Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

Visapkārt pletās salas klinšaini raupjais gredzens, un tā pavēnī beidzot redzēja platu lagūnu, kuras ūdeņi plūda ārpasaules straumju ietekmē. Tādā vietā varētu pulcēties garneles. Vispirms viņi izslēdza gaismas, tad dzinēju, un, inerces dzīts, kuģis iegāja lagūnā. Drīz tas lēni padeva atpakaļgaitā apļveida paisumā. Straume bija vienmērīga, mierīga, ūdens līmenis cēlās, bet tas acīmredzami nevienu nesatrauca arī tobrīd, kad korpuss pieskārās smilšainajam lagūnas dibenam.

      Zem grumbuļainajām obsidiāna klintīm slējās stāva, melna krastmala, kuras stiklainais mirdzums ļāva noprast, ka uz akmeņiem var viegli sagriezt pēdas. Smiltīs bija ieauguši sīki, mezglaini kociņi, un zilajā gaismā varēja redzēt, ka vējš savērpis pat to skujas. Mēnessgaismā varēja saskatīt ūdenī skalojamies kuģu atlūzas, kuras straume atnesusi no šauruma.

      Mašīnists izbīdīja kārtis pāri malai un nolaida tīklus ūdenī. Palīgi nostiprināja tauvas un blokus un pēc tam izcēla tīklus, lai paraudzītos, vai tajos iekļuvušas garneles. Dažas lēkāja zaļajā neilona tīklā, bet tur bija vēl kaut kas.

      Viņi izgāza tīklus uz klāja un starp dažiem dučiem drebelīgu fosforescējošu garneļu ieraudzīja divas dažādas sporta kurpes.

      – Tās ir amerikāņu kurpes, – mašīnists paziņoja.

      Čundo izlasīja uz kurpes nosaukumu. – Nike.

      Otrais palīgs paķēra vienu kurpi. Ielūkojies viņam acīs, Čundo saprata jaunekļa bažas.

      – Neraizējies, – Čundo mierināja, – airētājas atrodas tālu no šejienes.

      – Izlasi uzrakstu, – otrais palīgs lūdza. – Vai tās ir sieviešu kurpes?

      Pienāca kapteinis un nopētīja kurpi. Viņš to paostīja un palocīja zoli, lai redzētu, cik ūdens izlīs.

      – Nepūlieties velti, – viņš aizrādīja. – Tā nav valkāta.

      Kapteinis lika stūrmanim ieslēgt prožektorus. Izrādījās, ka zaļpelēkajā ūdenī šūpojas simtiem sporta kurpju. Varbūt pat tūkstošiem.

      Stūrmanis pārlaida skatienu ūdenim. – Es ceru, ka šajā dīķī nevalstās kuģa konteiners, to vien gaidīdams, lai varētu ietriekties mums dibenā.

      Kapteinis pagriezās pret Čundo.

      – Vai ir izskanējis kāds trauksmes signāls?

      – Jūs pats zināt, kādas tādos gadījumos ir instrukcijas, – Čundo attrauca.

      – Kādas ir instrukcijas gadījumos, kad atskan trauksmes signāls? – otrais palīgs interesējās.

      – Es instrukcijas zinu, – kapteinis sacīja. – Es tikai vēlos noskaidrot, vai šurp netraucas vesels bars kuģu, atbildot uz palīgā saucienu.

      – Neko tādu es neesmu dzirdējis, – Čundo atzina. – Bet mūslaikos palīgā saucienus vairs neraida pa radio. Tagad ir ārkārtas stāvokļa bākas, kas automātiski noraida GPS koordinātas satelītiem. To es uztvert nevaru. Stūrmanim taisnība – acīmredzot no klāja noslīdējis konteiners un ieskalots te.

      – Vai mēs neatsaucamies uz trauksmes signāliem? – otrais palīgs jautāja.

      – Kamēr viņš ir uz borta, tikmēr ne, – atteica kapteinis un iegrūda kurpi Čundo rokā. – Tā, zēni, iemērksim atkal tīklus. Mūs gaida ilgs nakts darbs.

      Sameklējis parastu radiostaciju – skaļais un skaidrais signāls nāca no Vladivostokas –, Čundo to pieslēdza klāja skaļrunim. Skanēja Johana Štrausa mūzika. Zvejnieki slidināja tīklu pāri melnā ūdens virsmai, un pat nebija laika apbrīnot amerikāņu kurpes, kas krājās kaudzē uz kravas lūkām.

