Melnais eņģelis. Enija Solomone

izlauzās aizsmakuši smiekli.

      – Nē, es būšu tā, kura nomirs.

      – Tu arī, tāpat kā visi pārējie.

      Penija vārgi paplikšķināja pa gultas malu. Edija apsēdās, un krustmāte saņēma viņas roku.

      – Kāpēc tu skraidi apkārt pa pasauli, vicinot dūres? Vai nesaproti, ka ir šis tas, ko nevar mainīt? Kaut arī mēs to ļoti vēlētos.

      – Man ir jāsaprot, kas toreiz notika. Lūdzu!

      – Labi. Man trūkst spēka ar tevi cīnīties. Kaut arī šaubos, vai manis teiktais sniegs tev mierinājumu.

      Un tā nu pēc ilgstošiem lūgumiem Penija galu galā atklāja Edijai to, ko viņa gribēja uzzināt. Nedēļu vēlāk krustmāte Penija aizgāja mūžībā. Edija līdz bērēm palika dzīvoklī, sakārtoja to, atdeva prom krustmātes drēbes. Mēnesi pēc Penijas apglabāšanas viņa ieradās Redbadā.

      Viena, pamesta likteņa varā, gatava atriebties.

      – Ja tu nopietni apsver iespēju sev iegādāties īpašumu, noteikti vari atrast kaut ko labāku par šo. – Holts pagrūda riepu, un abi noskatījās, kā driskas sašūpojas.

      – Ja man būtu skaidra nauda, vai ne?

      – Ja tev pietiktu prāta, – Holts izlaboja.

      Tajā mirklī atskanēja mākslota prieka pilna balss.

      – Esmu šeit! – Edija atsaucās.

      Gar mājas stūri parādījās enerģisks neliela auguma vīriņš ar golfa laukumā iegūtu iedegumu. Viņš nebija jauns, taču izskatījās labi kopts. Un dārgi ģērbies. Viņš sniedza plaukstu, kuras locītavu rotāja bieza zelta aproce.

      – Mis Svona? Esmu Deniss Rankls. – Rokasspiedienu papildināja plats smaids. Viņš pārlaida skatienu no Edijas uz Holtu. – Arī tevi ir patīkami satikt, šef. Vai būtu kādas problēmas?

      Holts papurināja galvu.

      – Es tikai rūpējos, lai tu mis Svonai nepārdod kaķi maisā.

      Rankls iesmējās.

      – Ak, es jau brīdināju mis Svonu, kādā stāvoklī ir īpašums. Viņa meklēja kaut ko nomaļu.

      – Man patīk braukt ar motociklu, – Edija sacīja Holtam, izmantojot Ranklam sniegto paskaidrojumu. – Kaimiņi parasti sūdzas par troksni.

      Holts it kā pieņēma tādu atbildi, bet brīdināja Ranklu, ka māju nedrīkst aizlaist postā, un Ediju par to, ka viņai nav vērts tādu iegādāties.

      – Pircējam jābūt modram. – viņš atgādināja Edijai.

      Kad Holts bija aizgājis, Rankls jautāja:

      – Vai iesim pa galvenajām durvīm vai no sētas puses? Viņa izvēlējās galvenās, un Rankls veda viņu uz durvīm.

      – Uzmanīgi pa kāpnēm, jaunā dāma. – Rankls ielika atslēgu, brīdi pamocījās, to grozot, bet galu galā dabūja durvis vaļā.

      Pēkšņi Ediju apņēma pazīstamā vide, kurā jautās arī svešais. Pie sienām joprojām bija rozes, taču tapetes bija netīras un izbalējušas. Tas vairs nebija košais, plašais gaitenis, kādu viņa glabāja atmiņā. Gaiss bija sasmacis, oda pēc pelējuma. Ne miņas no pusdienu mājīgās smaržas. Turklāt māja šķita daudz mazāka. Bērnībā tā viņai likās milzīga. Laika gaitā tā bija panīkusi un sarāvusies.

      Edija sekoja nekustamo īpašumu aģentam virtuvē. Vecmāmiņas mirdzoši balto porcelāna izlietni bija izgrauzis rūsas plankums.

      – Nav jau necik daudz, uz ko skatīties, – Rankls izmeta.

      Edija parāva cepeškrāsns durtiņas, kas atvērās ar čerkstošu skaņu.

