Melnais eņģelis. Enija Solomone

šausmās.

      Nojauzdami, ka notiek kaut kas svarīgs, ļaudis pavirzījās tuvāk, un Bērkets pavēstīja:

      – Tur ir viens no tiem melnajiem eņģeļiem.

      Cilvēki sāka satraukties, un Holts izslēja galvu.

      – Dabū tos tumsoņus prom no šejienes, – viņš pavēlēja Samantai.

      Bet bija jau par vēlu. Samanta lika cilvēkiem atkāpties tālāk, taču viņi bija visu dzirdējuši. Holts raidīja pūlim savu bargāko, ledaināko skatienu.

      – Ejiet mājās! Visi!

      Ļaudis pakurnēja, pagrozījās, bet, tā kā ne Holts, ne Samanta neļāva tuvoties mašīnai, viņi cits pēc cita galu galā devās prom. Beigās palika tikai evakuācijas auto. Holts aizsūtīja Samantu uz iecirkni rakstīt atskaiti, bet Bērkets lika aizvilkt avarējušo mašīnu uz garāžu.

      – Ko lai ar to daru? – Bērkets jautāja Holtam. – Vai uz to kāds pieteiksies?

      – Pagaidām ne. Klau, pamatīgi to izpēti. Bremzes, degvielas tvertni, pārnesuma kārbu, visu. Es uzsveru – visu. Ja mašīna ar nolūku sabojāta, noskaidro, kā. Rīkojies viens pats. Citus klāt nelaid.

      Bērkets uztvēra spriedzi Holta balsī, jo pats arī tā jutās. Viņš nopietni pamāja.

      – Jā, ser.

      – Un, Endij, uzzināto paturi pie sevis. Ja kaut ko pieraksti, dokumentē, papīrus ieslēdz. Ja es dzirdēšu, ka apkārt paklīst runas, man būs skaidrs, no kurienes tās radušās.

      – No manis tās nenāks.

      – Tas ir labi. Kad būsi visu izdarījis, piezvani man. Nevienam citam. Vai saprati?

      Bērkets pamāja, un Holts viņam pasniedza vizītkarti ar kontaktinformāciju. Kaut arī viņš centās to neizrādīt, tomēr jutās noguris un nomākts. Divu galveno pilsētas iedzīvotāju bojāeja ar tik nelielu laika atstarpi bija biedējoša. Un melnais eņģelis kā ļauna nolemtība apēnoja abu nāvi.

      Divpadsmitā nodaļa

      Kā vienmēr, Samanta Fiša darīja, ko policijas šefs bija pavēlējis: brauca uz iecirkni rakstīt atskaiti. Viņai ne visai patika šis darbs, bet pavēļu pildīšana bija viņas dzīves sastāvdaļa. Citādi viss bruka un juka. Kaut arī sajukums varēja rasties pats no sevis. Viņa to bija pieredzējusi alibabu zemē. Prāts automātiski viņu sarāja. Šo zemi sauca Irāka. Viņa bija domājusi Irāku. Saprotams, ka tā. Viņa negribēja paust necieņu. Klausos, ser.

      Samanta nopūtās. Joprojām bija grūti atvairīt atmiņas par armiju. Varbūt viņai vajadzēja palikt tur? Ja mamma nesaslimtu, iespējams, ka viņa būtu turpinājusi dienēt. Visu mūžu. Nu, notikumi ne vienmēr risinās pēc iecerētā plāna. Turklāt darbs policijā bija labs. Holts bija labs priekšnieks. Arī pēc izskata patīkams.

      Viņa pietvīka, nekavējoties noraidīdama šīs domas. Tā bija mātes vaina, viņa vienmēr mudināja justies brīvāk. “Kā tu panāksi, lai tas glītais puisis tevi ievēro?”

      Kāda vaina iestīvinātam formastērpam? Samanta vispār neatzina saburzītas drēbes. Kā gan lai panāk kārtību visapkārt, ja pats varas pārstāvis nav tīri, pieklājīgi ģērbies?

      Viņa atslēdza kabinetu. Un sarauca pieri par jucekli uz Holta rakstāmgalda. Kaut arī viņš būtu glīts kā filmu zvaigzne, viņi abi nekad nesaderētu. Viņa vienmēr staigātu Holtam pa pēdām, savācot viņa radīto nekārtību. Pietika paskatīties uz rakstāmgaldu, lai iekņudētos pirksti. Bet viņa valdījās. Holts viņai lika mieru, tātad pareizi bija pašai uzvesties tāpat.

