Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda

izslavēti skaistas sievietes – un Rafes māte. – Tamoso ir no Milānas. Viņš ir ādas izstrādājumu tirgotājs, visu ieguvis paša spēkiem, ļoti bagāts un ļoti ietekmīgs. – Viņa pasmaidīja. – Kā arī ļoti šarmants.

      Eli nespēja noticēt savām ausīm: kā Frančeska varēja lolot simpātijas pret tik tiešu un nepatīkamu vīrieti?

      – Viņš ir īss.

      Frančeska uzjautrināti aplūkoja Eli sešas pēdas un četras collas garo augumu.

      – Eli di Luka, vai tu domā, ka sievietes par šarmantiem uzskata tikai garus vīriešus? Man nāksies tev sagādāt nepatīkamu pārsteigumu.

      – Pēdējā laikā esmu piedzīvojis gana daudz pārsteigumu, – Eli atbildēja. Tas bija maigi teikts.

      – Ja nemaldos, Tamoso ir precējies piecas reizes. Viņš dievina sievietes. Tā ir daļa no viņa valdzinājuma. – Frančeska iegremdēja pirkstus savos garajos, sarkanbrūnajos matos. – Tev vajadzētu izrādīt savas jūtas pret sievietēm, Eli. Vairāk par visu sievietēm patīk vīrieši, kuri izrāda savu interesi.

      Eli viņai veltīja laisku smaidu, būdams tik valdzinošs, cik vien spēja.

      – Tādam vīrietim kā man sieviešu klātbūtne sagādā lielāku prieku nekā jebkas cits.

      – Ļoti labi, – Frančeska atmurrāja un paplivināja skropstas.

      Brūka aplaudēja.

      – Iespaidīgi, Eli! Vienmēr esmu apgalvojusi, ka di Luku ģimenes vīrieši ir attīstījuši koķetērijas mākslu līdz nebijušiem augstumiem. – Glītā, gudrā un talantīgā Brūka bija Eli ģimenes Beltēras kūrorta galvenā pārvaldniece (kaut gan centienos tikt projām no Rafes viņa atkāpās no amata; tas neizdevās kā plānots). Tā kā Brūka arī kļuva par pirmo sievu vienam no trim di Luku brāļiem… Ja Tamoso Konte panāks savu, viņa nebūs pēdējā.

      Par spīti dvēseles mokām, Eli turpināja smaidīt un jautāja:

      – Vai esi kādreiz satikusi Tamoso Kontes meitu?

      – Viņa meitu? – Frančeska izbrīnā sarauca nevainojami veidotās uzacis. – Tamoso ir precējies vairākas reizes, bet viņam nav bērnu.

      Eli zināja, ka viņa kļūdās. Tamoso viņam bija rādījis fotogrāfiju.

      Meitene – viņa neizskatījās pietiekami veca, lai varētu tikt saukta par sievieti – sēdēja pie nekārtīga galda un smaidīja kamerā. Viņas gaišie mati bija savīti ar noasinātu zīmuli sastiprinātā mezglā uz galvas, un gar vaigiem nevērīgi krita matu šķipsnas. Viņa bija satvērusi zodu plaukstā – tas bija apņēmības pilns zods – un lūkojās tieši kamerā ar savu lielo, brūno acu skatienu.

      Un Eli spēja domāt vienīgi par… attēlu rediģēšanas programmu.

      Jo meitenes tēvam bija nokareni vaigi un deguns; viņš bija ne tikai maza auguma, bet arī ar melnstrādnieka miesasbūvi: platām krūtīm un pleciem, un apaļu vēderu. Tas bija briesmīgs ģenētiskais materiāls meitenei.

      Eli nosodīja sevi par ārišķību… Varbūt abu tikšanās brīdī viņam meitene iepatiksies neatkarīgi no izskata.

      Varbūt pēc precībām Eli viņu dievinās.

      Varbūt cūkas sāks lidot, un vista garšos pēc cūkgaļas.

      – Dārgumiņ, vai tev kaut kas kaiš? – vecmāmiņa ierunājās. – Tu izskaties savārdzis.

      Viņa redzēja pārāk daudz. Eli sasvēra vīna pudeļu kasti, it kā būtu noguris no tās nešanas, un palūkojās apkārt.

      – Kur ir Rafe? Kur ir līgavainis?

      – Viņš ir virtuvē. – Brūka pasmīnēja. – Viņš gatavo ēdienu.

      Eli atbildēja ar tādu pašu smīnu.

