Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

kopā ar atbildēm bija apglabāti kara netīrumos un atmiņu dūmakā, no kuras bija palikušas pāri sīkas drumslas.

      Viņam nudien vajadzēja atbildēt vismaz uz vienu no Valta māsas vēstulēm. Taču Miks nekad nedomāja, ka viņam nāksies turēt Valtu pie vārda un izmantot viņa piesolīto.

      Nu, te nu viņš tagad bija, piecdesmit pēdu attālumā no tā, lai atrisinātu vismaz daļu noslēpuma. Izpildot šo Valta uzdevumu, viņš kaut kādā veidā būs nopelnījis māju.

      Bet kādā veidā?

      Par spīti ārkārtīgi spēcīgajiem, nežēlīgajiem saules stariem, vīrieša āda šķita vēsa un mitra.

      Ko, pie velna, viņš atradīs tajā garāžā?

      Gaišā dienas laikā viņš iedomājās sarūsējušu, nobružātu kasti, kas piebāzta ar netīru naudu, narkotikām vai ieročiem, varbūt pat ar munīciju. Taču piķa melnā tumsā, trijos naktī, viņš iztēlojās lādi, ko klāj bieza rūsas kārta, it kā tā kādu laiku būtu gulējusi okeāna dibenā. Vai vēl ļaunāk, gara acīm viņš bija redzējis, ka to klāj asiņaini pirkstu nospiedumi. Sliktās dienās viņš izfantazēja, ka šī kaste ir pietiekami liela, lai tajā glabātos cilvēka galvaskauss. Vēl sliktākās dienās tā viņam šķita pietiekami maza, lai tur būtu paslēpts viens vienīgs nocirsts pirksts.

      Ko Valts ir izdarījis? Kāpēc Miks ir atbildīgs par to, lai pasargātu Valta māsu no tā, ko Valts ir izdarījis? Vai Valta māsa ir tik trausla, ka nespēj tikt pāri brāļa noslēpumiem? Pirmajās vēstulēs viņa tiešām radīja iespaidu par trauslumu. Bet, laikam ritot, viņas valoda kļuva skarbāka, viņas lēmums noteiktāks, līdz viņa beidzot bija paziņojusi – vai nu Miks viņai atbild uzreiz, vai arī lai iet ellē.

      Esi sveicināts ellē.

      Miks cerēja, ka Valta māsa nedzīvo šajā mājā. Ideālajā pasaulē viņa būtu to izīrējusi kādai laimīgai puķu un tauriņu sieviņai, kurai izrādītos astoņdesmit septiņi gadi, kura būtu kurla, pusakla un tā vai citādi jau grasītos pārcelties uz pansionātu.

      Vairs nekādas vilcināšanās. Miks sāka virzīties uz šķūņa pusi.

      Tad apstājās.

      Kaut kas nočabēja sakņu dārzā – apmēram trīsdesmit pēdas uz dienvidrietumiem.

      Viņš sastinga, jau tāpat aukstie sviedri, kas klāja ādu, pārvērtās ledū. Šīs Nomales ziemeļu daļā snaiperu nav. Viņš zināja, ka nedrīkst civilajā dzīvē reaģēt tā, kā tas būtu kaujas laukā. Viņš mēģināja sevi ātri pierunāt atkāpties no tik pazīstamās klintsradzes.

      Taču tas neiedarbojās. Matiņi, kas bija sacēlušies stāvus uz viņa skausta, liecināja par to, ka salātos neslēpjas trusis. Kāds viņu vēro. Vēl kāds, neskaitot bārdaino māla skulptūru margrietiņās un veselu spoku armiju, kas viņam atgādināja par šausmām, kuras var slēpties šādas mazas, kārtīgas mājiņas iekšienē.

      Tu nevari te tā sēdēt atklātā vietā un gaidīt, kad kāds tev ielaidīs lodi smadzenēs.

      Miks ievilka dziļu elpu. Viņš bija veltījis krietnu gadu tam, lai savestu kārtībā savu galvu, pēc tiem mokpilnajiem mēnešiem, kuros tika salikts kopā viņa ķermenis. Viņš zināja, ko nozīmē zaudēt savaldīšanos, un viņš zināja, kā tikt ar to galā. Viņš bija ticis tam pāri.

      Viņš platiem soļiem šķērsoja zālienu un devās sakņu dārza virzienā.

      Virs augiem parādījās smieklīga rozā salmu cepure, tad pazuda.

      Miks apstājās pie zaļu pupiņu rindas, kas bija apvijušās mietiņiem piesietam auklu tīklam. Pupiņas gluži kā privātuma aizslietnis karājās starp viņu un neliela auguma sievieti, kas bija notupusies aiz tomātiem.

