Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

aiz gleznojuma ar strauji pieaugošu nojautu. Ko gan viņa domā, viena pati nakts vidū kāpelēdama pa šīm bīstamajām, acīmredzami muļķīgajām kāpnēm? Viņa bija tieši tāda pati kā Valts – pārgalvīga.

      Baidīdamies no ļaunākā, Miks bija soli pa solim līdis ārā no paslēptuves. Kad Nina krita, viņš jau atradās zem viņas, cenzdamies sievieti noķert. Taču viņš bija vienu sekundes simtdaļu par vēlu, un Nina trāpīja pa viņa plecu nelāgā leņķī.

      – Sasodīts! – viņa iekliedzās.

      – Nolāpīts! – viņš atsaucās.

      – Au!

      – Miau! – klusi, žēlabaini atskanēja no augšas.

      Miks atradās uz grīdas, Nina – viņam virsū, kliegdama, cik tik spēka. Asa, dzēlīga sāpe no vīrieša pleca izplatījās lejup pa muguru un tad tālāk kājā, un viņš gluži kā idiots nodomāja – Tas ir tik jauki. Bija pagājis ilgs laiks, kopš viņš bija pieskāries sievietei.

      – Atslābinies. Tas esmu es. Miks.

      Ninas krūtis piespiedās vīrieša ķermenim, viņas kājas un rokas bija sapinušās ar Mika locekļiem, viņas kliegšana plēsa vai pušu viņa bungādiņas.

      – Nina! Tas esmu es! – Viņš centās mierinoši satvert sievietes rokas, bet viņa izmisumā tās izrāva.

      – Ko? Kas? Mik? – beidzot tomēr viņas locekļi bija brīvi, un viņa, atsperdamās ar rokām un kājām, metās projām, šļūkdama atmuguriski uz dibena gluži kā krabis.

      Viņa lūkojās uz vīrieti, smagi elpodama. – Mik?

      – Sveika. – Viņš mēģināja pakustināt plecu, taču sāpes bija ļoti spēcīgas. Vai varbūt sāpēja tāpēc, ka Nina atrāvās no viņa, taču tās bija pavisam citādas sāpes – dziļākas, daudz pastāvīgākas. Tas nepavisam nelīdzinājās acumirklīgam cilvēciskam kontaktam, lai atgādinātu kādam puisim, cik viņš ir ārkārtīgi vientuļš. Viņš gribēja viņai pieskarties atkal, pievilkt viņu sev klāt, pavaicāt, kas notiek ar viņas Supervalta audeklu, kāpēc viņa tumsā nāk šurp, lai cīkstētos ar kaķi. Pie velna, viņš ļoti vēlējās atkal sajust viņas ķermeni pret savējo, taču šoreiz bez kliegšanas. – Vai ar tevi viss kārtībā? – viņš pajautāja.

      Nina bija pietraukusies kājās un vēl joprojām kāpās atpakaļ no viņa, viņas acis neticīgi raudzījās pārmaiņus uz vīrieti, kas gulēja zemē, un uz kaķi, kas vēl joprojām atradās šķūņaugšā. – Ko tu šeit dari? – Viņa notrauca no kājām un rokām zāģu skaidas, kas bija pieķērušās uz grīdas.

      – Acīmredzot ķeru tevi. – Miks piesardzīgi pieslējās sēdus stāvoklī. Viņš uzmanīgi pataustīja plecu.

      Silvija bija pienākusi pie šķūņaugšas malas un laimīgi grauza savu kārumu.

      – Man ir melnā josta, tā ka nemēģini darīt neko muļķīgu, – Nina teica. Viņa vēl aizvien bija nedaudz aizelsusies.

      – Tik muļķīgu kā rāpšanās pa vissliktāk uzkonstruētajām kāpnēm pasaulē, turoties ar vienu roku un vienlaicīgi ar otru cenšoties notvert bīstamu zvēru? Kurš nostiprināja šīs kāpnes tieši sienā? Tas ir pret gravitācijas likumiem.

      – Silvija nav bīstama, – viņa iebilda.

      – Kurš teica, ka es runāju par kaķi? – Miks pavaicāja. Viņš lēni piecēlās, lai atkal Ninu nenobiedētu, un piesardzīgi pakustināja plecu. Tas nebija lauzts vai izmežģīts, taču viņš bija kaut ko sastiepis. Droši vien kādu cīpslu vai divas. Tas nebija nekas tāds, kam nevarētu līdzēt nedaudz aspirīna. Viņš teica: – Lai vai kā, tev nevar būt melnā josta. Ja būtu, tu būtu kritusi labāk, nevis ar atpakaļvērstu sitienu trāpījusi man pa liesu. Ko tu dari ar to nabaga dzīvnieku?

