Melnais eņģelis. Enija Solomone

parāva viņu aiz krekla.

      – Vai varu dabūt īsto?

      – Kādu īsto?

      – Setotējumu. – Meitenes balss tonis norādīja, ka tēva uzmanība nav pilnībā pievērsta viņai.

      – Ak jā, protams.

      Mirandas sejiņa atplauka, un Holts ļoti negribēja sabojāt viņai prieku, bet – neko darīt, viņš bija tētis. Tas bija viņa darbs. – Kādreiz, – viņš piemetināja.

      Miranda uzmeta lūpu.

      – Kad?

      – Kad kļūsi vecāka.

      – Cik vecāka?

      – Paldies Dievam, ka tu esi mājās, – Mimzija ierunājās. – Es visu dienu tieku tramdīta ar tādiem jautājumiem.

      – Cik? – Miranda nepadevās.

      – Kad būsi atbilstošā vecumā, es tev to pateikšu. – Holts pacēla meitu uz rokām. – Iesim nu. – Viņš uznesa Mirandu augšstāvā un ielika gultiņā.

      Zem sedziņas ar sārtiem grabulīšiem viņa platām, nevainīgām acīm uzlūkoja tēvu.

      – Varbūt es varu dabūt puķi, – viņa nerimās.

      Holts pasmaidīja. Meitas neatlaidība bija apbrīnojama.

      – Tad jau redzēsim.

      Aizvēris istabas durvis, viņš devās pāri koridoram. Viņš atcerējās sevi toreiz, kad atgriezās Redbadā. Nomākts, bez darba, bez vēlēšanās kaut ko iesākt. Vecāki pieņēma viņu savās mājās, un viņš bija pārāk saguris, lai iebilstu vai kaut ko darītu. Patiesībā vecāku laipnība nāca kā gaidīts atvieglojums.

      Tomēr viņš nespēja atkal apmesties savā vecajā istabā, tāpēc atdeva to Mirandai, un Mimzija iekārtoja to meitenei, ar sārtiem kruzuļiem, liekot aizmirst viņa bērnību. Pats viņš ievācās agrākajā brīvajā istabā – šaurā telpā, kur mēdza gulēt vecā krustmāte Īda, kad ciemojās viņu mājā. Lai gan bez jebkādas greznības, tā tomēr bija kārtīga, atturīga, tieši viņam piemērota. Kopš atgriešanās pirms pieciem gadiem Holts tajā gandrīz neko nebija mainījis. Sākumā viņš bija pārliecināts, ka uzturēšanās šeit būs tikai īslaicīga. Bet dzīve vecāku mājā kļuva pastāvīga. Viņš bija iesakņojies un tepat arī palika.

      Holts atvēra klēpjdatoru. Vairākas stundas viņš meklēja kaut ko, kas būtu saistīts ar melniem eņģeļiem. Atrada gotu apģērbu veikalu, 1946. gada filmu, rokgrupu, bet nekādu tirdzniecību. Tātad tos nevarēja iegādāties internetā. Atlika visa pārējā plašā pasaule.

      Pagaidām nonācis strupceļā, Holts nokāpa lejā un devās uz kabinetu, kur tēvs bija atlaidies uz dīvāna pie televizora. Apstājies uz sliekšņa, Holts pārlaida skatienu istabai.

      Gluži kā virtuve, kabinets bija tāds pats kā senāk. Vecas basketbola spēļu trofejas un piemiņas plāksnītes rotāja grāmatplauktus, turpat bija arī Holta fotogrāfijas – gan no vidusskolas gadiem, kurās viņš izskatījās neiespējami jauns un muļķīgs, gan no izlaiduma balles kopā ar Sindiju. Viņu kāzas, jaunās sievas smaids – tik mīļš, maigs un laimīgs. Un Miranda. Zīdainītis ar sārtu sejiņu. Mazulīte ar vecākiem, viņu un Sindiju. Un tad… tikai viņš. Netrūka arī attēlu no vecāku dzīves. Džeimss un Mimzija jūras ceļojumā. Pie Eifeļa torņa. Pie telts Dūmakainajos kalnos. Fotogrāfiju bija daudz, cita pie citas. Bet tās nemainījās. Tāpat kā mājas, kas bija un palika mājas.

