Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

kas vardarbīgi izturas pret dzīvniekiem. Miks meklēja vārdus, jo pavisam noteikti vēlējās kaut ko sacīt. – Mīksta nosēšanās ir ārkārtīgi svarīga. Tavs kritiens bija ļoti iespaidīgs. Vai ar tevi patiešām viss ir kārtībā? – viņš vaicāja. – Es neesmu vismīkstākais nosēšanās laukums.

      – Ar mani viss ir labi. Paldies, – Nina atbildēja, aizvērdama aiz kaķa durvis. – Gadījies, ka Silvija pēc tam, kad ir izglābta, metas taisnā ceļā atpakaļ augšā pa tām kāpnēm, – viņa paskaidroja. – Nesaprotu, kāpēc.

      – Varbūt tāpēc, ka tu viņai dod kārumus?

      Nina nosarka. Viņa pavēra muti, tad aizvēra to, tad mēģināja vēlreiz. – Man paveicās, ka tu uzradies, Mik. Paldies. Nemaz negribas domāt par to, kas varēja notikt, ja…

      – Nekādu problēmu. – Viņš pārtrauca Ninu. Viņš negribēja uzklausīt pateicības vārdus par to, ka ielauzies Ninas šķūnī, visticamāk, tajā brīdī ielaižot arī kaķi, ložņājis apkārt, nesekmīgi meklēdams kasti, noniecinājis viņas mākslasdarbu, un, kad Nina gandrīz bija nositusies, savainojies arī pats. – Starp citu, kas šī ir par vietu?

      – Mana mākslas studija. Reiz te Valtam bija darbnīca. Taču man bija vajadzīga vieta, kur strādāt pie lielākiem projektiem, tāpēc es izvācu viņa mantas un ienesu savējās.

      Miks stāvēja pret sievieti ar muguru, tāpēc viņš atļāvās saviebties. Ja viņa ir izvākusi Valta mantas, kaste var atrasties jebkur. Vai arī nekur: tā ir pagalam. Varbūt viņš ir nokavējis. Varbūt viņa to izmetusi. Vai varbūt Nina jau ir noalgojusi atslēdznieku un atvērusi kasti. Miks aizstaigāja atpakaļ uz labējo stūri tik nevērīgi, cik vien iespējams, un palūkojās aiz plastmasas tvertnēm. Viņš atvēra vienu, kas bija pilna ar krāsām un otām, un dažādiem citiem mākslinieka darbarīkiem. Viņam vajadzēs atgriezties šurp vēlāk, lai pārbaudītu, vai Valta kaste nav paslēpta tur, aiz visiem šiem mākslinieka piederumiem. Taču šī vieta bija tik kārtīga, ka viņš šaubījās, vai kaut ko atradīs.

      Nina, piemiegusi acis, stāvēja pie sava muļķīgā gleznojuma.

      – Nav jau nemaz tik slikti, – Miks ieminējās, reaģēdams uz sāpjpilno izteiksmi sievietes sejā.

      – Tas ir briesmīgs, – viņa teica. – Klišejisks un muļķīgs. Atzīsti – tu to esi redzējis jau miljons reižu. Turklāt tas izskatās absurds. Valts vienkārši nebija… Es gribu teikt, ka vēlējos, lai tas ir viņš, tikai lielāks, un tad tas pārvērtās par šo.

      Pēdējās desmit minūtes Miks bija pietiekami melojis. – Labi, tev taisnība. Tomēr tas vienalga ir labi uzgleznots.

      Nina uzmeta viņam iznīcinošu skatienu. – Kurš gan vēlas skatīties uz memoriālo gleznojumu un domāt, ka “tas vienalga ir labi uzgleznots”? Es gribu, lai cilvēki raudātu. Izjustu sāpes. Es gribu, lai viņi lūkotos uz manu piemiņas memoriālu Galtonas karavīriem un justu kaut ko. Kaut ko īstu.

      – Tātad tas ir memoriālam? – Viņš jutās apmulsis.

      – Tā ir skice gleznojumam uz “Garsijas sīkpreču veikala” sienas. Īstā siena ir divu stāvu augstumā.

      Miks pacilāja vēl dažus, mazākus audeklus. Tie bija ļoti līdzīgi – Valts viens pats, Valts ar kādu citu pusi, viņi izskatījās pēc Betmena un Robina. Abi stāvēja izrieztām krūtīm, tādā pozā, ka šķita, viņiem mugurā vajadzētu būt baleta triko un apmetņiem. – Es zinu, ka tā nav mana darīšana, bet nešķiet, ka tevi šis uzdevums ļoti iedvesmo.

      Nina sakrustoja rokas uz krūtīm. – Mans brālis gāja bojā. Protams, ka tas mani iedvesmo!

      Miks paraustīja plecus, bet tūlīt nožēloja, jo cauri plecam izskrēja sāpe.

