Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

paraustīja plecus. – Paklau. Man ļoti žēl. Es cenšos pret jums būt godīgs. Ticiet man, ja vien es varētu, manis šeit nebūtu. Man ir vajadzīga nauda.

      Nauda. Valta māja šim vīram neko nenozīmēja.

      Nina piecēlās un sāka staigāt šurpu turpu. – Tas līdzinās Ziemassvētku gaidīšanai. Visu gadu centies labi uzvesties, un tad saņem zeķi, kas pilna ar oglēm. – Asaras draudēja izlauzties. Kāpēc tieši šis vīrietis, Valt? Līdz šim mirklim viņa nebija apjautusi, cik daudz bija no viņa gaidījusi. Jēgu, sirsnību, kopsakarības, pēdējo saikni ar Valtu…

      Viņa uzgrieza vīrietim muguru un lūkojās laukā pa logu. Viņas brīnišķīgais pagalms, viņas dārzs, viņas cerības, viņas sapņi. Viņa nemūžam neatdos to visu nepateicīgam svešiniekam, kuram ir vajadzīga nauda. Viņas sarūgtinājums samilza, saputojās un pārvērtās dusmu mākonī. Viņa apcirtās apkārt pret vīrieti. – Uz šīs zemes ir tikai viens cilvēks, kurš zina patiesību par Valta pēdējo, pirmsnāves vēlēšanos. Skumji, ka šis cilvēks esat jūs, mister Rivers. Man ļoti žēl, ka jums par to ne silts, ne auksts.

      – Ja vien es kaut ko par to zinātu… – viņa balss bija tik nespodra, tik tukša, tā izklausījās, it kā nāktu no šaušalīga sapņa dziļumiem.

      Nina atkrita atpakaļ dīvānā, sievietes dusmas plūda lejup ap viņas pleciem, veidodamas skumju un bezcerības peļķes. Ko viņai tagad vajadzētu darīt? Vienkārši ļaut viņam iet? – Ja Valts jau nebūtu miris, es viņu nogalinātu, – viņa nomurmināja, vairāk sev, nekā viņam.

      Miks centās aizgainīt iztēles ainu, kurā viņš kailām rokām izrauj šīs sievietes sirdi un tad samin to ar kājām, taču tas neizdevās.

      Par laimi, viņam vēl joprojām bija pietiekami raksturīgs karavīra saprāts, lai pārorientētos un domātu par citu plānu, neatkarīgi no tā, cik ļoti viņš neieredzēja šo uzdevumu. Nina acīmredzami negrasījās atdot viņam māju. Bet viņa arī nevēlējās, lai viņš iet projām, iekams nav sniedzis kaut kādas atbildes par viņas brāli.

      Tāpēc, pirms nav noticis kaut kas neatgriezenisks, viņam ir jākuļas projām no šīs neticami kārtīgās viesistabas, no šīs rūgtensaldās limonādes un šīs skaistās, izmisušās sievietes. Tad viņam ir jāielavās viņas garāžā un jāsameklē tā noslēpumainā kaste. Cerams, ka ar to informāciju rokās viņš spēs izdomāt tālāko plānu, kā rīkoties.

      Savā maratona braucienā no Kalifornijas viņš domās mēģināja vienoties pats ar sevi par tālāko rīcību. Ja tajā kastē būs narkotikas, es tās noskalošu lejā tualetes podā, tomēr turpināšu cīnīties par māju. Ja tur būs kādi pierādījumi vēl ļaunākam noziegumam, tādam, kurā iesaistīts kāds konkrēts upuris, es aizmirsīšu par māju un centīšos pēc iespējas ātrāk tikt no turienes projām, neskatoties atpakaļ…

      Viņš centās nedomāt par to, kādas šausmas var atklāties kastē. Viņš nespēj tikt galā ar Valta māsu, iekams nezina, cik postošs ir Valta noslēpums. Kad tas kļūs zināms, varbūt viņam būs kaut kas, ko viņai pateikt, savdabīgs paskaidrojums, ar ko viņš var padalīties, kaut kāds veids, kā pārliecināt Ninu atdot viņam māju.

      Vai arī varbūt viņš atklās, ka tas ir neauglīgs pasākums un viņam jāsteidzas projām. Ātri.

      Pats svarīgais ir tas, ka nedrīkst šķiest laiku. Bella rīt dodas uz Izraēlu.

      Laiks taktiski atkāpties. – Paklau, šī situācija ir ļoti nelāga. Jūs esat satraukusies. Man ļoti žēl, ka es jums uzkritu kā sniegs uz galvas. – Viņš piecēlās. – Man nevajadzēja tā rīkoties. Došu jums nedaudz telpas. Es atgriezīšos rīt.

      – Kā? Jūs dodaties projām?

