Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

vīrieša. Atrazdamās aci pret aci ar viņu, sieviete apjauta to, ko vienmēr bija zinājusi, bet kaut kādā veidā bija ignorējusi, lai saglabātu sirdī cerību: viņa vēlējās atbildes, nianses, stāstus. Taču šis vīrietis var melot pilnīgi par visu sava paša labuma dēļ, un viņa to nemūžam neuzzinās.

      Viņas prāts bija kā sastindzis. Saglabā skaidru galvu. Viņa kaut kādā veidā ieslīdēja mājā, izgāja cauri priekšnamam un attapās virtuvē. Viņa apsēdās pie virtuves galda. Viņš ir ieradies. Viņa gaidījusi vairākus gadus, un nu viņš šodien ir uzradies, it kā tas nebūtu nekas īpašs.

      Viņas pirksti drebēja uz galda vēsās, gludās koka virsmas.

      Viņa pameta skatienu visapkārt.

      Ko viņa dara savā virtuvē?

      Valta virtuvē…

      Mika virtuvē…

      Viņa centās apspiest ledaino šaubu kamolu, kas viņā auga arvien lielāks. Atdod šim vīrietim māju. Valts gribēja, lai tā notiek…

      Nē. Divi gadi bija pārāk ilgs laiks, lai šis vīrietis viņu ignorētu.

      Valts dažreiz rīkojās impulsīvi, pārgalvīgi un muļķīgi. Viņš bija atstājis māsai īstu jucekli. Viņš vienmēr aiz sevis atstāja jucekli.

      Tam nav nozīmes. Tā ir viņa pēdējā vēlēšanās.

      Ja vien šī vēstule nav blēdība, ko izgudrojis šis izskatīgais vīrietis.

      Limonāde. Jādara kaut kas tāds, it kā šis būtu pilnīgi ikdienišķs apciemojums. Viņa pasniegs vīrietim limonādi. Krūka. Glāzes. Ledus. Viņa kustējās apņēmības pilna saglabāt mieru, ignorēt sviedrus, kas bija izspiedušies uz pieres. Pastāsti man par Valtu. Es gribu zināt. Nestāsti man. Es negribu zināt.

      Pārgalvīgais Valts, spontānais Valts, neparedzamais Valts. Ro, piesardzīgais kaķis, uzlēca uz virtuves galda. Nina viņu maigi noglāstīja, bet dzīvnieks sajuta saimnieces uztraukumu un aizbēga projām no viņas trīcošajām rokām drošākā vietā, kur viņa nevarēja aizsniegt.

      Ko viņa iesāks ar šo vīrieti?

      Nina paraudzījās apkārt.

      Kur ir šis vīrietis?

      Viņa pavērās pa logu un redzēja viņu stāvam tieši tajā pašā vietā, kur bija to atstājusi, un runājam pa mobilo telefonu.

      Kamēr Miks gaidīja, līdz Sendija atbildēs uz telefona zvanu, viņš pacēla grozu, ko Nina bija nometusi zālē, kad apmulsusi klupdama krizdama virzījās pāri zālienam. Viņš uzmanīgi ievietoja aizmirsto tomātu grozā.

      Ko nu? Viņam vajadzētu sekot sievietei mājā, bet pārāk ilgais laiks, ko viņš bija pavadījis kara novārdzinātajās islāma valstīs, viņu vēl aizvien darīja nervozu attiecībā uz vientuļas sievietes atklātu uzaicinājumu. It īpaši vientuļas, apmulsušas un nepārprotami satriektas sievietes. Un tas bija skaidri redzams, ka Miks viņu satriecis. Stipri.

      Jauks darbiņš, Rivers.

      Nina bija atstājusi aiz sevis atvērtas parādes durvis, un tās vieglajā vēja pūsmā draudīgi vēzējās uz priekšu un atpakaļ.

      Beidzot Sendija atbildēja uz zvanu. – Mik? Vai tu esi tur? Vai māja tev jau ir rokā?

      Viņš ievilka vaigu uz iekšu. – Nespēju to izdarīt, Sendij, – viņš teica savai māsai. – Viņa ir šeit. Un, Sendij, šī vieta ir mats matā kā mūsu vecā māja. Man ir tāda sajūta, ka kuru katru mirkli izdrāzīsies tētis ar siksnu un metīsies man virsū par to, ka uz dīvāna ir kāds puteklītis. Man ir tāda sajūta, ka augšstāvā ir mamma, kas uzkliedz mums, lai mēs sagatavojamies, jo tētis iegriezies piebraucamajā ceļā.