      – Tu esi viņu labi apmācījusi.

      – Rafe sūdzējās par kliegšanu un teica, ka no mūsu spalgajām balsīm viņam piemetas galvassāpes, bet es atbildēju, ka ar to vien nepietiks, lai šovakar izvairītos no seksa…

      Eli mīļā, mazā, astoņdesmitgadīgā vecmāmiņa, kura nemēdza lamāties, iebrēcās:

      – Pie velna! Vai redzējāt? – viņa norādīja uz ekrānu.

      Eli izgāja no istabas un pa gaiteni devās uz virtuvi. Viņš aizsoļoja garām ēdamistabai un vienīgajai tualetei mājā – kopīgajos di Luku ģimenes pasākumos nācās piedzīvot izmisīgu klauvēšanu pie durvīm un lūgšanos – un iegāja spoži izgaismotajā un nesen izremontētajā virtuvē.

      Rafe kārtoja cepamtraukā baklažāna šķēles, makaronus, sieru un vecmāmiņas gatavoto tomātu mērci.

      Noa kārtoja vistas filejas uz restēm, kas bija uzliktas uz cepamās plāts, un apslacīja tās ar eļļu.

      Abi brāļi bija uzrotījuši piedurknes un aizbāzuši dvieļus aiz jostām. Abu pieres bija saspringti sarauktas.

      – Vai man vienīgajam šķiet ironiski, ka sievietes dzīvojamā istabā skatās sporta spēles pārraidi, bet vīri gatavo vakariņas? – Eli nolika kasti uz letes un izcēla no tās pirmās trīs vīna pudeles.

      – Apklusti un uzliec priekšautu! – Noa bija jaunākais Gavino dēls: glīts, valdzinošs un pieklājīgs vīrietis, Beltēras kūrorta vadītājs un, pēc tā spriežot, vislabāk pielāgojies dzīvei. Iespējams, ka tā bija taisnība… bet tas nebija būtiski.

      Eli piegāja pie vīrieša un paskatījās pār viņa plecu.

      – Ko tu dari, vecīt?

      – Rafe gatavo baklažānu un parmezāna siera sacepumu, un es gatavoju vistu ar parmezāna sieru.

      – Tu to dari nepareizi, – Eli aizrādīja. – Baklažānu un parmezāna siera sacepums? Kas noticis?

      Abi brāļi pievērsās viņam un vienā balsī jautāja:

      – Vai tu gribi cept vistu un baklažānu?

      Bija tikai viena pareizā atbilde:

      – Nē.

      – Tad ielej mums vīnu un ķeries pie darba. – Rafe bija nopelniem bagāts karavīrs, kuram tagad piederēja savs apsardzes uzņēmums. Viņš prata dot pavēles.

      Eli brīdi apsvēra iespēju vispirms aiznest vīnu dāmām, bet nosprieda, ka viņš nav pietiekami pieklājīgs. Tāpēc viņš atkorķēja trīs dažādus di Luku ģimenes vīnus, no kuriem katrs bija paredzēts viena brāļa garšas kārpiņu apmierināšanai. Tikmēr Noa teica:

      – Es neiebilstu pret ēdiena gatavošanu, turklāt es nespēju tur sēdēt un klausīties vecmāmiņas komentārus par kāda puiša dupsīti.

      Eli palocīja galvu. Viņš saprata brāli. Viņš ielēja vīnu, salika glāzes brāļu elkoņu ieliekumos un teica:

      – Man jāatnes šampanietis. Es teikšu tostu par godu kāzām. – Viņš piegrūda savu plecu Rafes plecam.

      – Forši, vai ne? – Rafe meta mieru sacepuma gatavošanai un pagriezās. Viņi sasita kopā krūškurvjus un apskāvās. To pašu izdarīja Eli un Noa.

      Eli prātoja, ka civilizēti ļaudis vispirms teiktu tostu, bet visi klātesošie bija puiši. Krūškurvju sasišana kopā pauda brāļu prieku daudzreiz labāk nekā tosts.

      Pēc mokām vairāku gadu garumā Rafe un Brūka beidzot noslēdza laulību slepenā ceremonijā Rīno.

      Vecmāmiņa un Ketija vēlējās noorganizēt īstu ceremoniju baznīcā, bet Eli pateicās Dievam par Rafes un Brūkas lēmumu negaidīt. Viņi notvēra laimi aiz astes. Di Luku brāļu dzīvē bija piedzīvots pārāk daudz sāpju, un bija patīkami redzēt, ka