Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

Читать онлайн.
Название Vasaras saldais skūpsts
Автор произведения Sofija Gana
Жанр Зарубежные любовные романы
Серия
Издательство Зарубежные любовные романы
Год выпуска 2014
isbn 978-9984-35-732-4



Скачать книгу

dienām, lai aprunātos, nav tas pats, kas atdot viņam māju.

      – Tu esi pārāk jauka, Nina. Tu salūzīsi un atdosi to viņam, – Lizija iebilda.

      – Un tu nedrīksti to darīt. Tev šī māja ir nepieciešama, – Džordžija piebilda.

      – Es negrasos paturēt māju tāpēc, ka man tā vajadzīga. Es to paturu tāpēc, ka tas ir pareizi, – Nina viņām atgādināja.

      – Pareizi, – Džila piebalsoja.

      – Pareizi, – Nina uzsvēra. – Es spēju gluži labi izdzīvot arī bez mājas.

      Neviena neko neteica.

      – Es spēju.

      Klusums. Viņas visas, tāpat kā Nina, zināja, ka tā blēdība bija sagrāvusi viņas kredītspējas rādītāju, viņa pat uz kādu laiku bija iekļuvusi parādos.

      – Iespējams, man pat būs kāds liels pasūtījums, – Nina aizstāvēdamās ieminējās. – Rīt es satiekos ar kādu cilvēku. Viņu sauc Bobs, – viņa piemetināja, cerēdama, ka tas izklausīsies iespaidīgi. Tas neizklausījās. Viņai nudien vajadzēja noskaidrot Boba uzvārdu.

      Lizija lūkojās uz paklāju. Džila pētīja savu perfekto manikīru. Džordžija noklepojās un ierunājās: – Kā tev veicas ar memoriālā gleznojuma projektu?

      – Tas ir negodīgs uzbrukums, – Nina teica. Viņas visas zināja, ka šis memoriālā gleznojuma projekts visu pagājušo gadu ir tērējis Ninas laiku un enerģiju. Tas lielā mērā bija iemesls, kāpēc viņas finanses bija tik sliktā stāvoklī. Ierosinot šo tematu, Džordžija vēlējās pateikt: Redzi nu, tevi nevar uzskatīt par praktisku cilvēku, tāpēc, Dieva dēļ, nepadodies un neatdod savu māju. Tiesa, Nina bija atteikusies no dažiem maizes darbiem – brīvmāksliniekam tas ir nepiedodami –, jo bija tik apsēsta ar domu, ka jāpabeidz sienas gleznojums.

      Taču viņa nespēja to pabeigt. Pie velna, viņa pat nespēja to uzsākt. Viņa vēl joprojām atradās iepriekšējās plānošanas posmā. Viņa zīmēja skices, svītroja tās, atkal pārzīmēja. Ikviena skice, ko viņa uzzīmēja, bija īsta katastrofa. Viņa vienkārši nespēja saprast, kādam vajadzētu būt šim gleznojumam.

      Lizija maigi ieminējās: – Dārgumiņ, kāpēc tu neļauj viņam iet projām? Kāpēc izaicināt likteni, lūdzot viņam palikt?

      Nina paņēma rokās lakatiņu. – Jūs nepavisam neticat maniem spēkiem, vai nav tiesa? Jūs vēl joprojām domājat, ka esmu kaut kāda mākslinieciska dīvaine no vidusskolas. Nu tad tā, es grasos palikt savā mājā, jo tā ir mana, un es grasos uzaicināt šo vīrieti kādu laiku palikt šeit, jo gribu dzirdēt par Valta pēdējām dienām Afganistānā. Es pilnīgi noteikti spēju pretoties, lai neiemīlētos šajā puisī un pa to laiku neatdotu viņam māju. Es neesmu tik liela nejēga.

      Izskatījās, ka draudzenes apšauba viņas vārdus.

      Nina gribēja viņas nožņaugt.

      Lizija teica: – Šī māja mainīja tavu dzīvi. Tu beidzot varēji atteikties no jogas nodarbību vadīšanas.

      Nina mīlēja jogu, bet viņa nevarēja ciest stresu, ko radīja nodarbību vadīšana pilsētā, kur jogas studijas rindojās gar ielas malām gluži kā nezāles.

      – Tu taču spēji atteikties no maizes izstrādājumu veikala ēdienkartes tāfeles izstrādāšanas, jo tev tas darbs riebās. Tu esi smagi strādājusi, lai tik tālu tiktu, Ninuci. Kāpēc riskēt ar to? Ļauj viņam iet, – Džordžija teica.

