Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

pie bagāžnieka, nedaudz parakņājies tajā, viņš izvilka vēl vienu T kreklu.

      Vīrietis pameta skatienu apkārt, un Nina pieliecās zemāk. Paldies Dievam, viņa acis slīdēja pāri dārzam.

      Nina apsēdās zemē ar pēcpusi netīrumos.

      Viņa mīlēja savu brāli un respektēja viņa vēlēšanos, tomēr viņai ir jāpanāk, lai šis puisis dodas projām. Vienkārši jāpaskaidro, ka viņš ieradies par vēlu.

      Māja ir viss, kas viņai atlicis.

      Trešā nodaļa

      Divi tūkstoši seši simti četrdesmit astoņas jūdzes piecās dienās sagrabējušā metāla kārbā, ko viņš bija laimējis kādās derībās, un Miks Riverss ar savu sēžamvietu sajuta ikvienu no šīm jūdzēm.

      Viņš pacēla acis uz māju, kas slējās viņa priekšā, un nodrebēja.

      Nav labi.

      Dārza rūķis uzlūkoja viņu ar aizdomu pilnu skatienu.

      Miks pūlējās nelamāties – bet viņam tas neizdevās. Viņš atrāva vaļā mašīnas durvis un, iegrimis ar baltu mākslīgo ādu apvilktajā pasažiera sēdeklī, sāka rakņāties cimdu nodalījumā, meklēdams adresi, ko bija uzkricelējis otrā pusē vecai telefona rēķina aploksnei, tad vēlreiz nolamājās. Viņš jutās gluži kā zaļš jauniesaucamais, kurš pirmo reizi iekļuvis apšaudē.

      Likums numur viens: nekad neko neiztēlojies iepriekš.

      Viņš bija iedomājies, ka spēs tikt galā ar šo smago pārbaudījumu – pierunāt Valta māsu atdot viņam māju. Viņš bija šķērsojis ar mašīnu visu valsti, tad uzbraucis līdz pusei augšup pa pievedceļu, iekams aptvēra savu kļūdu. Pārliecība sagrīļojās, izraisot nelabumu un apturot viņa skrējienu. Viņš nekādā ziņā nespēs to izdarīt, par spīti tam, cik ļoti viņam šī māja nepieciešama.

      Jā, es to spēju. Viņa nav mana darīšana. Atceries par savu uzdevumu. Iekšā un ārā. Paveic savu darbu.

      Likums numur divi: novērtē faktus.

      Viņš zināja, ka šī māja joprojām pieder Valta māsai; pirms došanās ceļā viņš bija pārbaudījis publiski pieejamos ierakstus. Tātad pirmais jautājums – kas šeit šobrīd dzīvo?

      Māja ir apdzīvota. Tajā saimnieko kāds, kam patīk dārzeņi. Un puķes.

      Miks zināja, ka tā var būt tikai sieviete.

      Piebraucamajā ceļā bija novietots antīks, bet labi aprūpēts zaļš Subaru daudzvietīgais automobilis. Uz bufera bija uzlīme ar uzrakstu “Galtona ir lieliska”. Pēc tā, kā buferis nokarājās, varēja spriest, ka te nav iesaistīts neviens vīrietis, ja vien šis cilvēks nepieder pie tiem, kuri nespēj salabot savu mašīnu. Tādiem, kuri, pēc Mika pārliecības nav vērā ņemami, jo nesagādās raizes.

      Viņš pārlaida pētījošu skatu pagalmam. Plašs puķu dārzs mājas priekšā virmoja visās iespējamās ziedu krāsās un sanēja no vismaz simts dūcošām, laimīgām bitēm. Pie velna, tur pat draiskojās arī tauriņi. Draiskoties. Viņam šis vārds nepatika, tāpat kā nepatika paši kukaiņi, bet ar citu vārdu to nevarēja attēlot. Vienīgais, kas šai vietai vēl pietrūka, bija varavīksne, lai pabeigtu nepārprotamo vēstījumu: ja tu gribi šo māju, tev nāksies doties iekšā un izraut to no kādas ļoti laimīgas personas rokām.

      Vai šī māja varēja vēl vairāk līdzināties ideālai gleznai? Kaķis logā – ķeksītis. Puķains paklājiņš pie durvīm – ķeksītis. Neparasti dzīvelīgs dārzs, kura turpinājumā nolaideno pagalmu klāja ideāli zaļš mauriņš – divi ķeksīši. Vienā pusē zāliens stiepās līdz mežam, kas ieskāva māju no aizmugures. Otrā pusē – līdz pļavai, kas nozuda skatam kalna pakājē. Pļava bija kā nosēta ar visu iespējamo krāsu lauku puķēm.

      Tā visa bija par daudz.

