Melnais eņģelis. Enija Solomone

apjukusi papurināja galvu.

      – Vai tas bija Fredam rokā? Bet… kāpēc Freds turēja rokā eņģeli? Turklāt, ja tas… – Viņa apklusa, cenšoties savaldīties. – Ja tas viņam nepalīdzēja. Nepasargāja viņu. – Viņai aizlūza balss.

      – Nezinu, – policijas šefs līdzjūtīgi sacīja. Viņš pasniedza Eimijai salveti. – Man… man ļoti žēl.

      Viņa nosusināja acis.

      – Paldies…

      – Vēl tikai daži jautājumi. Vai tiešām neesat iepriekš redzējusi šo eņģeli? Uz vīra rakstāmgalda vai kabinetā? Uz naktsgaldiņa?

      Eimija papurināja galvu.

      – Vai tas jums neko neizsaka?

      Viņa vēlreiz papurināja galvu.

      – Varbūt tam ir kāda reliģiska nozīme?

      – Freds nebija īpaši reliģiozs.

      Virtuvē ienāca kāda sieviete, un Holts atkāpās, lai viņa varētu saņemt Eimijas roku. Viņš jutās atvieglots, ka ieradusies Halija Bjūtina. Apmēram pirms gada viņai arī bija nomiris vīrs, un Laili atbalstīja viņu pirmajās izmisuma pilnajās stundās. Tagad bija Halijas kārta palīdzēt Eimijai.

      – Man tik ļoti, ļoti žēl, – Halija teica viņai raksturīgajā čērkstošajā balsī. Gara auguma sieviete, slaida, viņa valkāja klasiska piegriezuma apģērbu, kas viņai labi piestāvēja. Sirmie mati bija apgriezti īsi un eleganti, lielās brilles raga ietvarā izskatījās gan modernas, gan funkcionālas. Viņas vīrs bija strādājis par rūpnīcas finanšu direktoru, un pat dziļākajās bēdās viņa nekad neparādījās pavirši vai nolaidīgi ģērbusies. Arī tagad, nakts vidū, viņa bija izgludinātās biksēs un blūzē, un viņas izturēšanās pauda klusu cieņu.

      Viņa cieši apņēma Eimiju ap pleciem, tā noslēpjot pastāvīgo roku un galvas trīcēšanu.

      – Vai drīkstu viņu uzvest augšstāvā? – Halija jautāja Holtam. Piesmakušā balsī viņa rūpīgi izrunāja vārdus, it kā to izteikšana prasītu zināmu piepūli. Pārkinsona slimība nomāca viņas ķermeni, bet asais prāts joprojām zibsnīja acu skatienā.

      – Jā, pagaidām man tas ir viss.

      Halija pamāja un, aplikusi roku Eimijai ap pleciem, aizveda viņu prom.

      Holts devās uz Laila kabinetu, kur Sema beidza fotografēt. Apgabala slimnīcas neatliekamās palīdzības ārsti un koroners doktors Fērgusons gaidot stāvēja malā. Doktors jau bija noteicis aptuvenu nāves iestāšanās laiku un cēloni – pilnīgi iespējams, ka infarkts, turklāt Lailam tas bija otrais, – un nekas cits te vairs nebija darāms. Vienīgi jāizpēta dīvainais mazais eņģelis.

      Holts pacēla pierādījumu maisiņu pret gaismu un nopētīja tajā ielikto figūriņu. Kāda tai bija saistība ar Fredu Lailu? Kāpēc viņš to bija sažņaudzis plaukstā? Bērnu rotaļlieta – lūk, pēc kā mazais eņģelis izskatījās. Kaut kas no Cracker Jack kastes. Tikai baismīgāks. Melnais eņģelis. Ļaunais gars.

      Atvairījis nelāgu priekšnojautu, Holts pamāja Samantai.

      – Kārtībā. Vedīsim misteru Lailu prom.

      Ziņas par Freda Laila nāvi zibens ātrumā pāršalca Redbadu, iznīcinot pirms pāris dienām radīto svētku noskaņu. Edija vēroja, kā pilsētai pārklājas drūma nomāktība. Galvas bija noliektas zemāk, balsis skanēja domīgāk. Bizness ritēja gausāk. Pat Lūsija ar savu aso mēli bija pieklususi. Nostājusies pie letes, viņa košļāja ledus gabaliņu no tukšas glāzes.

      Edija vēlreiz ielēja tajā kokakolu.