      Samanta izņēma atskaišu veidlapas un sāka tās aizpildīt. Viņa bija jau diezgan redzējusi līķus un, pārbraukusi mājās, cerēja, ka ar tiem vairs nenāksies saskarties. Viņa iztēlojās, ka darba ikdiena aprobežosies ar tādu cilvēku kā Terijs Bišops aizturēšanu – galvenokārt tie būs dzērāji un klaidoņi. Bet kas nu notiek – divi līķi nepilnu divu nedēļu laikā! Un abi ar melniem eņģeļiem.

      Viņa pacēla skatienu no veidlapas. Vai tā uzskatāma par sakritību, vai arī notikumi bija savstarpēji saistīti? Samanta minēja, ko par to domā Holts. Kopš viņa sāka strādāt policijā, viņiem nebija īsta nozieguma. Vai šis būtu pirmais? Uz rokām uzmetās zosāda. Tātad viņus gaidīja izmeklēšana. Vai tas nebūtu aizraujoši – atkal dzīties pakaļ sliktajiem puišiem?

      Kad Holts beidzot nokļuva mājās, māte jau gaidīja viņu ar vakariņām. Apsēdinājusi dēlu pie virtuves galda, tā paša, pie kura viņš ēda jau kopš bērnības, Mimzija nolika uz tā auksta alus pudeli un šķīvi ar čili. Cik daudz maltīšu viņa bija dēlam gatavojusi? Holts pārlaida skatienu virtuvei. Un ieraudzīja letē robiņu, kas bija radies, kad viņš, slepus mētādams futbola bumbu, notrieca zemē stikla bļodu. Tad viņš palūkojās uz kaktu, kur pie telefona kaudzē krājās ziņojumi, veikalu reklāmas un kuponi. Tā bija viņa māja. Ģimene. Lietu dabiskā kārtība.

      Prātā atausa Denisa Rankla sadragātais ķermenis. Vai viņam bija sirdslēkme? Vai kārtējo Redbadas VIP personu bija iedzinis nāvē infarkts?

      Varbūt vaina meklējama mašīnā. Kaut kas ar mehānismu saistīts, vai arī tā bija nejaušība, vai…

      Vai… kas? Slepkavības Redbadā nenotika.

      Un tomēr…

      Divas nāves. Divi melni eņģeļi.

      Tas nebija dabiski. Vai varbūt bija pārdabiski?

      Holts pastūma šķīvi malā. Ei, vecīt, nupat jau eņģelīši pavisam sajauca man prātu.

      Virtuvē ieskrēja Miranda, ģērbusies iemīļotajā naktstērpā ar mežģīņu kruzuļiem gar maliņām, kā jau meitenītei piederas.

      – Tēti! – Miranda uzlēca tēvam uz ceļiem, un Holta nomāktība izgaisa. Mirandas klātbūtnē nekam drūmam nebija vietas.

      Aplikusi rokas tēvam ap kaklu, viņa to saspieda.

      – Tu esi vēlu mājās.

      – Piedod, mīļumiņ. Es strādāju.

      – Man ir setotējums.

      – Kas?

      – Setotējums. Paskaties! – Viņa parāva naktskreklu līdz kailam pleciņam, uz kura rēgojās kaut kāds pašas radīts zīmējums. – Tas ir gulbis.

      Holts iesmējās.

      – Kāpēc…

      – Neuztraucies, to viņa uzvilka ar flomāsteru. Drīz vien nomazgāsies. – Māte veltīja Mirandai rūpju pilnu skatienu.

      – Es negribu to nomazgāt. Vai man tas jādara, tēt?

      – Tāda ir dzīve, mazulīt. Visu mūžu jādara tas, ko negribas. – Viņš paspieda meitai deguna galiņu. – Tad kāpēc tev ir tetovējums?

      – Miranda šodien iepazinās ar jaunu draudzeni, – Mimzija pastāstīja.

      – Ak tā. – Holtam prātā bija tikai viens cilvēks ar tetovējumu. Taču kur gan Miranda būtu satikusi Ediju? – Vai ar kādu bērnu?

      – Nē, ne ar bērnu, – Mimzija atbildēja. – Viņa bija… nē, nudien! Patiesību sakot, es nezinu, kas viņa bija. Vīzija no pagātnes. Manas pagātnes. Mati melni, ļoti kupli. Melni izkrāsotas acis. Agrāk es pazinu dučiem tādu meiteņu.

      Holts uzlūkoja Mirandu.

      – Tātad tu iepazinies ar manu draudzeni, vārdā Edija.

      – Draudzeni? – Mimzija atkārtoja. Viņas skatiens ieurbās dēlā. Pāru savešana bija viena no viņas iemīļotajām nodarbēm.

      Lai