nogurusi. Zinot to visu, Miks jutās tik draņķīgi, ka gandrīz vai padevās un visu viņai izstāstīja.

      Atceries par savu uzdevumu, kareivi.

      – Atgriezieties pie saviem tomātiem un saviem kaķiem, Nina, – viņš brīdināja.

      – Es no jums nebaidos, – viņa čukstēja.

      Viņi atradās tik tuvu, ka viņš varēja sajust, kā dauzās sievietes