Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

un izdzēra.

      – Nolādētie japāņi! – Džils izgrūda. – Kā lai šos nemīl? Es viņai stāstu, ka mani nolaupa un ved uz Ziemeļkoreju. Bet ko viņa dara? Tu paskaties vien!

      – Jā, paskaties kārtīgi un cieši, – Čundo attrauca un paņēma no letes motocikla atslēgas.

      Izbraucot no piekrastes zonas aizsega, viņi nonāca bangās, kuras vēl pastiprināja vējš. Melnā, piepūšamā laiva cēlās un krita pāri viļņiem. Visi pieturējās pie glābšanas virves, kas vijās apkārt gar bortiem. Rumina sēdēja priekšgalā, un viņas rokas no jauna bija saistītas. Virsnieks So bija uzmetis viņai plecos savu žaketi, citādi sievietes kailais augums aukstumā kļuva zilgans Čundo un Džils sēdēja viens otram pretī, taču Džils vairījās viņa skatiena. Kad laiva nonāca atklātos ūdeņos, virsnieks So samazināja ātrumu, lai Čundo varētu pārkliegt motora troksni.

      – Es devu Džilam vārdu, – viņš piekodināja virsniekam.

      – Es solīju aizmirst, ka viņš mēģināja bēgt.

      Ruminai vējš pūta mugurā, pluinīdams matus sejai priekšā.

      – Iebāz viņu somā, – sieviete izmeta.

      Virsnieks So sulīgi iesmējās.

      – Tai operas dāmai ir taisnība, – viņš atzina. – Tu notvēri pārbēdzēju, manu zēn. Velns un elle, viņa dēļ mums pie galvas jau bija šautenes stobrs! Bet viņš nevarēja apvest mūs ap stūri. Sāc apcerēt atalgojumu, – vīrietis piebilda. – Sāc to izbaudīt.

      Doma par atalgojumu, par iespēju atrast māti un izpestīt viņu no likteņa Phenjanā, tagad raisīja nelabumu. Tuneļos viņi palaikam ieklīda gāzes aizkarā. Iepriekš to paredzēt nevarēja – pēkšņi uznāca stipras galvassāpes, acu priekšā sāka pulsēt sārti punktiņi. Līdzīgi viņš jutās tobrīd, vērodams Ruminas zvērojošo skatienu. Pēkšņi viņam ienāca prātā, vai patiesībā sieviete nav domājusi, ka somā būtu jānonāk Čundo. “Bet ne jau es biju viņu pievārējis un ielocījis somā,” Čundo sprieda. “Ne jau mans tēvs bija pavēlējis nolaupīt operdziedātāju. Un kāda vispār ir mana izvēle? Es taču neesmu vainīgs, ka nāku no pilsētas, kur regulāri trūka elektrības, siltuma un kurināmā, kur rūpnīcas sastinga rūsā, kur darbspējīgi vīrieši vai nu atradās darba nometnē, vai arī bija bada izvārdzināti. Nav mana vaina, ka visi zēni manā aprūpē bija pamestības nocietināti un bezcerības pārņemti, apzinoties, ka turpmākais ceļš ved vienīgi uz cietuma apsardzi vai pašnāvnieku vienību.”

      Siksnas cilpa joprojām apvija Džila kaklu. Tikai prieka pēc virsnieks So paliecās uz priekšu un spēcīgi parāva siksnu, lai tā stingri sažņaugtos.

      – Varētu tevi pārvelt pāri bortam, – viņš noteica. – Bet tad man netiks gandarījums uzzināt, kas tevi sagaida.

      Džils sāpēs saviebās.

      – Čundo tagad zina, kā to dara, – viņš sacīja. – Viņš nāks jūsu vietā, un jūs nosūtīs uz nometni, lai jūs par to nekad neizpļāpātos.

      – Tu nenieka nejēdz, – virsnieks So atcirta. – Tu esi mīksts un vājš. Mani var uzskatīt par šīs spēles pamatlicēju. Es nolaupīju Kima Čenira personisko suši pavāru. Es gaišā dienas laikā pats savām rokām izcēlu Mīļotā Vadoņa ārstu no Osakas slimnīcas.

      – Jūs nezināt, kāda kārtība valda Phenjanā, – Džils nerimās. – Kad pārējie ministri viņu ieraudzīs, katrs gribēs pats savu operdziedātāju.

      Laivā sēdošajiem kā pātaga iecirta auksta, balta šļakata. Rumina asi ieelsās, it kā ikviens sīkums raudzītu atņemt viņai dzīvību. Dziedātāja pagriezās pret Čundo un atkal uzmeta viņam niknu skatienu. Viņa dzīrās ko teikt, to varēja redzēt – lūpas jau sāka veidot kādu vārdu.

