Ēnu līcis. Nora Robertsa

iegāja guļamistabā. Viņš ievēroja, ka tur arī bija ziedi, tās pašas klusināti zaļās sienas, divi vecmāmiņas akvareļi, kas viņam bija īpaši mīļi.

      Nolicis somas uz soliņa pie vecmodīgās gultas gala, viņš novilka mēteli.

      Šajā istabā nekas nebija mainījies. Pie loga joprojām stāvēja mazais rakstāmgalds, platas durvis veda uz balkonu, turpat bija arī pītais šūpuļkrēsls un mazais soliņš, kas apsegts ar vecmāmiņas mātes sen tamborētu sedziņu.

      Īlajam ienāca prātā, ka pirmo reizi pēc ļoti ilga laika viņš atkal jūtas kā mājās. Gandrīz. Atvēris somu, viņš izņēma tualetes piederumus, bet vannas istabā atrada svaigus dvieļus un smalkas gliemežvāku formas ziepes. Novēdīja citronu aromāts.

      Noģērbjoties viņš neskatījās spogulī. Pēdējā gada laikā Īlajs bija novājējis, zaudējis pārāk daudz svara. Tas viņam nebija lieku reizi jāatgādina. Atgriezis dušas krānu, viņš nostājās zem ūdens strūklas, cerēdams aizskalot daļu paguruma. No pieredzes Īlajs zināja – ja aizies gulēt sanīcis un nervozs, pamodīsies neciešami nomākts.

      Iznācis no dušas, viņš paņēma dvieli un, susinot matus, atkal uztvēra citronu smaržu. Tumši blondie mati, garāki nekā toreiz, kad viņam bija divdesmit gadu, slīga pāri kaklam. Gandrīz gadu viņš nebija apmeklējis savu frizieri Enriku. Jau sen Īlajs nejuta vajadzību pēc simt piecdesmit dolāru vērta matu griezuma, ne arī pēc itāliešu uzvalkiem un kurpēm, kas bija iesaiņotas uzglabāšanai.

      Viņš vairs nebija smalki ģērbies krimināllietu advokāts ar personisko biroju un izredzēm ātri vien kļūt par pilntiesīgu firmas partneri. Tas vīrs bija gājis bojā kopā ar Lindsiju. Tobrīd viņš to vēl nezināja.

      Atmetis atpakaļ mīksto un balto dūnu segu, Īlajs izslēdza gaismu un atgūlās. Tumsā viņš saklausīja lietus čukstus aiz loga un jūru, tās pastāvīgo rūkoņu.

      Aizvēris acis, viņš, tāpat kā ik nakti, lūdza Dievu, lai spētu aizmirsties kaut tikai dažas stundas.

      Vairāk nebija lemts.

      Sasodīts, viņš bija pārskaities! Neviens, Īlajs domāja, spēcīgajam, ledainajam lietum kapājot automašīnas jumtu, absolūti neviens nespēja viņu saniknot tik ļoti kā Lindsija.

      Draņķe.

      Viņas prātu un, kā redzams, arī morāli ne ar ko nevarēja salīdzināt. Viņai izdevās pārliecināt sevi, un Īlajs nešaubījās, ka arī daudzus savus draugus, māti, māsu un sazin kuru vēl, ka viņš ir vainīgs laulības izjukšanā, ka viņa dēļ pāra psiholoģiskās konsultācijas abiem beigušās ar šķiršanās procesa gatavošanu tiesas ceļā.

      Viņa sasodītā vaina bija tā, ka Lindsija viņu krāpa vairāk nekā astoņus mēnešus – jau piecus mēnešus pirms tiesā uzsāktā šķiršanās procesa, par kuru viņa tik ļoti cīnījās. Īlajam nez kādēļ tika uzvelta vaina arī par to, ka viņam izdevās atklāt krāpšanu un melus pirms vienošanās parakstīšanas, kas Lindsijai dotu iespēju aiziet ar prāvu daļu kopīgās mantas.

      Abi kvēloja niknumā: viņš par to, ka bijis idiots, Lindsija – ka viņam izdevies sievu atmaskot.

      Bez šaubām, viņš bija vainīgs, ka tajā pēcpusdienā viņi tik neglīti, asi un publiski saķildojās par viņas neuzticību, turklāt mākslas galerijā, kur Lindsija strādāja uz pusslodzi. Īlajs atzina, ka nedz vieta, nedz laiks nebija izvēlēti pareizi. Īsts sliktā stila paraugs. Un kas par to? Tagad viņam bija pilnīgi vienalga.

      Lindsija vainoja viņu, lai gan pati bija neuzmanīga, tik neuzmanīga, ka Īlaja māsa ieraudzīja viesnīcas vestibilā Kembridžā viņu, Īlaja sievu, kura jau dzīvoja atsevišķi, maigojamies ar citu vīrieti, pirms abi iekāpa liftā.