      Džila viņai piebalsoja. – Vai tu spēj atteikties no sienas gleznojuma? Kaut kāda stulbeņa dēļ, kurš grib uztaisīt ātru naudu tikai tāpēc, ka Valts savas dzīves visgrūtākajā brīdī kļuva mīkstsirdīgs? Valts bija ļoti spontāns cilvēks, kas bija lieliski, bet, vai zini, dažreiz tā bija viņa problēma. Un tā zināmā mērā ir arī tava problēma.

      – Manuprāt, Miks slēpj kaut ko, kas attiecas uz Valtu, – Nina ierunājās.

      – Kāpēc tu tā domā? – Lizija jautāja. – Man ir tāda sajūta, – Nina atzinās.

      Džordžija nobolīja acis. – Skaidrs, viņš ir blēdību meistars.

      – Ja es ļaušu Mikam doties projām, tad būšu atpakaļ tieši tajā pašā vietā, kur sāku. Es lauzīšu galvu. Visu savu atlikušo mūžu. Es spēju to paveikt, dāmas. Nekļūstot vāja.

      – Varbūt viņam ir kāds pamatots iemesls, kāpēc viņš nevēlas runāt, – Džordžija ieminējās.

      – Tu domā, ka es esmu pārāk vāja, lai uzklausītu to, kas viņam ir sakāms, – Nina tik tikko spēja nezaudēt savaldīšanos.

      – Tu drīksti būt vāja, tas nav nekas nosodāms, – Džordžija iebilda.

      Ninai reiz pietika. Protams, viņa ir optimiste. Bet tas nenozīmē, ka viņa ir muļķe. Vairs ne. – Viņš paliks, viņš man izstāstīs visu, un es neatdošu viņam māju.

      Astotā nodaļa

      “Ienaidnieču klubs” turpināja diskutēt, taču tas, ka draudzenes neticēja viņas spēkiem, padarīja Ninas apņemšanos vēl jo nelokāmāku. Viņa bija izlēmusi.

      Viņa paķēra lakatiņu, izgāja ārā uz parādes lieveņa un pārlaida skatienu zālienam. Viņa to bija kopusi gan tad, kad Valts atradās viņpus okeānam, gan pēc brāļa nāves. Nina pārbrauca ar plaukstu margām, no kurām viņa vispirms bija noskrāpējusi krāsu, tad nokrāsojusi, tad vēl divas reizes pārkrāsojusi, līdz viņas izvēlētā zaļā krāsa bija precīzi ideālais tonis rīta un vakara gaismā.

      Viņa to visu bija darījusi Valta labā, bet tad viņš aizbrauca un tika nogalināts, un tagad tas viss bija viņas. Vai arī nebija. Kas zina, kā būtu vispareizāk rīkoties?

      – Tu esi neciešams, Valter Stouks, – viņa teica vakara debesīm. – Kāpēc tu man atsūtīji šo ziņnesi? Kāpēc tieši šo vīrieti? Ko man vajadzētu darīt? Vai tu esi šim svešiniekam parādā? Vai es arī esmu?

      Taču atbilžu nebija. Tikai klusais vakars un bezgalīgā zvaigžņotā debess.

      Nina piesēja lakatiņu pie margām un devās atpakaļ.

      Kad viņas bija izdzērušas pēdējo pudeli vīna, Nina atvadījās no savām draudzenēm, atvairīja viņu piedāvājumu palikt pa nakti, devās atpakaļ mājās, izslēdza gaismas un apgūlās.

      Taču nespēja aizmigt.

      Viņa grozījās no vieniem sāniem uz otriem.

      Ro gulēja gultas kājgalī, saritinājies pie viņas pēdām. Bet kur ir Silvija? Silvija nekad nemēdza palaist garām gulētiešanas laiku.

      Nina izkāpa no gultas un pārmeklēja māju, saukdama kaķeni. Vai viņa būtu izsprukusi laukā, kad draudzenes gāja projām? Vai vēl ļaunāk…

      Viņa atvēra sētas puses durvis un izgāja uz terases. – Silvija! Kur ir mana mazulīte? – viņa sauca melnajā naktī.

      Tad viņa izdzirdēja troksni garāžā.

      Ak, nē. Vai viņa kaut kādā brīdī būtu atstājusi vaļā garāžas durvis? Tā nebija tipiska garāža. Tas bija divstāvu šķūnis, palicis no tiem laikiem, kad te bija zemnieku māja, kas bija izvietota daudzu aramzemes akru centrā. Tas bija pirms tam, kad šajā apvidū uzbūvēja tipisku lauku apdzīvotu vietu. Uz zemes, kur reiz bija stāvējusi tikai Ninas māja, tagad atradās desmit mājas. Šķūnī bija vieta mašīnai – kad uznāca sniegi, un telpa vasaras studijai, kad mašīna varēja stāvēt ārpusē.

      Tur bija arī milzīga šķūņaugša. Kad Silvija tur iekļuva, peļu un citu šķūņaugšas