Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

Vai esat pārliecināta? Jo es pazīstu tādas kā jūs. Jums šķiet, ka gribat patiesību. Jums šķiet, ka gribat atbildes. Bet īstenībā jūs gribat puķes un tauriņus, varavīksni un priecīgus dārza rūķus. – Miks pieskārās viņas zodam, viņš nebija domājis būt maigs, viņš neko nebija ar to domājis, bet pēkšņi, pats to negribot, izjuta pret sievieti maigumu. Viņa neatvirzījās, un arī viņš neatrāva plaukstu. – Man nav visu šo lietu. Šim stāstam nebūs laimīgu beigu, Nina.

      – Es jau esmu izlēmusi. – Viņa vēl aizvien nebija izvairījusies no viņa pieskāriena, it kā viņi būtu sakusuši kopā.

      Tā bija, jo arī viņš nespēja atrauties.

      Dzīve ir draņķīga. Karš ir draņķīgs. Zaudēt brāli ir draņķīgi, un ja tev sprādziens trāpa tik spēcīgi, ka nespēj atcerēties, kas notika, ir draņķīgi. Vienlīdz draņķīgi ir tad, ja tev ir māja un ja tev nav mājas, jo māja tev atgādina par nāvi, meliem un zaudējumiem, kā arī par to, ka laiku nav iespējams pagriezt atpakaļ. Melošana ir draņķīga padarīšana viņiem abiem, bet tā ir dzīve, un, viņam ļoti žēl, bet tā nu šī pasaule ir iekārtota. Viņam ir nepieciešama nauda – daudz naudas un ātri –, un arī tā šī pasaule ir iekārtota. Viņš ir devis Ninai izvēli, un tas lika viņam justies nedaudz labāk, jo kļuva neizturami atrasties viņai tik tuvu un ne…

      Miks pārvarēja mata platuma attālumu starp viņiem un noskūpstīja sievieti.

      Tas nebija kaislīgs skūpsts. Tikai lūpu saskaršanās. Bet ar to pietika. Skumjas tika nodotas no vienām lūpām otrās.

      Tad viņš uzgrieza Ninai muguru, atvēra durvis un platiem soļiem izsteidzās ārā, lejup pa pakāpieniem, neļaudams sev paskatīties atpakaļ.

      Ja viņš bija licis Ninai raudāt, viņš negribēja to zināt.

      Sestā nodaļa

      Nina vēroja, kā Miks nobrauc ar savu smieklīgo mašīnu lejup pa garo pievedceļu – viņš brauca atpakaļgaitā tikpat ātri un droši, kā cilvēks ar veselu saprātu brauktu uz priekšu. Mašīna nozuda lejup aiz kalna. Viņa dzirdēja, kā nokauc riepas, Mikam izgriežoties uz ielas. Motors vairākas reizes tālumā norēcās, līdz pakāpeniski skaņas izgaisa.

      Čivināja putni. Mājā ap Ninu valdīja klusums. Silvija pievienojās viņai pie loga un sāka berzēties ar galvu pret Ninas plaukstu, it kā saprastu viņu.

      Varbūt tas īstenībā nemaz nebija noticis. Varbūt viņa bija iztēlojusies vīrieša bālās lūpas un zilās acis, un viņa īsi apcirptos blondos matus. Bet kā gan viņa būtu varējusi iedomāties viņa vibrējošo kvēli? Un to skūpstu – tas tik bija skūpsts! Nina vēl nekad nebija bijusi tik tuvu vīrietim, kurš viņā izraisīja tādu niknumu, tādu satraukumu, tik pretrunīgas izjūtas. Viņš līdzinājās kaķim, negantam un šņācošam, kas vienu brīdi glaužas klāt, bet nākamajā metas projām…

      Nē, Nina tikai ķeras pie salmiņa. Tas vispār neattiecas uz Miku. Viņa pati bija iedomājusies, ka ieradīsies kāds lielisks puisis, kāds, kurš novērtēs, ko nozīmē māja, ko nozīmē šī dāvana un ko viņas brālis ar to domājis. Viņa izmisīgi centās padarīt Miku par tādu cilvēku, kāds viņš nebija. Viņš ir vīrietis, kurš grib iegūt ātru naudu uz Valta nāves rēķina, un es viņam neļaušu to izdarīt.

      Viņa glaudīja Silviju, cenzdamās nomierināt savu strauji pukstošo sirdi.

      Kad Nina atkal spēja normāli elpot, viņa piegāja pie telefona, nocēla klausuli un piezvanīja uz nelielu ātrās apkalpošanas restorānu. Lizija pacēla klausuli pēc pirmā signāla. – Restorāns “Pēdējā izdevība”, iebrauksiet pakaļ vai arī jums piegādāt?

