Melnais eņģelis. Enija Solomone

mati, kas sniedzās pāri pleciem, krita acīs. Tie bija daļēji sacelti augšup, daļēji vaļā, mežonīgi kupli, izspūruši.

      Bet Holts nebija ieradies bārā, lai skatītos uz Ediju. Nu labi, ne tikai skatīties uz viņu. Šobrīd viņam bija svarīgi noklausīties pilsētas baumu biroja jaunumus par Freda Laila nāvi. Cauru dienu parādījās dažādi minējumi. Attieksmi pret tiem pauda noraidošā izteiksme Samantas sejā, kad viņa atgriezās pēc pusdienām. Viņa smīkņāja par tenkām, tomēr tās uzklausīja. Gan par pēcnāves dzīvi, gan sūtījumiem no kapa. Ja jau Samanta ar savu stingro pamatu zem kājām bija satriekta, tad atlika tikai iztēloties, ko saka pārējie pilsētas iedzīvotāji. Bārs “Reds” bija atbilstoša vieta, lai to noskaidrotu.

      – Kāds tad ir šā vakara galvenais sarunu temats?

      Edija sāka mazgāt glāzes.

      – Freds Lails. Un melnie eņģeļi. Vai tu zini, ka ir tāds kapa piemineklis eņģeļa veidā? Tas vienas nakts laikā kļuvis melns.

      – Jā, esmu par to dzirdējis.

      – Vai tā ir patiesība?

      – Kapsētā ir melns eņģelis. Bet es nojaušu, ka tam ir loģisks izskaidrojums. – Holts ieturēja uzsvērtu pauzi. – Oksidācija. Tā var gadīties. Dabiskā ceļā.

      – Vai tu netici burvestībām?

      – Ne gluži. – Tomēr Freda Laila plaukstā viņš bija atradis melnu eņģeli. Holtam pārskrēja nepatīkama tirpoņa.

      – Vēl runā par sātana pielūgšanu.

      Holts sarauca pieri. No tāda veida valodām viņš bija cerējis izvairīties.

      – Vai patiešām?

      Edija paraustīja plecus.

      – Es tikai atstāstu, ko dzirdēju. – Viņa paņēma dvieli un sāka slaucīt nomazgātās glāzes. – Kā Laila nāve ietekmēs pilsētas dzīvi?

      – Vai bez tā, ka visi par to kādu laiku runās?

      – Lails virzījās augšup pa karjeras kāpnēm. Vai tas nav par pamatu “Hamerbilta” izaugsmei? Kas notiks ar rūpnīcu, ja nebūs Freda Laila lobisma?

      Holts pārvilka pirkstu pār kafijas krūzes malu. Edijas jautājums ietvēra dziļāku interesi par pilsētu, nekā iepriekš bija licies. Dziļāku izpratni par saistību starp dažādajiem Redbadas ekonomiskajiem sektoriem. Varbūt viņa nopietni vēlējās šeit iesakņoties? Dīvaini, bet tāda doma Holtu nomāca. Tas būtu kā savvaļas putnu ieslodzīt būrī.

      – Izaugsmes iespējas jau pastāvēja, un pilsēta bija tām sagatavojusies. Laila paaugstināšana amatā paceltu Redbadu saraksta augšgalā. Tagad, kad ekonomikā notiek lejupslīde, atliek tikai minējumi.

      – Šķiet, ka pilsēta to gaida. Redzēju, ka ziemeļu pusē tiek būvēts lauku klubs.

      – Kāpēc ne? Tur būs golfa laukums, baseins. Pat mums, lauķiem, gribas atpūsties.

      Edija veltīja viņam ironisku smaidu.

      – Vai tu spēlē golfu?

      – Man patīk spēles ar lielāku aizstāvību.

      – Kas tevi aizrauj? Vai futbols? Basketbols?

      – Kāpēc tu tā jautā? Vai grasies uzaicināt mani piedalīties?

      – Iespējams.

      Holts iesmējās. Izdzēris krūzi tukšu, viņš piecēlās no bāra sola.

      – Paldies par kafiju.

      – Nav par ko, šef. Mans pienākums gādāt par likumsarga labsajūtu.

      – Ņemšu vērā. – Teatrāli atsveicinājies, viņš izgāja no bāra.

