Melnais eņģelis. Enija Solomone

mudināja Meibornu uz atklātību, un, kamēr viņš stāstīja par darba gadiem rūpnīcā, izmantoja brīdi, lai izdomātu, kā īstenot ideju.

      Kad Meiborns pieklusa, Edija ieminējās:

      – Jums noteikti patīk strādāt “Hamerbiltā”, ja jau esat te pavadījis tik ilgus gadus.

      – Rūpnīca man daudz palīdzējusi. Patiesību sakot, Redbadā īsti nav citu darbavietu.

      Edija piecēlās un pastiepa roku.

      – Pateicos par uzmanību, kuru man veltījāt.

      – Ja vien varu, ar prieku izpalīdzu. Atsūtiet man raksta kopiju. – Viņš pasniedza Edijai vizītkarti ar vārdu un adresi, un viņa ielika to kabatā. Meiborns apgāja apkārt rakstāmgaldam.

      – Nevajag mani pavadīt. Es atceros ceļu uz izeju.

      Viņš atvadījās, bet Edija ķērās pie plāna īstenošanas, ejot uz caurlaidi nevis taisni, bet ar līkumu. Viņa bija grasījusies izpildīt savu nodomu, kad būs izgājusi no rūpnīcas vai pat aizbraukusi uz citu pilsētu. Bet kā lai viņa spētu aiziet no “Hamerbilta”, neizmantojot iespēju tūlīt nogādāt nākamo sūtījumu?

      Edija ieslīdēja pasta istabā. Darbiniece šķiroja aploksnes, bet nepagrieza galvu no sienas ar pastkastēm, kurās meta vēstules. Edija ievēroja grozu ar uzrakstu “Nosūtāmie” un, izņēmusi no kabatas polsterētu aploksni, iemeta to grozā.

      Drošības dēļ turēdama galvu noliektu un skatienu pievērstu grīdai, viņa izsteidzās no pasta telpas un smaidīdama naski devās prom, acis nepacēlusi.

      Aizbraukusi atpakaļ uz “Redu”, Edija līksmā noskaņojumā, klusi dungojot, uzskrēja pa metāla kāpnēm uz savu istabu. Viņa skaidri zināja, ko vēlas darīt, lai turpinātu brīnišķīgo pēcpusdienu.

      Viņa atrāva durvis, atbrīvojās no melnā kostīma, kuru bija vilkusi, lai tiktos ar Ārlenu Meibornu, ātri izvēlējās pusgarās bikses un krekliņu. Uzlikusi austiņas, viņa izskatīja kompaktdiskus, līdz atrada to, ko vēlējās dzirdēt. Tad, ielējusi ūdeni spainī, kuru bija patapinājusi no Reda, viņa paņēma sūkli, hromēto daļu spodrināmo līdzekli, frotē auduma dvielīšus un zamšādas lupatiņas – un bija gatava doties ceļā.

      Šķērsielā Edija mēmi uzsmaidīja motociklam. Sveiks, skaistulīt!

      Ūdens bija auksts, bet siltajā vasaras gaisā tas netraucēja. Viņa noslaucīja motociklu un izsmidzināja Showbike, bet pēc tam atbrīvoja braucamo no dubļiem. Kad netīrumi bija likvidēti, viņa ķērās pie hromētajām daļām, pulējot un spodrinot rokturus un pārējās spīdīgās vietas. Šovakar Ediju gaidīja neliels ceļojums, un viņa gribēja, lai motocikls izskatās savā labākajā formā, mirdzošs un jauns kā metāls, kas, uztvēris saules gaismu, atmirdz visā krāšņumā.

      Ak kungs, viņa jutās brīva! Viņai bija izdevies iekļūt briesmoņa iekšpusē, pašā “Hamerbilta” sirdī. Viņa pat bija izmantojusi rūpnīcu, lai nosūtītu savu pēdējo mazo bumbu. Tas bija bezgala patīkami. Tik labi!

      Edija iztēlojās saņēmēju. Vai viņš nodrebēs un sagrīļosies, kad atvērs sūtījumu? Vai viņa sirds neizturēs kā Lailam? Un kā ar Ranklu? Kā viņš to uztvēra? Edija novēlēja, lai viņš trīc bailēs un neziņā, kurš nodevis vēstījumu. Viņa gribēja, lai visi satrūkstas – vainīgie un nevainīgie, visa pilsēta, ja tas būs vajadzīgs. Tad, iespējams, nāks gaismā patiesība, kaut arī nomocīta un ievainota, blāva, bet dzīva.