      Viņš atlocīja briļļu kājiņas un uzlika brilles uz acīm, tagad skaidri saskatīdams nobrāzumus sievietei uz kakla, pietūkušās un zilumiem klātās plaukstas locītavas zem līmlentes. Viņš redzēja laulības gredzenu, rētu, kas palikusi no dzemdībām. Viņa nepārstāja raidīt vīrietim zvērojošus skatienus. Viņas acis… tās redz viņa pieņemtos lēmumus. Tās redzēja, ka tieši Čundo noteica, kuri bāreņi paēdīs vispirms un kuriem jāsamierinās ar ūdeņainām paliekām. Tās pamanīja, ka tieši viņš izvēlējās, kuri gulēs pie krāsns un kuri saltajā priekštelpā, kur draudēja pirkstu nomelnēšana. Viņš atlasīja zēnus, kuri vēlāk zaudēja redzi pie loka tēraudkausēšanas krāsns. Viņš izvēlējās zēnus, kuri atradās pie ķīmiskās rūpnīcas tobrīd, kad tā iekrāsoja debesis dzeltenas. Viņš bija nosūtījis Hasinu, zēnu, kurš nerunāja un tāpēc neprata atteikties, tīrīt cisternas krāsu fabrikā. Tieši Čundo ielika ķeksi Bosona rokās.

      – Vai man bija izvēle? – Čundo vaicāja Ruminai. Viņš patiešām gribēja dzirdēt atbildi uz šo jautājumu, tāpat kā alka noskaidrot, kāds liktenis sagaidīja zēnu un meiteni ārijas beigās.

      Viņa pacēla kāju un parādīja Čundo nolakotos kāju nagus. Sarkanā krāsa spilgti izcēlās piķa melnajā naktī. Izgrūdusi vienu vārdu, viņa ietrieca pēdu vīrietim sejā.

      Asinis bija tumšas. Tās tērcītē pilēja uz krekla, kas bija piederējis vīrietim, kuru viņi bija izcēluši no pludmales. Sievietes kājas īkšķa nags bija pāršķēlis smaganas, bet tas nekas, nu viņš jutās labāk – tagad viņš zināja vārdu, kurš pirms mirkļa bija viņai uz mēles. Nebija jāprot japāņu valoda, lai saprastu vārdu: “Nāvi!” Tāds bija arī operas nobeigums – par to viņš jutās pārliecināts. Tas gan īstenībā nebija skumjš stāsts. Tas vēstīja par mīlestību – zēns un meitene vismaz zināja savus likteņus un vairs nekad nebūs vientuļi.

       NOLAUPĪŠANAS TURPINĀJĀS – gadu gaitā viņš daudzkārt piedalījās šādās operācijās. Kādu vecu sievieti viņi uzgāja Ņisino salā pie paisuma ūdens piepildītas lagūnas. Viņas bikšu staras bija uzrotītas, un viņa vērās fotokamerā, kas bija uzstādīta uz trim koka kājām. Sievietes sirmie mati bija izspūruši, un viņa gāja līdzi labprātīgi, par to saņemot atļauju nofotografēt Čundo. Kādu japāņu klimatologu viņi atklāja uz aisberga Cugaru šaurumā. Toreiz izcēla arī viņa zinātniskās iekārtas un sarkano kajaku piedevām. Nolaupīja arī rīsu fermeri, ostas inženieri un sievieti, kura atzinās, ka nākusi uz jūru noslīcināties.

      Bet tad nolaupīšanas beidzās tikpat pēkšņi kā sākušās. Čundo nosūtīja uz valodu skolu gada laikā apgūt angļu valodu. Kjonsonā viņš taujāja kontroles virsniekam, vai jaunais amats ir atalgojums par to, ka viņš aizkavējis ministra dēlu pārbēgt pie ienaidnieka. Virsnieks paņēma Čundo veco armijas uniformu, alkohola devu kartīti un prostitūtu talonu grāmatiņu. Ieraugot, ka grāmatiņa ir gandrīz pilna, virsnieks pasmaidīja. – Protams! – viņš atbildēja.

      Mačoni, kas atradās Ondžina kalnā, laiks bija aukstāks nekā jebkad Čhondžinā. Čundo priecājās, ka var visu dienu staigāt ar zilajām austiņām, jo tās noslāpēja nebeidzamo tanku manevru troksni – turpat bija nometināta Devītā mehanizētā divīzija. Skolas darbiniekiem nebija nekādas intereses mācīt Čundo runāt angliski. Viņam vienkārši lika rakstīt, iekalt vārdus un gramatiku no audioierakstiem, kas skanēja austiņās, tad atkārtot apgūto, burtu pa burtam pierakstot ar rakstāmmašīnu. “Es vēlos nopirkt kucēnu,” austiņās angliski pavēstīja sievietes balss, un Čundo uzklabināja teikumu uz papīra. Kursa beigās vismaz parādījās īsts skolotājs, diezgan skumīgs vīrs ar noslieci uz depresiju – Phenjana viņu bija savervējusi Āfrikā. Vīrietis neprata korejiešu valodu un visu stundu uzdeva audzēkņiem garus, neatbildamus jautājumus, tomēr tas lieliski ļāva apgūt jautājuma izteiksmi.

      Pavadījis tur tieši gadu,