      – Mik, kļūsti reiz pieaudzis. Bella rīt kopā ar Beiliju brauc projām no valsts, lai dotos uz operāciju. Mums ir vajadzīga nauda. Liec mierā šīs slimīgās iedomas un dabū to māju.

      – Pareizi. Es zinu. Es to izdarīšu. Man vienkārši nepieciešams spēriens pa pēcpusi.

      – Uzskati, ka esi šo spērienu saņēmis, Mik. Ja mēs nedabūsim naudu, Bella nomirs. Tā māja ir mūsu pēdējā cerība, mazulīt.

      – Jā, tas nudien liek man justies labāk. Uz redzi, mīlīgo un jauko māsiņ, – viņš teica.

      – Uz redzi, Mik. Dari to. Mēs paļaujamies uz tevi. Piezvani man rīt. Un, Mik…

      – Kas ir? – Viņš palūkojās uz māju, kas bija ideāla kā bilde.

      – Neuzdrīksties viņā iemīlēties.

      – Ko? Es to nedarīšu. Jēziņ, Sendij.

      – Tu to spētu. Tāpēc nedari to. Tev ir pienākums pret mums, Mik. Nesamaitā visu. Tu esi karavīrs. Dodies turp un cīnies.

      Miks ar klikšķi aizvāza savu telefonu un palūkojās uz atvērtajām durvīm. Viņš nevēlējās doties iekšā, bet viņa nav atstājusi izvēles iespēju.

      Gudra sieviete.

      Tagad viņam ir jādodas pašā viņas teritorijas vidienē.

      Viņš labāk par jebkuru citu zināja – ja reiz tu esi spēris kāju ienaidnieka teritorijā, tev ir jāsāk ļoti uzmanīgi vērot, kur tu to liec.

      Tajā pašā mirklī, kad Miks spēra kāju pāri slieksnim, viņu nospieda tīrā, sakoptā priekšnama nomācošā nevainojamība. Viņš saviebās tā, it kā redzētu tur savas mazās māsiņas, kas berž, slauka un visu laiku, cik vien labi spēdamas, ignorē saucienus no augšstāva, kur viņu māte guļ gultā, cigarešu un tablešu ielenkumā. Tētis brauc.

      Es dzirdu viņa mašīnu. Kāpēc pusdienas nav galdā? Mik, pasteidzies!

      Viņam ir jādabū šī māja, jāpārdod tā un jātiek projām, iekams tā nav viņu iznīcinājusi. Miks uzmanīgi virzījās uz viesistabas pusi, cerēdams tur ieraudzīt Valtam raksturīgo haosu, bet atrazdams tādu pašu nevainojamu mājīgumu. Viņš nolika aizmesto grozu uz koka kafijas galdiņa, tad atkal paņēma to rokās.

      Virtuvē tecēja ūdens, tad skaņa apklusa. Noklinkstēja ledus. Pa gaiteni tuvojās soļi.

      – Mister Rivers. – Nina nesa paplāti, taču viņas rokas tik stipri drebēja, ka ledus glāzēs grabēja.

      – Sauciet mani par Miku.

      – Mani sauc Nina. Es esmu Valta māsa. – Viņa nolika paplāti un pasniedza vīrietim glāzi, kas bija tikpat ledaina kā viņas tonis. – Tā, kas vairāk nekā gadu nemitīgi centās ar jums sazināties.

      – Tiesa. Atvainojiet par to. To nevar noliegt.

      Nina piesardzīgi kustējās pa istabu, ledus viņas glāzē vēl aizvien klinkstēja, viņas acis bija pievērstas Mikam. Viņa novietoja savu glāzi uz mākslinieciska korķkoka paliktņa uz kafijas galdiņa un pabīdīja paliktni uz vīrieša pusi. Tad viņa apsēdās uz dīvāna, sakrustodama zem sevis kājas. Sievietes stāja bija tik taisna un kompakta, viņas kustības – tik ekonomiskas un apvaldītas, ka Miks sajutās nejēdzīgi stīvs un milzīgs, iegrimstot krēslā viņai pretī. Gluds, melns kaķis uzlēca Ninai aiz muguras un iekārtojās uz dīvāna atzveltnes.

      Pūkains, ruds kaķis viņus vēroja no palodzes.

      – Tātad, – viņš iesāka. Un beidza. Es esmu šeit, lai padarītu jūs par bezpajumtnieci un nozagtu noslēpumainu kasti no jūsu garāžas. Paldies par limonādi.

      – Tātad, – viņa atkārtoja.

      – Tieši tā, – viņš atsaucās, nespēdams uzsākt sarunu. Uz ledus kubiņiem bija iekārtojušās piparmētru lapiņas. Augļu mīkstums peldēja pa virsu.