      – Ak jēziņ. Mums vajadzētu likt, lai to izmeklē. Es varu tevi aizvest uz traumatoloģijas punktu. – Nina pienāca klāt un uzlika plaukstu Mika plecam. Viņa iztaustīja visgarām atslēgas kaulam. – Kauls nav lauzts. Tas ir labi. – Tad viņa maigi iebakstīja plecā. Nina bija tik tuvu, ka Miks tik tikko spēja atturēties, lai nesāktu viņu apostīt. Par vēlu. Viņa smaržoja pēc kaķu kārumiem, M&M konfektēm un vīna – dīvaini seksīga kombinācija.

      – Vai tu esi ārste? – viņš pajautāja.

      – Nē. Jogas pasniedzēja ar nepilnu slodzi. Taču man ir darīšana ar dažādām traumām, kas gadās maniem audzēkņiem. Mēs apgūstam arī anatomiju.

      – Tas ir tikai sastiepums, – viņš teica. – Ir bijis ļaunāk.

      – Kuš. – Nina vēlreiz viņam pieskārās. Miks pūlējās nepievērst uzmanību tam, cik labi jutās tik ciešā viņas tuvumā. Viņas pieskāriens bija maigs, precīzs. – Tieši šajā vietā, – viņa teica.

      Vīrietis centās savaldīties un neiekliegties pilnā balsī. – Jā, – viņš noņurdēja. – Tieši tur.

      Nina pasmaidīja. – Tu esi sīksts puisis, vai ne?

      – Nav tik ļauni. Vienkārši vajag nedaudz laika, – Mikam izdevās izstomīt, kamēr sāpes pārtapa no liesmām par kvēlošām oglēm un tad par ledu.

      Nina palaida vaļā viņa plecu un sāka virzīties projām, uz šķūņa durvju pusi. – Es zinu dažas jogas pozas, kas tev palīdzēs tikt ar to galā.

      Miks viņai nesekoja.

      Viņa apstājās un pagriezās atpakaļ pret viņu. – Nāc nu, – viņa teica. – Ir jau vēls.

      – Nedomāju, ka spēšu izpildīt kaut kādas jogas…

      – Uz gultu, – viņa paskaidroja, un vīrieša prāts eksplodēja, iztēlojoties visas iespējas, kaut arī saprata, ka Nina bija domājusi gluži ko citu. Viņš zināja, ka plecs nespēj izturēt slodzi, ko prasītu jebkura no viņa fantāzijām. Miks vienmērīgi izelpoja, lai nomierinātos. Ja kaste neatrodas šķūnī, māja ir nākamā loģiskā vietā, kur tā varētu būt. Taču atrasties Ninas tuvumā likās vēl jo bīstamāk tagad, kad starp viņiem bijusi šī saskare. Šī sieviete viņu pievilka – tas bija tik neatliekami un nozīmīgi, ka viņš nebija drošs, vai spētu pretoties, pat ja to vēlētos. Viņš gribēja viņai palīdzēt.

      Viņa pameta šķūni, Miks sekoja Ninai soli aiz muguras.

      – Es prātoju, kā Silvija iekļuva šķūnī, – Nina teica, ne tik daudz viņam, kā pati sev.

      Kaķis ieslīdēja iekšā kopā ar mani, un es gandrīz tevi nogalināju. Ko tad, ja Nina būtu pamanījusi kaķa prombūtni pusstundu vēlāk, un Miks jau būtu gabalā? Katra darbība izraisīja negaidītas pretdarbības, kuras viņš nespēja kontrolēt. Viņš tik ļoti centās savā dzīves ceļā izvairīties no maskētām mīnām, taču veltīgi. Tās bija visur.

      Viņi pienāca pie mājas, kas mēness gaismā izskatījās omulīga un jauka. Māja, kuru Miks gribēja Ninai atņemt.

      Pie margām bija piesiets oranžs lakatiņš.

      Nu ko, kovboj? Miks iedrošināja sevi, sagatavodamies smagajam pārbaudījumam – ieiešanai mājā. Viņa telts atradās mašīnas bagāžniekā, taču doma par gulēšanu uz cietas zemes, kad tik ļoti sāpēja plecs, nemaz nelikās pievilcīga. Tas nudien būtu par daudz prasīts.

      Turklāt vajadzēja iekļūt iekšā, lai uzlādētu savu telefonu. No rīta viņš grasījās piezvanīt Sendijai.

      Nina stāvēja atvērtajās durvīs, lūkodamās uz Miku tā, it kā viņš būtu kaķis, kurš slikti uzvedas un atsakās iet mājā uz nakti. – Vai tu nāc? – viņa vaicāja. Virs džinsiem viņai mugurā bija plāns naktskrekls ar lencītēm, un, lai visu vēl vairāk sarežģītu,