Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

darbībās. – Man vajadzētu sameklēt viesnīcu.

      – Man šķita, tu jau mēģināji un neveiksmīgi, – Nina žāvādamās iebilda.

      – Ak, jā. – Viņš bija nekam nederīgs melis. Vienmēr tāds bija bijis.

      – Tev nav izredžu, Mik. Šonedēļ ir absolventu salidojums. Katra vietiņa no šejienes līdz pat šosejai ir rezervēta pirms vairākiem mēnešiem. Kad tu pēcpusdienā iebrauci manā pievedceļā, es domāju, ka tu esi kāds nomaldījies absolvents.

      Vismaz viņai bija taisnība par to, ka nomaldījies.

      – Es negribu uzbāzties, – viņš teica. – Man mašīnā ir telts. – Aizmirsti par to, – viņa atbildēja. – Tev nav izvēles. Tāpēc nāc iekšā un aprodi ar to.

      Viņai bija taisnība. Mikam nav izvēles. Un daudz lielākā mērā, nekā Nina varēja nojaust.

      Tāpēc viņš devās iekšā, aizvērdams aiz sevis durvis. No rīta viņš piezvanīs Sendijai, lai māsa viņam atgādinātu, ka šī ir kauja, kurā viņš nevar atļauties zaudēt.

      Vienpadsmitā nodaļa

      Tonakt Nina savā gultā klausījās Mika soļos, kad viņš staigāja no viesu guļamistabas uz vannasistabu un tad atkal atpakaļ uz viesu guļamistabu. Sievieti pārņēma dzelošas skumjas, kaut ko tādu viņa nebija jutusi kopš tās dienas, kad uzzināja, ka Valts ir miris. Soļi, kas līdzinās Valta soļiem, bet nav brāļa soļi. Es nekad vairs nedzirdēšu Valta soļus. Viņi bija nodzīvojuši šajā mājā kopā mēnesi, pirms Valts pēdējo reizi devās pāri okeānam. Dzīvoklis, ko Nina pirms tam īrēja, atradās pilsētas centrā, un viņai šķita muļķīgi īrēt, ja māja stāvēja tukša. Turklāt kaķi šeit jutās daudz laimīgāki, un viņiem bija vajadzīgs kāds, kurš par viņiem rūpējas. Nina bija sev teikusi, ka tā ir pagaidu kārtība.

      Kaķu dēļ.

      Bet, protams, tas izvērtās par kaut ko vairāk.

      Nina gulēja tādā kā pusmiegā, domādama, cik maz zina par to, kā viņas brālis gājis bojā. Armija bija viņai sniegusi galvenos faktus – apšaude, drošsirdība un gods. Bet, tāpat kā viņas gleznojums, stāsts, ko viņi Ninai pavēstīja, šķita klišejisks, tukšs, līdz galam neizveidots.

      Ko Miks par to zina? Vai vispār ko zina?

      Beidzot mājā atkal valdīja klusums, bija saklausāma vien ventilatora monotonā dūkoņa. Valtam nepatika runāt par armijā pavadīto laiku. Kad viņš bija mājās, viņš teica, ka gribot aizmirst par “turieni”.

      Nina arī neuzstāja. Patiesību sakot, viņa nevēlējās zināt. Reiz viņa mēģināja palasīt kādu grāmatu par karu – kad Valts pirmo reizi devās viņpus okeānam. Viņa nolika to malā, jau lasot pirmo nodaļu, kur bija vēstīts par karavīriem, kam nācās noplēst zeķes no kājām kopā ar ādas gabaliņiem, jo smacējošajā, neizturamajā karstumā audums bija kūstot pielipis pie pēdām.

      Šī aina atkal un atkal nāca pie viņas sapņos. Nina gandrīz veselu gadu nebija redzējusi Valtu sapnī, bet šonakt viņa sapņoja par brāli. Sākumā ar Valtu viss bija kārtībā, viņš ēda, spēlēja ar saviem draugiem kārtis. Bet tad viņš bija kaut kur pavisam netālu un kliedza. Nina skrēja no istabas uz istabu, nespēdama brāli atrast, jo Afganistānas kalni un lejas kaut kādā veidā saplūda ar viņas māju. Viņa vēra vaļā durvis, kuru tur iepriekš nebija bijis, atklāja savā mājā istabas, par kuru eksistenci viņa nebija zinājusi. Dažās telpās plauka brīnišķīgi dārzi; citas bija kā tumšas un draudīgas alas, kas bija pilnas ar raudošām sievietēm un bērniem. Taču viņa nespēja atrast Valtu un kliedzieni nemitējās. Ja tikai viņa varētu brāli atrast, viņa bija pārliecināta, ka spētu vērst visu uz labu. Kliedzieni kļuva skaļāki, neciešami. Viņa mēģināja tikt laukā no mājas, taču nespēja izkļūt. Katras durvis veda kādā citā istabā.