      – Jā. – Miks nolika parādes durvju atslēgu uz kafijas galdiņa. Viņš atcerējās par tomātu grozu, ko bija atstājis uz grīdas, un novietoja uz galda arī to, ja nu Nina gadījumā dotos meklēt to ārā, tur, kur bija nometusi. Viņš pazina paniku, kurai sekoja apmulsuma un apmātuma pilna rīcība, un nevēlējās sievieti satraukt vairāk, nekā to jau bija izdarījis.

      – Kur jūs dabūjāt atslēgas? – viņa jautāja.

      – Tās man iedeva Valts.

      – Varbūt tas ir kaut kas… – Viņa apklusa, balss skanēja nedroši. – Pierādījums… – Viņa nokremšļojās. – Kaut kam.

      – Vai varbūt es tās nozagu no mantām pēc tam, kad biju uzrakstījis viltus vēstuli un nogalinājis medmāsu.

      Ninas seja apmācās. – Tas tiesa.

      – Man ļoti žēl par to, kas notika ar jūsu brāli. Valts bija labs puisis. Ir labs puisis. Es vēlos, kaut saprastu viņu. Es došu jums nedaudz laika, nedaudz telpas. Rīt es atgriezīšos un tad mēs aprunāsimies. Esam vienojušies?

      Miks piecēlās, pamāja sveicienu vietā vēl palikušajam kaķim, tad devās uz durvīm.

      Piektā nodaļa

      Nina vēroja vīrieti aizejam, neticība piepildīja ikvienu viņas būtības atomu. Zaķpastala! Kaut kas nebija kārtībā, bet viņa nespēja izdomāt, tieši kas. Tā nemēdz būt, ka cilvēks divus gadus ignorē māju, visbeidzot uzrodas no nekurienes mašīnā ar Kalifornijas numura zīmēm, tad atkal atkāpjas, lai dotu viņai telpu.

      Viņa bija nogurusi no telpas.

      Viņa cieši lūkojās uz to krēsla vietu, kur viņš bija sēdējis. Telpa.

      Dusmas uz Miku bija savijušās kopā ar dusmām uz Valtu par to, ka viņš izdomājis pasniegt dāvanu šim vīrietim tik negaidītā, impulsīvā, brālim tik ļoti raksturīgā veidā. Ko gan viņa gaidīja, ko Valts būs izvēlējies par savas mājas mantinieku? Princi? Bruņinieku mirdzošās bruņās? Labo puisi, kurš viņai visu izstāstīs, un tad viņi iemīlēs viens otru un dzīvos laimīgi līdz mūža galam?

      Ak Dievs. Viņa sajuta kuņģī nelabumu. Tieši to viņa bija iztēlojusies.

      Viņa ir tik liela muļķe. Tas, ko visi par Ninu vienmēr teica, ir tiesa: jautājumos par dzīvi viņa ir muļķe un naivule.

      Viņai vajadzētu ļaut vīrietim iet.

      Miks jau bija izgājis no istabas, viņš atradās priekšnamā.

      Miks, kam bija pieticis nekaunības likt viņai gaidīt divus gadus, un tagad viņš gribēja, lai viņa gaida vēl ilgāk.

      Nina dzirdēja, kā metāls nošvīkst pret metālu, durvju rokturim pagriežoties ap savu asi, tad to, kā metāls nošņirkst pret koku, kad aizšaujamais izslīdēja no cauruma durvju aplodā.

      Viņa eksplodēja, izdvesdama rēcienam līdzīgu skaņu, tā nelīdzinājās nevienai no skaņām, ko viņa jebkad savā mūžā bija izdvesusi.

      Kaut kādā veidā Nina atradās viņam līdzās, un viņa pagrūda vīrieša roku sāņus. Kaut kādā veidā viņa bija ieķīlējusies starp Miku un durvīm. Kāds, kas izklausījās pēc Ninas, bet kas nekādā ziņā nevarēja būt viņa, ierēcās: – Jūs nekur neiesiet, Mik Rivers!

      Vīrietis ļāva, lai Nina atgrūž viņu no durvīm. Kā zobodamies viņš pacēla rokas par zīmi, ka padodas. Vai varbūt tas bija pārsteigums. Ninai tas nerūpēja. Runa nebija par šo vīrieti; runa bija par Ninu pašu. Miks bija pārāk ilgi vilcinājies, lai būtu viņas prātojumu vērts. Viņa iebakstīja ar pirkstu viņam krūtīs, stumdama vīrieti atmuguriski uz priekšnama sienu, projām no durvīm. – Divus gadus es gaidīju, kad jūs reiz piecelsiet savu pēcpusi un atbrauksiet šurp, Mik Rivers! Divus gadus es maksāju nodokļus, maksāju par remontdarbiem, sniega tīrīšanu un visu pārējo, kas ir nepieciešams, lai uzturētu māju un tā neaizietu