Melnais eņģelis. Enija Solomone

vilcinājās. Kā lai uzzina to, kas viņu patiešām satrauca? Neatlika nekas cits kā skaidri un gaiši pajautāt. Viņš ievilka elpu.

      – Vai kaut ko atklāji par to melno eņģeli?

      Holts novaidējās.

      – Ak jēziņ! Tēt, tu taču arī nesāksi man stāstīt par vudū?

      Vudū? Vai pilsētā runāja par vudū?

      – Es tikai paprasīju. Nesaku, ka tam varētu būt kāds sakars. Bet ņem vērā, ka klīdīs baumas, iekams tu nebūsi sniedzis paskaidrojumu.

      – Ar baumām es tikšu galā. Tāpat arī noskaidrošu, kas īsti noticis. Ka tam nav sakara ar melno maģiju vai velniem. Paļaujies uz mani.

      Džeimss pamāja. Viņš būs ar to mierā tik ilgi, kamēr notiekošais nekādi neskars viņu pašu.

      Trīspadsmitā nodaļa

      Ārlens Meiborns joprojām strādāja “Hamerbiltā”, kaut arī ne vairs par grāmatveža palīgu. Tagad viņš vadīja nodaļu, un Edijai nebija viegli tikt viņam klāt.

      Viņa pieteicās kā ekonomisko problēmu publiciste, kura gatavo rakstu par biznesu Amerikas mazpilsētā, un vienojās satikties ar Meibornu savā pirmajā brīvdienā. Droši vien rūpnīcā patlaban beidzas maiņa, jo, Edijai pie tās piebraucot, automašīnas straumē virzījās ārā pa vārtiem.

      Rūpnīca bija vesels komplekss, kas pletās pilsētas ziemeļos. Edija apstājās pie sardzes posteņa un, nosaukusi savu vārdu, saņēma norādes, kur atrodas biroju teritorija. Nokļuvusi tur, viņa paskaidroja administratoram, ka ieradusies pie Meiborna.

      Apsēdusies vinila krēslā pie kafijas galdiņa, uz kura bija izmētāti žurnāli HVAC Today, viņa gaidīja, kad tiks pieņemta. Iztālēm bija dzirdami dobji trokšņi, metālam atsitoties pret metālu, oda pēc rūpnieciska tērauda, eļļas un sviedriem.

      Edija nebija uzklājusi kosmētiku, atstājot seju bālu un neuzkrītošu. Mati bija saņemti augšup, tīri un sakopti. Melnas bikses un žakete papildināja atturīgo tēlu. Rokas bija nosegtas – viņa nevēlējās pievērst uzmanību ar savu ķermeņa apgleznojumu.

      Tā arī notika. Meiborns iznākdams veltīja viņai smaidu, bet caururbjošais skatiens nepauda izbrīnu, kas tā par dīvaini ieradusies. Tādus skatienus Edija bieži ievēroja, kad ģērbās un izskatījās ierastajā stilā. Lai gan viņai tas nerūpēja. Viņa bija dīvaina. Visu mūžu. Viņas dīvainības bija sākušās tepat, kaut kur “Hamerbiltā”.

      Bažīgi saspringta, viņa sekoja Meibornam pa gaiteni, garām pasta telpai, nogriežoties ap stūri. Ja nu viņa nejauši satiks kādu, kas apmeklēja bāru? Meiborns nekad nebija rādījies “Redā”, un Edijai atlika cerēt, ka arī turpmāk viņš tur nenāks. Bet Hovards strādāja rūpnīcā. Tāpat kā viņa draugs Rass. Vai vīri pazītu Ediju viņai tik neraksturīgā apģērbā? Viņa sažņaudza plaukstas, gaidot, ka tūlīt kāds uzsauks: “Ei, Edij!”

      Tomēr neviens viņu nesveicināja, un, kad abi sasniedza grāmatvedības nodaļu, Edija jau jutās mierīga, tikai kakls un pleci nodeva sasprindzinājumu.

      Grāmatvedības nodaļa atradās plašā telpā ar četriem rakstāmgaldiem un atsevišķu kabinetu vienā pusē, pelēkiem metāla plauktiem gar sienām, kopējamo aparātu un papīru smalcinātāju stūrī. Auksta, bezpersoniska vide, kurā oda pēc kopēšanas tintes.