      – Tātad… tu domā, ka tā ir taisnība – par melno eņģeli? – Lūsija šeit dzīvoja jau sen, un, ja Freda Laila nāve izraisītu valodas, viņa pirmā varēja kaut ko zināt.

      – Par to, ka pie Freda Laila līķa atrasts melnais eņģelis?

      – Par to, ko tas nozīmē.

      – Neko tas nenozīmē. Vīri tikai tenko kā tirgus sievas. – Dzirdēju, ka tam esot sakars ar nepatikšanām rūpnīcā.

      – Paklau, vai tu gribi noticēt vecu kundzīšu pļāpām?

      – Beidz, Lūsij, labāk pastāsti.

      Vecākā sieviete nopūtās.

      – Ak, nu labi. Tikai nesaki, ka es tevi nebrīdināju. – Atbalstījusies pret bāra leti, viņa iedzēra kolu. – Pirms daudziem, daudziem gadiem kāds “Hamerbiltā” it kā iekļuvis ķibelē. Tas bijis saistībā ar naudu. Notikusi naudas piesavināšanās. Grāmatvedības papīru viltošana. Kaut kas tamlīdzīgs. Daži teica, ka viņš nav bijis vainīgs, vairākums apgalvoja pretējo. Pierādījums bija tā vīra pašnāvība.

      Edijai nebija patīkami vēlreiz noklausīties stāstu par savu ģimeni, it kā tā būtu sveša. Viņa mudināja Lūsiju turpināt.

      – Vai tad tam ir kāds sakars ar melno eņģeli? Kā gan?

      – Tā cilvēka ģimene – sieva, māte, kas lai zina, kurš, – uzlika tādu eņģeli par kapa pieminekli. Un vienas nakts laikā tas kļuva melns.

      Edija iesmējās.

      – Ko niekus!

      – Es jau teicu, ka tās ir muļķības.

      Reds paliecās uz priekšu.

      – Aizej uz kapsētu un apskaties savām acīm. Virs kapa slejas liels, vecs, melns eņģelis kā tāds sātana sūtnis. – Viņš pamāja, lai Edija pastiepjas tuvāk. – Runā, ka tas atkal kļūšot balts, kad tiks pierādīts, ka tas cilvēks nav bijis vainīgs.

      Lūsija nogrozīja acis.

      – Vēl runā, ka tikai jaunava drīkstot tam pieskarties.

      – Tad jau laikam uz tevi tas neattiecas, – Reds izmeta, un Lūsija viņam iegrūda dunku.

      – Paklau, Edij! – Kreisajā pusē kāds aicināja atnest pasūtīto. Edija devās otrpus letes un pasniedza divus alus kausus pastāvīgajiem apmeklētājiem – Rasam Elamam un Hovardam Veinam.

      – Vai dzirdēji par melno eņģeli, kas atrasts pie Freda Laila līķa? – Hovards apjautājās.

      – Neko citu kā tikai runas par mirušā vīra kapu, – Edija atteica.

      – Man šermuļi skrien pār muguru, – Hovards atzinās. – Tas atgādina kaut kādu sātana pielūgšanas sektu.

      – Nomierinies, Hovij! – Rass sacīja. – Līdz Helovīnam vēl tālu.

      – Jā, bet es esmu redzējis to kapu, – Hovards uzstāja. – Pie tā stāv melns eņģelis.

      – Turpini dzert aliņu, un tev rādīsies vesels bariņš melnu eņģeļu, – Rass iedzēla, izraisot apkārtējo smieklus.

      Edija savilka lūpas smaidā, bet nesmējās. Freds Lails bija dabūjis to, ko pelnījis, vai tad ne? Satraukums, kādu izraisīja viņa nāve, bija taisnīga reakcija.

      Viņa pārlaida skatienu bāram, meklējot, kura reakciju varētu pārbaudīt. Bija ieradies jauns apmeklētājs.

      Holts Drenens. Ģērbies savā formastērpā, ja to tā varētu nosaukt. Seksīgās džinsa biksēs un melnā T kreklā ar policijas šefa zvaigzni pie krūtīm. Vienīgais apģērba gabals, kas atgādināja īstu formastērpu, bija melna žakete, kas sniedzās līdz gurniem, ar zvaigzni uz piedurknes un vārdu priekšpusē. Ja Edijai vēl būtu kādas šaubas par to, kas ir šis vīrietis, tad mugurpusē pie jostas redzamie rokudzelži tās nekavējoties gaisinātu. Tāpat arī viss pārējais, ko līdzi nesa ikviens mūsdienu policists.