      Nina uztrūkās no miega.

      Viņa joprojām dzirdēja kliedzienus.

      Taču tas nebija Valts. Tas bija Miks.

      Nina izrāpās no gultas un zagās uz priekšu pa gaiteni, viņas sirds dauzījās.

      – Sasodīts. Nē! Valt! – viņš pavēlēja.

      Nina viegli pieklauvēja. Atbildes nebija. Rokai drebot, viņa piesardzīgi pavēra guļamistabas durvis.

      Miks gulēja viesu gultā, ar seju spilvenā, Ninas margrietiņu palagi bija savijušies mudžeklī ap vīrieša augumu. Dūrēs savilktās rokas bija piespiestas pie pieres. Viņš bija atbalstījies uz elkoņiem, pleci pavisam nedaudz pacelti uz augšu tā, it kā viņš kliegtu matrača spraugā.

      Nina kā pārakmeņojusies stāvēja durvīs.

      – Izbeidz, stulbeni. Neuzdrīksties. Nāc atpakaļ.

      Vienu mirkli Ninai šķita, ka Miks runā ar viņu, un viņa pakāpās soli atpakaļ. Taču Miks nerunāja ar viņu. Viņš bija tālu projām.

      Viņai jāatsauc Miks atpakaļ. Nina uz pirkstgaliem zagās pie gultas, gluži stīva aiz bailēm.

      – Nē. Nē. Izbeidz. – Tad vīrietim pēkšņi no rīkles izrāvās rēciens, ko nez vai varēja nosaukt par cilvēcisku. – Valt!

      Ninas pirmais impulss lika bēgt projām, taču viņa nespēja. Viņa bija sastingusi tā, it kā atrastos sapnī. Viņa piespieda savas kājas kustēties, un galu galā tās paklausīja. Viņa metās pie gultas un uzlika plaukstu uz vīrieša kailā pleca. – Mik, – viņa čukstēja, papurinot vīrieti tik stipri, cik vien uzdrīkstējās. – Mosties. Tas ir sapnis. – Viņa āda bija kvēlojoša un spīdīga no sviedriem zem sievietes ledusaukstās plaukstas.

      Baisais kliedziens pārtrūka, un Miks parāvās projām no Ninas. Viņš apvēlās uz sāniem. Plati atvērtās acis cieši palūkojās sievietē. – Kur, pie velna, es atrodos? – Viņa balss bija piesmakusi.

      – Valta mājā, vai atceries? Es esmu Nina, Valta māsa. Viss ir kārtībā. Tev rādījās murgi.

      Viņš samirkšķināja acis vienu, divas, trīs reizes. Pēc trešās reizes viņa acis vairs neatvērās. Nina vēroja, kā vīrieša ķermenis atslābst un atkal ieslīgst miegā. Mika dūres atslāba, pleci noslīga. Viņš pabāza plaukstu zem galvas. Viņa seja izskatījās gluži kā bērnam.

      Taču ķermenis bija vīrieša. Ļoti skaista vīrieša. Nina nesteidzīgi mēness gaismā aplūkoja Mika augumu. Par laimi, palags vēl aizvien klāja tā vidusdaļu. Tomēr viņa varēja saskatīt ikvienu lieliski veidotā, gluži kā skulptūrā kaltā vēdera sprīdi, muskuļu aprises bija skaidri redzamas pat miegā. Skaists torss, brīnišķīgi pleci. Vīrieša profils bija tik rāms, ka Ninai bija jāsakopo visi spēki, lai nepastieptu roku un ar pirkstu neizsekotu viņa sejas līnijām.

      Uz gultas uzlēca Silvija, pārbiedēdama Ninu. Taču Miks turpināja gulēt. Kaķene ieritinājās vīrietim pie krūtīm. Viņa pacēla galvu uz Ninu, it kā teikdama – Viss ir kārtībā; es viņu tagad pieskatīšu. Tu ej gulēt.

      Nina klusām lavījās ārā no istabas.

      Bet tad viņa apstājās un devās atpakaļ pie gultas, kur rāmi gulēja vīrietis.

      Viņa noliecās un viegli noskūpstīja viņa pieri.

      Viņš nepamodās.

      Viņa noskūpstīja viņa vaigu.

      Tad, neizskaidrojama tukšuma pārplūdināta, viņa izskrēja ārā no istabas un devās atpakaļ uz savu gultu. Viņa raudāja, un pati nesaprata, kāpēc, un viņai tas nepatika. Nina ar piespiešanos aizvēra slapjās acis, ar gribasspēka palīdzību pūlējās apturēt uzmācīgo emociju parādi. Alkas, noraidījums, skumjas, cerība. Viņa jutās