      Kamēr apkalpe uz klāja zvejoja apavus, Čundo uzlika austiņas. Ēterā pīkstēja un sprakšķēja vien, taču kādam kaut kur tas sagādās daudz prieka. Ķīniešu grēksūdzes, kuras raidīja uzreiz pēc saulrieta, viņš bija nokavējis, taču nemaz par to nebēdāja, jo šīs balsis allaž izklausījās bezcerīgi skumjas un tādējādi, pēc viņa domām, vainīgas. Viņš gan paguva uztvert Okinavas ģimeņu lūgumus tēviem, kas klausījās uz saviem kuģiem, taču bija grūti just līdzi bērniem, kuriem ir mātes, brāļi un māsas. Turklāt gaviļpilnais sauklis “Adoptējiet mūs!” šķebināja. Kad krievu ģimenes raidīja tikai jūsmīgus vārdus saviem tēviem, kas atradās ieslodzījumā, tas bija ar nodomu sniegt vīriem spēku. Bet lūgties, lai vecāki atgriežas? Kurš gan iekristu tādos slazdos? Kurš gribētu dzīvot kopā ar tādu izmisuma pilnu, nožēlojamu bērnu?

      Čundo klausījās austiņās, līdz turpat pie galda iekrita miegā. Tā gadījās reti. Pamodināja viņu balss – meitene, kas airēja naktī. Viņa stāstīja, ka airējot kaila zem debesīm, kas esot “melnas un skarainas kā tintē iemērktas neļķes”. Viņai radusies vīzija, ka reiz cilvēki atgriezīsies okeānos, tiem izaugs peldplēves un elpošanas caurums kā vaļiem, tad cilvēce okeānos atkal kļūst par vienu veselu un izbeigsies visa karošana un neiecietība. “Nabadzīte, paņem taču brīvu dienu,” viņš iedomājās un nolēma otrajam palīgam šo ziņu nestāstīt.

      No rīta “Čunma” atkal kuģoja uz dienvidiem, tīkls bija pilns kā maks un, pildīts ar vieglajiem apaviem, stipri šūpojās. Uz klāja mētājās simtiem apavu, pirmais un otrais palīgs mēģināja noteikt pārus pēc izskata un sēja tos kopā. Virtenes karājās uz visiem šķērskokiem un žāvējās saulē. Drīz kļuva skaidrs, ka atrasti tikai daži pāri. Tomēr, pat nakti negulējuši, viņi bija pacilātā garastāvoklī.

      Pirmais palīgs atrada zili baltu apavu pāri un pabāza sev zem kojas. Stūrmanis aplūkoja piecpadsmitā izmēra kurpi, brīnīdamies, kādam cilvēkam tik liels izmērs būtu vajadzīgs. Viņš bija sakrāvis apavus augstā kaudzē ar nolūku likt sievai tos uzmērīt. Sudraba un sarkanas krāsas apavi ar spilgtām krāsām un atstarojošām strēmelēm, baltāki par baltu – šie apavi bija zelta vērtē, jo nozīmēja ēdienu, dāvanas, kukuļus un pakalpojumus. Uzvelkot tos, kājas joprojām šķita basas. Tagad apkalpes zeķes likās pagalam draņķīgas un uz apavu košo krāsu fona kājas izskatījās raibas un iedegušas. Otrais palīgs pārcilāja visas kurpes, līdz atrada savu pāri, ko nodēvēja par “Amerikas kurpēm”. Tās bija sieviešu kurpes. Viena sarkanbalta, otra zila. Vecās kurpes viņš aizlingoja pāri bortam un maršēja pa klāju ar atšķirīgām Nike kurpēm katrā kājā.

      Austrumos bija samilzusi liela mākoņu fronte, un tās priekšgalā riņķoja jūras putnu vērpete. Šāda grēda izveidojās, aukstajam dziļvagas ūdenim ceļoties augšup un atdzesējot gaisu. Šādā dzelmē medī kašaloti un mājo sešžaunu haizivis. Līdz ar augšupejošo vilni virspusē parādījās arī melnās tinteszivis, kalmāri un dziļūdens garneles – baltas un aklas. Runāja, ka šādas garneles ar lielajām, aizvērtajām acīm iecienījis pats Mīļotais Vadonis, kurš tās, nobārstītas ar kaviāru, notiesāja dzīvas.

      Paņēmis binokli, kapteinis pārlaida skatienu apkārtnei un tad paraustīja zvana auklu, un visa apkalpe pietrūkās stāvus ar savām jaunajām kurpēm kājās.

      – Aidā, puiši! – kapteinis uzsauca. – Būsim revolūcijas varoņi!

      Kapteinis uzņēmās tīklu iemešanu, bet Čundo tikām devās talkā mašīnistam no divām lietus ūdens mucām un balasta sūkņa sameistarot tvertni dzīvajām zivīm. Taču notikuma vietā ierasties iznāca grūtāk nekā domāts. Migliņa pēc dažiem kilometriem pārvērtās mākoņu frontē. Viļņi brāzās no neparedzamām pusēm, vīriem bija grūti saglabāt līdzsvaru, un līdz ar viļņu galotnēm šurp strauji traucās miglas saliņas. Garām aizšāvās te necaurredzami miglas biezokņi, te caurspīdīgi gaisa klajumi.

      Pirmais iemetiens izrādījās veiksmīgs. Garneles