      Uzņēmums “Rankla nekustamie īpašumi” no sākotnējā mazā biroja, kas atradās divus kvartālus aiz pilsētas laukuma, pēdējo divdesmit piecu gadu laikā bija izpleties un attīstījies, jau pāraudzis vecās telpas, bet tikai pēc jauno kooperatīvo māju sarašanās pilsētas rietumu pusē Rankls sāka nopietni apsvērt pārvākšanos.

      Holts, ieradies vecajā biroja netālu no laukuma, ieraudzīja kaudzē sakrautas kastes, dokumentu mapes, papīrus, telefonus un datoru vadus – īstu kaujas lauku, ar kuru bija jātiek galā.

      Meridela Figisa, viena no Rankla aģentēm, sagaidīja Holtu pietūkušām, sarkanām acīm.

      – Es nespēju tam noticēt. – Meridela nāca pretim, liela auguma pusmūža sieviete ar kuplām krūtīm, apaļiem vaigiem un īsiem blondiem matiem, kas bija neveiksmīgi ieveidoti. Pirms simts gadiem viņa labi iederētos fermā – ar platu priekšautu pār raženajām krūtīm, pie kurām piespiedusi graudus cāļu bariņam. Tagad viņa bija iespīlējusies bikškostīmā un pārdeva zemi, ko reiz bija apstrādājuši viņas senči.

      Viņa skaļi izšņauca degunu.

      – Vēl nedēļa, un mēs būtu pārvākušies. – Viņa pakratīja galvu. – Es nespēju noticēt, ka viņš… viņš ir prom. – Viņai aizlūza balss, un Holts neveikli sagrozījās sievietes emociju iespaidā.

      Viņš nokāsējās.

      – Es vēlētos jums uzdot dažus jautājumus.

      Meridela dreboši ievilka elpu.

      – Protams. – Viņa palūkojās apkārt pēc vietas, kur viņiem apsēsties, bet tā arī neieraudzīja. – Visi krēsli jau aizvesti, – viņa apjukusi secināja, un izskatījās, ka sieviete tūlīt atkal izplūdīs asarās.

      – Tas nekas, – Holts ātri pasteidzās viņu nomierināt. – Mēs ilgi nerunāsim – Un viņš lieki nekavējās. – Vai jums ir zināms, ko misters Rankls vakar darīja? Vai viņam bija sarunātas tikšanās?

      – Jā, noteikti. – Meridela vēlreiz pārlūkoja telpu. – Viņš pierakstīja savu dienas kārtību. Tāpat kā mēs visi. – Viņa pārbaudīja dažas kastes, taču bez panākumiem. Tad aizgāja otrā istabas galā un pameklēja vēl. – Piedodiet, bet es nevaru atrast… – Viņa atliecās. – Mums ir ziņojumu dēlis, un parasti tur tiek piestiprināti saraksti. Bet tā kā mēs pārvācamies…

      Holts paskatījās uz diviem datoriem, kas bija nolikti uz grīdas.

      – Kā ar datoru? Vai Rankls tur neglabāja sarakstu?

      – Ak nē! Viņš bija ļoti vecmodīgs. Visu pierakstīja piezīmju grāmatā.

      – Un kur tā grāmata atrodas?

      – Vajadzētu būt šeit. – Meridela uzmeta Holtam skatienu, kas pauda atvainošanos. Viņa vēlreiz izšņauca degunu. – Kaut kur tepat. Es zinu, ka viņš devās izrādīt veco Belingemu māju Dogvudā.

      Tur Holts vakar bija saticis Ediju.

      – Mani interesē, ko viņš darījis pēc tam. – Holts izņēma vizītkarti un pasniedza Meridelai. – Es vēlētos, lai jūs īpaši papūlaties un sameklējat Rankla piezīmju grāmatu. Mans telefona numurs ir uz kartītes. Piezvaniet, kad grāmata būs jums rokā.

      Meridela pielika roku pie sirds.

      – Darīšu visu, kas manos spēkos. – Viņa nošņaukājās. – Es tikai nespēju noticēt…

      Holts devās prom, un apaļīgā sieviete, galvu purinot, palika stāvam biroja mantu kaudzes vidū.

      Iesēdies mašīnā, Holts brauca uz “Redu”. Bārs bija slēgts, taču viņu interesēja nevis pati iestāde, bet tās apkalpotāja. Viņš iegriezās šķērsielā, kur spēji apstājās kā zemē iemiets.

      Edija bija ģērbusies šaurā kombinezonā – īsās biksēs un kaut kādā elastīgā drēbes gabaliņā ap krūtīm, bet pārējais augums palika tāds, kādu Dievs radījis: zeltainas kailas rokas, kājas, pleci un kakls. No tāda skata ikvienam vīrietim aizrautos elpa.

      Edija bija uzgriezusi muguru un darbodamās nemanīja Holta parādīšanos. Viņa mazgāja motociklu.