      Tā bija liela vērtība. Vēl jo lielāka vērtība pēc šīsdienas notikumiem. Holts bija daudzas reizes redzējis vardarbīgu nāvi, bet viņam nekad nebija viegli to pieņemt. Prātā riņķoja šodien pieredzētais. Denisa Rankla zilais, saplacinātais luksusa automobilis. Viņa ķermenis – sakropļots, asiņains. Holtam tas lieku reizi atgādināja cilvēciskās būtnes trauslumu – cik ātri visu varēja zaudēt. Cik svarīgi bija turēties pie tā, kam dzīvē bija patiesa vērtība.

      Holts iedomājās, ko gan tēvs darītu, ja Mimzija ietu bojā trīsdesmit gadu vecumā, atstājot viņu ar bērnu, kam tikai viens gadiņš. Vai viņš būtu atgriezies vecāku mājā?

      Viņa tēvam nebūtu tādas izvēles. Džeimsa Drenena vecāki jau sen bija miruši, kad viņš apņēma sievu un pats kļuva par tēvu. Sāka no paša sākuma un sagādāja labu dzīvi savai ģimenei. Holts ar to lepojās.

      Tagad Džeimss sēdēja uz dīvāna, skatīdamies pārraidi, kam vajadzētu būt Braves spēlei. Taču ekrānā bez skaņas tuvplānā griezās briljanta gredzens.

      – Vai grasies papildināt dārglietu kolekciju? – Holts iegāja iekšā un apsēdās tēvam blakus. – Tēt?

      – Ak, labvakar, Holt, – Džeimss atteica.

      – Tev arī labs vakars. Ko tu skaties?

      – Hmm?

      – Televizorā. Ko tu skaties?

      Džeimss lūkojās ekrānā. Viņš pat neatcerējās, ka ieslēdzis televizoru.

      – Sasodīts, nav ne jausmas.

      Brīdi viņi sēdēja klusumā, vērojot, kā gredzens mirguļo un griežas. Džeimss mēģināja savaldīties, bet sirds dobji dauzījās, kopš viņš bija dzirdējis no Mimzijas, ka Rankls ietriecies stabā. Mimzija savukārt to bija dzirdējusi no Petsijas Klārkas, kura tobrīd atradusies “Klērā”.

      Ko Holts zināja? Lūk, tāpēc Džeimsam mute bija sausa un plaukstas svīda.

      Džeimss saspieda rokas kopā un paliecās pāri ceļgaliem. Viņš negribēja skatīties uz Holtu, kamēr mēģinās izvilkt no viņa informāciju.

      – Dzirdēju, ka tev bijusi smaga diena.

      – Jā, ne tā labākā. – Holta balsī jautās nogurums, un Džeimsam bija viņa žēl. Bet žēlums nebija tik liels, lai viņš mainītu tematu.

      – Vai visu novācāt?

      Holts pat nejautāja, no kurienes tēvam zināms, kas noticis. Viņš tikai pamāja, pieņemot faktu, ka pilsētas informācijas noplūdes sistēma darbojas ātri un efektīvi.

      – Mašīna ir pie Maiera. Līķis pie Fērgusona.

      Maiera serviss nozīmēja tehniskas problēmas. Doktors Fērgusons bija apgabala koroners. Tas nozīmēja autopsiju.

      – Kad tu saņemsi rezultātus?

      – Es abiem liku pasteigties, bet pats zini, kā pie mums strādā. Kad darīs, tad izdarīs.

      Tātad kad? Paies dienas, Džeimss nodomāja, līdz viņš varēs nomierināties. Viņš pamāja un pārlaida neko neredzošu skatienu istabai.

      – Kas ar tevi notiek? – Holts noprasīja. – Vispirms tu rītausmā blandies pa pilsētas viņu galu, tagad sēdi, skatīdamies iepirkšanās kanālu.

      Ak kungs, jāsaņemas. Džeimss nopūtās.

      – Mani laikam satrauc sliktās ziņas, kas seko cita pēc citas.

      – Labāk nepiemini, – Holts nomurmināja. – Klau, tēt, cik labi tu pazini Denisu Ranklu?

      Džeimss sastinga.

      – Es?

      – Oho, mierīgāk! – Holts iesmējās. – Nav jau nekāda nopratināšana. Man tikai šķita, ka tu varētu sniegt dziļāku ieskatu.

      Džeimss centās atslābināties.

      – Tik labi es viņu nepazinu. Tāpat vien satiekoties sasveicinājāmies. Tu saproti, pilsētas amata vīri.

      – Vai viņam patika iedzert?

      Nu