      Nina nespēja parunāt. Viņai rīkli aizžņaudza visas pēdējās divdesmit minūtēs pārdzīvotās emocijas. Valta vairs nav;

      viņš nekad vairs neatgriezīsies; un neviens nevar viņai palīdzēt atšķetināt šo noslēpumu, ko brālis pēc sevis atstājis, kā vien neciešams svešinieks ar ledainām zilām acīm, kuram par to ne silts, ne auksts.

      – Ninuci? Es redzēju tavu numuru noteicējā. Vai tu gribi to, ko parasti? Kviešu maizi ar tītara gaļu? Bez majonēzes, bez bekona?

      – Es. Ak, pie velna. – Izkristalizējās dilemma. Kā var zināt, vai kāds stāsta patiesību, ja nav nekādu pierādījumu? Tā pat nebija saruna: viņš teica/viņa teica. Tas bija: viņš teica/viņa klausījās. Nē – pat vēl ļaunāk. Tas bija: viņa jautāja/viņš atteicās atbildēt.

      Lizijas balss kļuva maigāka. – Vai ar tevi viss kārtībā, dārgumiņ? Vai kaut kas atgadījies?

      – Miks Riverss. – Ninai tik tikko izdevās izrunāt šos vārdus.

      – Ak. Mans. Dievs. Viņš beidzot piezvanīja?

      – Tikko aizbrauca.

      Lizija strauji ievilka elpu, klusi noelsdamās. – Aizbrauca?

      Viņš ir pilsētā! Vai viņš atbrauca, lai dabūtu tavu māju?

      – Nē. Jā. Es nezinu. Tas bija juceklīgi.

      Lizija atkal ievilka elpu. – Paliec, kur esi. Nekusties. Es sasaukšu kopā “Ienaidnieču klubu”. Ārkārtas sanāksme. Sasodīts, man šeit jābūt vēl trīs stundas, un gan Džūdija, gan Emīlija piezvanīja, ka ir slimas, tāpēc es nevaru atstāt Eliju vienu pašu. Vai tu vari pagaidīt? Līdz septiņiem. Vai spēsi tik ilgi izturēt?

      Nina pamāja. – Nē. Nenāciet. Ar mani viss ir kārtībā. Es tikai gribēju…

      – Aizveries. Mēs nākam, vai nu tu to gribi, vai ne. Es visām piezvanīšu. Varbūt Džila var pie tevis tikt jau tūlīt. Lai arī ko tu grasies pasākt, nedari neko, iekams mēs būsim pie tevis! Neuzdrīksties viņam atdot savu māju!

      Tai nevajadzētu būt problēmai. Jo Nina beidzot saprata patiesību. Divus gadus viņa bija domājusi, ka ar bailēm gaida parādāmies Miku Riversu, kurš mēģinās pieprasīt to, kas varētu piederēt viņam. Taču situācija bija pavisam citāda. Viņa izmisīgi gaidīja šo vīrieti parādāmies, lai varētu no viņa pieprasīt to, ko vēlējās uzzināt vairāk par visu pasaulē: patiesību par sava brāļa pēdējām dienām.

      Policists Tomijs Vins stāvēja uz ietves un, pacēlis galvu, lūkojās uz balto sienu “Garsijas sīkpreču veikala” vienā pusē. Pirmie rietošās saules stari meta liegi sārtu atblāzmu uz krāsas, un jebkurā citā dienā gaismu spēle uz sienas atgādinātu kaut ko no Normena Rokvela gleznām. Bet ne šodien. Šodien rāmo mieru iztraucēja policijas mašīnas rotējošās sarkanās un zilās gaismas, kā arī ķeburaini burti un divi neglīti, melni kāškrusti. Ar aerosolu uzpūstā krāsa bija nožuvusi, bet pirms tam tā bija groteski notecējusi, pavairodama uzraksta biedējošo, gotisko efektu.

      Ja grafiti autors gribēja izraisīt bailes, tad darbs bija labi paveikts. Iespējams, šos grafiti zeļļus uzskata par sīkajiem likumpārkāpējiem, bet viņi nebūt nav slikti mākslinieki.

      Misters Garsija stāvēja Tomijam aiz muguras, purinādams galvu. Viņi bija atklājuši šo grafiti jau rīta agrumā, taču misters Garsija visu dienu gaidīja atgriežamies savu dēlu Džoniju, lai tas varētu pārkrāsot sienu. Džonijs bija notupies tēvam aiz muguras un maisīja balto krāsu. Atkal.

      Misters Garsija nemitējās klaigāt. – Vai viņi domā, ka mēs esam nacisti? Viņi pat neprot šo vārdu uzrakstīt pareizi. Natcisti! Un, lai vai kā, Dieva dēļ, mēs esam meksikāņu izcelsmes amerikāņi trešajā paaudzē! Es pat neesmu bijis Eiropā, izņemot to vienu reizi, kad biju mazs bērns un tētis aizveda mani uz Franciju, lai parādītu, kur viņš cīnījās pret tiem sasodītajiem nacistiem!

      Tomijam misters Garsija patika. Viņam