      – Nu, es nemēdzu pārāk noņemties ar gatavošanu. – Viņa atcerējās cāli smaržīgā mērcē. Kartupeļu biezeni. Mātes smaidu, kad viņi apsēdās pie galda. Kā tētis pastūma krēslu krustmātei Penijai.

      – Vai tālāk skatīsieties?

      Viņš uzveda Ediju augšā pa kāpnēm uz guļamistabām, kur viņa saņēmās beidzot pajautāt to, kas viņu patiešām interesēja.

      – Kas tad ir pašreizējais mājas īpašnieks? Kāpēc tā ir tik ļoti nolaista?

      – Pilsētas šajā galā nekas daudz nenotiek. Mājā neviens nedzīvo jau ilgu laiku. Pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem te dzīvoja Belingemi. Vecā misis Belingema nomira, un īpašums tika pārdots. Es to iegādājos pirms pieciem vai sešiem gadiem, lai nopelnītu. Drīzumā rajons attīstīsies. Laiku pa laikam to izīrēju, bet pēdējie iemītnieki, kā izrādījās, bija īstas šausmas, kā jau policijas šefs norādīja. Vēl nedaudz, un es to graustu nojaukšu, lai ir miers.

      Belingema. Tas bija viņas mātes pirmslaulību uzvārds. To viņa vienmēr izmantoja jebkurā ar drošību saistītā jautājumā.

      Edija aizgāja uz savas mātes istabu. Tajā vairs nebija nekā pazīstama. Ne miņas no baltās kumodes vai sārtā gultas pārklāja. Tagad telpā rēgojās tikai metāla gultas karkass un kails matracis, atgādinot cietuma mēbeli.

      – Vai pietiekami redzējāt, jaunā dāma?

      Edija pamāja, un abi devās lejā pa kāpnēm.

      – Es padomāšu.

      – Pareizi, – Rankls piekrita, piemiedzot viņai ar aci. – Es jūs nemaz nevainotu, ja negribēsiet te apmesties. Vēl ir kooperatīvais dzīvoklis pilsētā, ja mainīsiet domas. Tur ir labas dēļu grīdas un vēl nelietotas elektroierīces.

      Viņi izgāja no mājas, un Edija sekoja Ranklam līdz ietvei, kur viņš bija atstājis savu automašīnu – jaunu neona zilu Corvette.

      – Padodiet tikai ziņu, kā Deniss Rankls var jums izlīdzēt.

      Tagad bija laiks iespējai, kuras dēļ Edija īstenībā norunāja tikšanos. Sataustījusi kabatā mazo priekšmetu, viņa atbalstījās pret pasažiera puses durvīm un aplūkoja automašīnu ar mirdzošu skatienu. Vīrs, kuram piederēja tāda mašīna, noteikti ar to lepojās.

      – Labs braucamais.

      Rankls atplauka – kā gan citādi.

      – Vai jums patīk mašīnas?

      – Kuram tad nepatīk? – Lai novērstu uzmanību, viņa norādīja uz paneli. – Kas tas?

      Rankls aizrāvies uzsāka garus skaidrojumus par griezes momentu un elektroniku, it kā Edija nekad nebūtu dzirdējusi tādus terminus.

      Taču viņai tieši tas bija vajadzīgs. Kamēr Rankls izrādījās un lielījās, Edija pastūma savu mazo dāvanu zem portfeļa, kuru viņš bija atstājis uz priekšējā sēdekļa.

      – Iespaidīgi, – viņa iestarpināja, kad Rankls aizelsies uz mirkli apklusa.

      – Labākais, ko par naudu var dabūt. – Lepni smaidot, viņš pastiepās pēc portfeļa.

      Edija sastinga. Elpu aizturot, viņa gaidīja, kas notiks.

      Kā Rankls reaģēs. Pār augumu pārskrēja gaidu trīsas.

      Bet viņš tikai atvēra portfeli un izņēma “Rankla nekustamo īpašumu” reklāmas lapiņu, kādas Edija bija redzējusi parkā. Viņš sniedza to Edijai, norādot uz aģentūras logo.

      – Tur ir mans telefona numurs un elektroniskā pasta adrese. Sazināsimies, jaunā dāma. Mēs noteikti jums sameklēsim kaut ko piemērotu.

      – Paldies! – Edija veltīja Ranklam smaidu, kādu parasti taupīja bāra apmeklētājiem, un, noskatīdamās kā viņš