      – Kaķene ir tur iestrēgusi. Tur šķūņaugšā ir kaut kas tāds, kas viņu vilina, un pēc tam viņa vairs nespēj tikt lejā. Viņa uzrāpjas gluži kā kokā… – Nina apklusa paskaidrojuma vidū. – Pats galvenais – ko tu te dari? – viņa vaicāja.

      Miks paraustīja plecus. – Man šķita, ka izdzirdēju troksni te iekšā, un tas likās dīvaini, tā kā ir vēla nakts, tāpēc nācu izpētīt, – viņš meloja.

      Silvija lūkojās lejup uz viņiem, un ik reizi, kad viņa samirkšķināja acis, tās likās pazūdam.

      – Man šķita, ka tu grasījies atgriezties rīt no rīta, – Nina teica.

      – Nevarēju atrast viesnīcu, – Miks meloja.

      – Ak, pareizi. Protams. Man vajadzēja tev pateikt. Universitātē ir absolventu salidojums.

      – Ak tā gan, – viņš novilka. Man paveicies.

      – Vai ar tavu plecu viss kārtībā? – Nina pavaicāja.

      – Viss ir labi, – viņš atkal sameloja. Miks prātoja, vai kaut kad drīzumā visa šī melošana viņam sāks veikties vieglāk.

      – Man viņa jādabū zemē. – Nina atkal posās augšup pa kāpnēm.

      – Labs ir. Nekādu problēmu. Rāpies vien. Man vēl joprojām ir viens vesels plecs.

      Nina uzmeta viņam īgnu skatienu un turpināja kāpt. Viņa tika līdz augšai un vēlreiz mēģināja pielabināt kaķi. Miks, kā nohipnotizēts, viņu vēroja, kamēr kaķis tupēja, sarāvies čokurā, tā, lai viņu nevarētu aizsniegt.

      Pagāja krietni ilgs laiks, līdz viņa padevās un nokāpa atkal zemē. – Izvairās. Tagad viņa ir pārāk piesardzīga. Viņa man neuzticas.

      – Tad jau mēs esam divi.

      Viņa izskatījās tik sarūgtināta sava kaķa dēļ, ka Miks neko nespēja sev padarīt. Viņam nevajadzētu iejaukties. Tā nav viņa darīšana. Viņš šurp ir nācis pēc kastes, nevis pēc kaķa. Uzdevums nevirzījās uz priekšu. Visu laiku gadījās kāda kļūme.

      Kaut gan nenāktu par ļaunu iemest skatienu šķūņaugšā. Varbūt kaste ir tur? Lai vai kā, tur bija tik tumšs, ka Miks bija diezgan pārliecināts – viņš neko nespēs saskatīt. Stulba ideja.

      Nina satraukta lauzīja rokas, un izmisuma izteiksme viņas sejā Mikam uz mirkli atņēma veselo saprātu. Viņš sāka pievilkties augšup pa kāpnēm, kaut gan katra kustība raidīja jaunu sāpju uzliesmojumu viņa plecā. Mazākais, ko viņš var paveikt, iekams padara Ninu par bezpajumtnieci, – izglābt viņas kaķi.

      – Mik, nē! Viņa necieš, kad viņu…

      Viņš pašāva uz priekšu sāpošo roku un saķēra kaķeni, pirms tā bija sapratusi, kas notiek. Tad viņš iebāza šņācošo un skrāpējošo zvēru padusē, nokāpa tiktāl, cik spēja, un palaida kaķi vaļā. Dabiski, dzīvnieks, kurā bija iemiesojies sātans, nekrita zemē. Kaķene stingri iecirta nagus viņa augšstilbā, kur iekrampējusies karājās un turpināja brēkt.

      – Silvija! – Nina iekliedzās.

      – Silvija? – Mikam nācās valdīties, lai no visa spēka neaizlidinātu dzīvnieku pāri šķūnim. Tas kaķis droši vien sver divdesmit mārciņas. Viņš saķēra Silviju aiz skausta, plecs raidīja ugunīgas sāpju šķēpeles cauri viņa ķermenim, nobālēja pat sāpes no kaķa nagu radītajām brūcēm, no kurām viņa džinsos jau sāka sūkties asinis. Silvija atlaida nagus, un Miks nometa viņu zemē, iekams kaķene bija paspējusi ieķerties kādā citā viņa ķermeņa daļā.

      – Silvija! – Nina vēlreiz iekliedzās, kad kaķene nokrita – viegli – uz visām četrām, kā jau to kaķi mēdz darīt. Silvija nedaudz nopurinājās, tad devās projām,