      Pie diviem rakstāmgaldiem sēdēja divi vīrieši, ģērbušies parastos baltos kreklos ar Wal-Mart kaklasaitēm, diezgan panēsātām. Sieviete, ģērbusies šaurā, apspīlētā krekliņā, sēdēja pie kabineta. Vai viņa būtu Meiborna sekretāre? Otra sieviete bija jauna – jaunāka par Ediju. Tērpusies kostīmā, kas viņai bija par vaļīgu, viņa izskatījās kā tikko beigusi vidusskolu. No visiem četriem viņa vienīgā atklāti uzlūkoja Ediju.

      Vai šeit bija strādājis Edijas tēvs? Tamlīdzīga vieta ikvienu varēja nomākt.

      Meiborns ieveda viņu nelielajā kabinetā un, piedāvājis krēslu, pats apsēdās pie galda. Viņš bija kalsns, gara auguma, ar iekritušām krūtīm, pārāk liela izmēra kreklā. Uz deguna rēgojās brilles zeltītā ietvarā. Stikli bija netīri, plankumaini, bet viņš to šķita nemanām. Edija centās nepievērst tam uzmanību.

      – Tātad, mis Svona, ko vēlaties uzzināt? – Viņš pieklājīgi pasmaidīja, izstiepjot bālās lūpas. Galvvidu viņam klāja paplānas rudas cirtas.

      Braucot šurp, Edija bija izplānojusi, kā uzsāks sarunu – pavisam nevainīgi. Viņa izņēma piezīmju burtnīcu un pildspalvu.

      – Pastāstiet, kā jūs sākāt strādāt “Hamerbiltā”.

      – Es ierados šeit taisnā ceļā no vidusskolas sola tūkstoš deviņi simti astoņdesmit sestā gada pavasarī, – Meiborns atklāja. – Grāmatvedību apguvu vakara studijās. “Hamerbilts” tikko bija izveidojis programmu darbiniekiem, kuri vēlējās iegūt augstāko izglītību. Ar lepnumu jāatzīst, ka tā joprojām darbojas.

      Edija izlikās to pierakstām.

      – Kad tas notika?

      – Gadu vai divus gadus pēc manas stāšanās darbā. Programmu izstrādāja viens no bijušajiem nodaļas vadītājiem Svonfords.

      Pildspalva rokā paslīdēja tā, ka izdūra caurumu papīrā. Edija nebija gaidījusi, ka viņas tēva vārds izskanēs tik viegli. Viņa piespieda sevi elpot normāli.

      – Svonfords? Vai varat nosaukt uzvārdu pa burtiem? Es vēlētos ar viņu sazināties.

      Iestājās neliels klusuma brīdis.

      – Diemžēl viņš ir miris. Jau pirms daudziem gadiem. Viņš traģiski beidza savu dzīvi. Izdarīja pašnāvību.

      Kā vienmēr, dzirdot šo frāzi, Edija juta pakrūti sažņaudzamies.

      – Cik briesmīgi. Kāpēc tā?

      Meiborns, paliecies pār galdu, pieklusināja balsi.

      – Klīst baumas, ka viņš pieķerts ar roku svešā kabatā, ja tā varētu sacīt.

      – Vai viņš piesavinājās naudu?

      – Tas nekad netika pierādīts, ielāgojiet. Viņš gāja bojā, iespējams, pirms nonāktu līdz tiesai. Patiesību sakot, es sākumā īsti tam neticēju. Bet – kas zina, vai ne? Ja cilvēks nebūtu vainīgs, viņš sev pats nepadarītu galu. – Meiborns pēkšņi atslīga atpakaļ krēslā. – Jūs taču par to nerakstīsiet? Tas notika ļoti sen. Nevajag šo gadījumu atkal uzjundīt no jauna. Tas bija briesmīgs laiks. Briesmīgs.

      Edija veltīja viņam līdzjūtīgu smaidu.

      – Varu iedomāties. Tad jau te sākās īsts haoss, vai ne? Kad notiek kaut kas tamlīdzīgs, visi grafiki jūk un brūk.

      Meiborns pamāja.

      – Misis Gārvija vai prātu zaudēja, cik es atceros.

      Edijas uzmanība saspringa. Tas bija nepazīstams vārds. Vai būtu parādījušās jaunas pēdas?

      – Misis Gārvija?

      – Hanna Gārvija. Nodaļas sekretāre.

      – Kā es varētu ar viņu sazināties?

      – Ak, arī viņa ir mirusi. Tā tie vecie aiziet.

      Edija centās neizrādīt vilšanos. Pēdas, uz kurām Meiborns bija norādījis, veda uz nekurieni. Burtiskā nozīmē.

      – Pat misters Bjūtins, rūpnīcas revidents.

      Edijai nodrebēja sirds. Šo vārdu viņa zināja.

      – Ak tā?

      – Nomira pāris mēnešu vēlāk pēc