      Miks nokremšļojās: – Labdien.

      – Ak! Labdien. – Sieviete piecēlās, nervozi slaucīdama plaukstas gar džinsa šortiem, it kā tikai nupat būtu Miku pamanījusi. Viņa noņēma platmali, un sarkano matu eksplozija lika vīrietim atsprāgt atpakaļ.

      Miks centās izlikties aukstasinīgs, bet viņš tāds nejutās.

      Viņš stāvēja aci pret aci ar Valtu.

      Ne jau ar Valtu. Valta vairs nav. Taču sarkanmatainā sieviete izskatījās tieši tāpat kā Valts, ja vien Valtam būtu bijis tik satriecošs augums. Viņai bija tādi paši mati ugunssarkanā krāsā. Tāds pats mazs, strups deguntiņš, kas gandrīz vai pazuda vasarraibumu jūrā. Tieši tāpat kā Valtam, viņas vasarraibumi tik ideāli saskanēja ar vara brūnajām acīm, ka radās iespaids – simtiem raibumiņu noslīdējuši no smalkā deguntiņa un pārplūdinājuši viņas acu varavīksnenes.

      – Vai jūs esat apmaldījies? Jums nepieciešamas norādes? – viņa vaicāja, bet mundrums likās nedaudz pārspīlēts, lai izklausītos normāli. Par spīti pūliņiem, viņas balss aizlūza. Vienā rokā viņa turēja zaļu tomātu, bet otrā – grozu, kas bija apsiets ar oranžu lakatiņu.

      Fakts numur viens: viņa neapšaubāmi ir Valta māsa – varbūt pat viņa dvīne.

      Fakts numur divi: viņa novāc dārzeņus, kas nozīmē, ka viņa šeit dzīvo.

      Fakts numur trīs: viņa noteikti Miku kādu brīdi vērojusi, kas nozīmē, ka gribēja no viņa izvairīties.

      Fakts numur četri: viņa ir ellīgi seksīga.

      Miks ignorēja faktu numur četri. Tas neattiecas uz šo gadījumu. Iekšā un ārā. Precīzs uzlidojums.

      Viņš dziļi ievilka elpu.

      – Sveika. – Viņš pastiepa roku. – Es esmu Miks Riverss. Atvainojos, ka ierodos tik vēlu.

      Ceturtā nodaļa

      Nina lūkojās uz vīrieti, stāvēdama aiz zaļā pupiņu plīvura, cenzdamās panākt, lai sejā neparādītos mulsinošā emociju spēle, kas virpuļoja viņā. Kur jūs visus šos gadus bijāt? Vai neprotat paņemt rokā telefona klausuli?

      Tad – Beidzot jūs esat šeit. Es varu dzīvot tālāk pati savu dzīvi. Es varu noskaidrot patiesību par to, kas notika ar Valtu.

      Pēc tam – Bet kas gan tas ir par vīrieti, kurš veselu gadu ignorē lūgumus sazināties, tad vienā skaistā vasaras dienā uzrodas no nekurienes tā, it kā tas nebūtu nekas īpašs? Tiec no viņa vaļā. Ātri!

      Viņa iznāca no pupiņu aizsega, nezinādama, ar ko lai sāk. Uzvilnīja panika, gluži kā žilbinošais baltums tajā dienā, kad divi kareivji, ģērbušies pilnā uniformā, bija piezvanījuši pie viņas durvīm.

      Turpmāk viss mainīsies.

      Viņai likās, ka tūdaļ noģībs.

      Viņai ir jāsaņemas. Par spīti vīrieša divus gadus ilgajai klusēšanai, viņa zināja, ka šī diena var pienākt.

      Viņai izdevās ar mokām izstomīt vārdus: – Nāciet iekšā, – un tos pavadīja nenoteikts rokas mājiens. Tas šķita patiesi muļķīgs un noteikti tā arī izskatījās.

      Viņai ir jāapsēžas kādā vēsā vietā.

      Kā caur miglu, viņa virzījās uz savu māju…

      Valta māju.

      Mika Riversa māju.

      Kam pieder šī māja? Kur viņa paliks, ja atdos to šim cilvēkam?

      Nē, viņa to viņam neatdos. Tagad tā ir viņas māja. Pirmkārt, tāpēc, ka viņš ir palaidis garām savu izdevību. Otrkārt, pat ja viņa gribētu to viņam atdot – ko viņa nevēlas –, kā gan viņa var droši zināt, ka viņš ir godīgs cilvēks? Varbūt viņš ir vēl