      Kaut arī Trisija pagaidīja pāris dienu, līdz pavēstīja to brālim, Īlajs viņu saprata. Māsai nebija viegli viņam to pateikt. Un viņam vajadzēja vēl dažas dienas, lai aptvertu jaunumu, pēc tam viņš saņēmās un noalgoja privātdetektīvu.

      Astoņi mēneši, Īlajs vēlreiz nodomāja. Lindsija gulēja ar kādu viesnīcās, tādās – ar brokastīm, un Dievs vien zina, kur vēl. Viņai pietika prāta nedarīt to mājās. Ja nu pamanītu kaimiņi?

      Varbūt viņam nevajadzēja skriet uz galeriju pie Lindsijas ar detektīva atskaiti rokā? Varbūt abiem vajadzēja apjēgt, ka būs labāk, ja skaļi nekliegs viens uz otru, tā ka skan visā galerijā un pat uz ielas.

      Bet viņi abi bija pārāk apjukuši.

      Skaidrs, ka vienošanās par mantas sadali Lindsijai vairs nebija izdevīga. Tas, ka Īlajs bija ar mieru visu sarunāt mierīgā ceļā, stingri neievērojot laulības līguma noteikumus, vairs nederēja. Nē. Atgriezusies mājās no labdarības izsoles, viņa atklās, ka Īlajs paņēmis Florencē nopirkto gleznu, no vecvecmāmiņas mantoto briljantu un sudraba kafijas servīzi, kas viņu neinteresēja, bet arī tā bija ģimenes īpašums, un lai viņš nolādēts, ja ļautu Lindsijai to izmest sabiedrības vajadzību kopējā katlā.

      Viņai bija jāgatavojas jaunai cīņai citā spēlē.

      Varbūt tas bija sīkmanīgi, muļķīgi, bet varbūt pareizi un taisnīgi. Dusmās par nodevību Īlajs nespēja to skaidri izšķirt, un viņam patiesībā bija vienalga. To pašu dusmu dzīts, viņš nostājās piebraucamajā ceļā pie mājas Bostonas Bekbejā, pie mājas, kuru viņš bija uztvēris kā pamatu laulībai, pat ja tā bija sākusi plaisāt. Viņš bija cerējis, ka tajā dzīvos viņu bērni, un uz brīdi tā bija palīdzējusi izlīdzināt nesaskaņas, kamēr viņš ar Lindsiju to iekārtoja, izvēlējās mēbeles, apspriedās, strīdējās un vienojās – viņš uzskatīja, ka tas viss ir normāli, – par katru sīkāko detaļu.

      Tagad viņiem tā bija jāpārdod. Visu nāksies dalīt. Un kas tad ir puse? Sīkums vien. Viņš cerēja, ka īrētā dzīvoklī ilgi nevajadzēs palikt, viņš nopirks pats savu.

      Tikai sev, Īlajs domāja, izkāpjot no mašīnas lietū. Tad viņu neapgrūtinās ne pārrunas, ne strīdi, ne vienošanās.

      Viņš straujā solī devās uz ārdurvīm un aptvēra, ka zināmā mērā jūtas atvieglots. Vairs nevajadzēja vilkt laiku, kaut ko gaidīt, izlikties, ka laulību iespējams glābt.

      Varbūt ar saviem meliem, nodevību, neuzticību Lindsija bija izdarījusi viņam savdabīgu pakalpojumu.

      Tagad viņš varēja aiziet bez vainas izjūtas vai nožēlas.

      Taču, pie velna, aizejot viņš paņems līdzi to, kas pieder viņam.

      Atslēdzis durvis, Īlajs iegāja plašajā, elegantajā vestibilā. Piespiedis koda taustiņus, viņš atvienoja signalizāciju. Ja Lindsija būtu nomainījusi kodu, viņam bija līdzi personas apliecība ar vārdu un adresi. Viņš jau bija apsvēris, kā izskaidrot policijai vai apsardzes dienestam savu ierašanos.

      Viņš tikai pateiktu, ka sieva mainījusi kodu – tā varēja būt patiesība –, un viņš par to aizmirsis.

      Tomēr viņa nebija to izdarījusi. Šis fakts sniedza atvieglojumu, tomēr arī aizvainoja. Tātad Lindsija uzskatīja, ka pazīst viņu pietiekami labi un zina – viņš neieies mājā bez viņas atļaujas. Īlajs bija piekritis pārcelties citur, dot abiem iespēju dzīvot atsevišķi, tātad viņa pieņēma, ka viņš nekad nejauksies viņas dzīvē, netraucēs viņu.

      Lindsija uzskatīja vīru par sasodīti civilizētu personu. Drīz viņai nāksies atklāt, ka nepavisam nepazīst Īlaju.

      Mirkli viņš stāvēja, uztverot mājas klusumu, mājas sajūtu. Viņš gluži vai uzsūca neitrālos toņus, kuri kalpoja par fonu krāsu šļakstiem un zibšņiem, vecā un jaunā apvienojumam, kas īpatnēji papildināja kopējo stilu.

      Īlajam nācās atzīt, ka Lindsijai tas