      Edijas skatiens pavadīja viņu. Līdz durvīm un ārā naktī. Cik gan glīts bija viņa augums no mugurpuses…

      Devītā nodaļa

      Pēc divām dienām pilsēta apglabāja Fredu Lailu, un Reds aiz cieņas pret aizgājēju slēdza bāru. Edija izmantoja brīvo dienu, lai apmeklētu Redbadas publisko bibliotēku.

      Visi Gazette izdevumi bija noglabāti, bet pirms divdesmit pirmā gadsimta mijas izdotie laikraksti joprojām bija mikrofišā. Bibliotekāre aizveda Ediju uz dibentelpu un parādīja, kā plauktos sameklēt nepieciešamos datus un kā izmantot mikrofišu aparatūru. Edija pateicās, pagaidīja, līdz viņa aiziet, tad izvilka laukā kasti, uz kuras bija atzīmēts datums – 1989. gada 5. jūlijs.

      Viņai nevajadzēja ilgi meklēt. Raksts bija tieši pirmajā lapā. Pazīstami vārdi zibēja pretim. Čārlzs Svonfords, “Hamerbilta” galvenais grāmatvedis. Edija šķirstīja lapas, meklējot nezināmo. To viņa atrada plauktā ar atzīmi “8. jūlijs.”

      Ārlens Meiborns, grāmatveža palīgs: “Viņš bija jauks cilvēks. Draudzīgs. Man ne prātā nenāktu turēt viņu aizdomās.” Revidents Alans Bjūtins: “Tā ir traģēdija daudzējādā ziņā. Personiski es esmu zaudējis draugu un kolēģi.”

      Uz ko tas kopumā vedināja? Māti viņa tā arī nespēja piedabūt, lai izstāsta par dienu, kad nomira tētis. Uz kurieni viņš aizgāja? Ar ko satikās? Vai kāds viņu piespieda spert izmisuma soli? Kas notika starplaikā, kad viņš bija izgājis no mājas, līdz pēcpusdienai, kad metās pāri karjera malai vecajās akmeņlauztuvēs?

      Ja viņa to noskaidrotu, tad atklātu lielāko noslēpumu savā dzīvē – kāpēc? Kāpēc tēvs pārkāpa pāri malai? Vai viņš bija vainojams rūpnīcas naudas līdzekļu izšķērdēšanā, kā apkārt runāja? Vai viņš bija gļēvulis? Edija negribēja tam ticēt. Māte tam neticēja. Bet ko citu viņa varēja secināt?

      Skatoties mikrofišu aparātā, Edija pēkšņi sajuta telpā kāda klātbūtni. Uz sliekšņa stāvēja bērns un lūkojās uz viņu. Skaista meitenīte ar nevainojamiem vaibstiem un samtaini blondiem, līdz zodam taisni apgrieztiem matiem.

      – Kas tas? – Meitene norādīja uz Edijas plecu, un Edija palūkojās lejup uz savu tetovējumu.

      – Gulbis.

      – Kāpēc tev tur ir gulbis?

      – Par godu manam vārdam. Edija Svona.

      Bērns turpināja viņu ar interesi vērot.

      Edija nekad nebija sevi uzskatījusi par ģimenisku. Bērni viņu satrauca ar savu nevainīgo uzticēšanos. Meitenīte bija maza. Kādi pieci vai seši gadiņi? Nokrekšķinājusies Edija šaubījās, ko teikt, un vēlējās, lai bērns ietu prom.

      Taču meitene ienāca iekšā un taisnā ceļā devās pie Edijas.

      – Vai drīkstu tam pieskarties?

      Mīļo stundiņ!

      – Hmm…

      Meitenīte uzskatīja, ka atļauja ir dota. Pirms Edija paspēja iebilst, bērns ierāpās viņai klēpī. Mazie pirkstiņi apvilka loku apkārt zili zeltainajiem spārniem.

      – Kā tu to dabūji?

      Uz šo jautājumu vismaz bija vieglāk atbildēt. Vienkārši jāpaskaidro.

      – Tas ir tetovējums. Lai to iegūtu, jāiet uz speciālu salonu, kur to izdara ar adatām un tinti.

      – Vai tas ir sāpīgi?

      Teikt taisnību vai melot? Pieredze Edijai bija mācījusi, ka bērnus lielākoties pārāk sargā no visa.

      – Jā, – viņa atzinās. – Sāp.

      – Tad kāpēc tu to darīji? – Lielo zaļo acu skatiens ieurbās Edijā, pieprasot atbildi.

      – Vai tu nekad neesi darījusi kaut ko tādu, kas var sāpēt, bet tu tik un