      Puķes Miku kaitināja. Sakoptas mājas lika viņam uz pieres izspiesties sviedru spīdumam. Tas bija viens no tūkstošiem iemeslu, kāpēc viņam patika armija. Kazarmas, teltis, gulēšana zem klajas debess kopā ar puišiem, kuri ar vienu šāvienu sašķaidītu dārza rūķim galvu – vienkārši joka pēc. Armijā viss bija tieši tas, kas tas ir, tas neizlikās par kaut ko vairāk. Ne tā kā glītas, uzpostas mājiņas, kuras varēja dot patvērumu vārdos nenosauktām šausmām.

      Miks spēra soļus pa diviem pakāpieniem reizē. Pieklauvēja. Piespieda zvana pogu. Nekādas atbildes. Viņš satvēra durvju rokturi. Tas pagriezās. Durvis nebija aizslēgtas.

      – Sveicināti? – viņš uzsauca priekšnamā, pamezdams zaglīgu skatienu visapkārt, lai novērtētu, ar ko viņam ir darīšana. Ideāli kārtīgais priekšnams bija tukšs, izņemot mazu, zemu galdiņu, uz kura atradās vāze ar sarkaniem ziediem. Pie priecīgi dzeltenajām sienām rindojās gleznas ar ziediem. Uz spožās koka grīdas izcēlās sarkandzeltens pīts paklājs.

      Miks aizcirta durvis, lai atvairītu pēkšņi uzbrukušo déjà vu sajūtu. Šī ir māja, kur dzīvo trakie.

      Viņš devās atpakaļ pie savas mašīnas un atslējās ar muguru pret durvīm. Šī māja bija kā divas ūdens lāses līdzīga tai laimīga izskata mazajai mājiņai, kurā viņš bija uzaudzis. Miks ierāva galvu plecos, lai patvertos no rēgiem, kas vēl aizvien lika viņa miesai viscaur pārklāties ar zosādu.

      Sasodītais Valts.

      Miks atspiedās pret mašīnas karsto metālu, ļaudams karstumam iesūkties viņa ādā, viņa nogurušajos muskuļos. Labi, domā. Ja neviena nav mājās, tā ir izdevība parūpēties par to, kas bija šķitis šī uzdevuma grūtākā daļa, bet nu tas var izrādīties tīrais nieks salīdzinājumā ar mājas dabūšanu savā īpašumā.

      Viņš palūkojās uz šķūnim līdzīgo garāžu, kas bija izvietota pagalma malā un atradās aiz mājas. Viņš var tajā iekļūt un triju minūšu laikā būt jau laukā. Ja mājas parādes durvis nav aizslēgtas, droši vien arī garāža nav aizslēgta. Nevar gan teikt, ka atslēga Miku varētu apturēt.

      Viņš izvilka no aizmugurējās kabatas noskrandušu vēstuli un ieslidināja sev delnā mazu atslēdziņu, kas bija paslēpta salocītajā vēstulē. Viņam nebija nepieciešams to pārlasīt. Pēc diviem gadiem Miks to zināja no galvas.

      Mik!

      Vai Tu vēl aizvien esi dzīvs? Lieliski, veco zēn! Es zināju – ja kāds izkļūs no šīs vietas dzīvs, tad tas būsi Tu. Paklau, es Tev atdodu savu māju, kas atrodas Ņujorkas štata ziemeļu daļā. Šī vieta nav nekas īpašs, tomēr tā ir kaut ko vērta. Pie velna, Tev nav tur obligāti jādzīvo un tamlīdzīgi. Pārdod to, ja vēlies. Es uzrakstīju savai māsai, lai pavēstītu, ka Tu ieradīsies, tiklīdz tiksi laukā no šī elles cauruma. Viņa atdos Tev māju. Šajā ziņā problēmu nebūs.

      Šīs atslēgas ir no turienes. Pirmā ir no parādes durvīm. Otrā ir kādai kastei. Tā atrodas garāžā, uz augšējā plaukta aizmugurējā labajā stūrī. Tā ir neliela kaste, līdzīga kurpju kastei, no sarkana sarūsējuša metāla. Tur ir divas tādas kastes, bet Tu sapratīsi, ka esi uzgājis pareizo, ja atslēga derēs.

      Iznīcini šo kasti, Mik. Es uzticos Tev un zinu, ka Tu to izdarīsi. Nekādā gadījumā nepieļauj, lai par kasti uzzina mana māsa, nedz arī par to, kas tur iekšā. Vai vari to paveikt manā labā, veco zēn? Galu galā Tu man esi parādā par Fallūdžu, vai nav tiesa?

      Parūpējies par visu,

TTAVS DRAUGS VALTS

      Tu man esi parādā…

      Mēnešiem ilgi guļot armijas hospitālī Vācijā, pēc tam vēl vienā Santamonikā, Mikam nebija nekādu iespēju izpildīt